Ārstu un medicīnas personāla darbošanās vairākās ārstniecības iestādēs vai vairākos profilos (piemēram, slimnīcā, ambulatorajā uzņemšanā vai pacientu pieņemšanā) patlaban pastāvošajā veselības sistēmas modelī ir ierasta prakse ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē. Medicīnas personāla nepietiekamā atalgojuma un pagarinātā normālā darba laika atcelšanas dēļ ārsti līdztekus pamatdarbam ir spiesti meklēt blakusdarba iespējas. Pretēji Veselības inspekcijas paustajam viedoklim par ārstu migrāciju kā būtisks riska faktoru, Latvijas Slimnīcu biedrība uzskata, ka darbs dažādos profilos paralēli pamata darbavietai tikai paaugstina ārstu profesionalitāti.
Valsts kontrole, analizējot situāciju veselības aprūpē, identificējusi četras galvenās problēmas – cilvēkresursu trūkumu, ārstu izvietojuma nevienmērību un novecošanu, kā arī medicīnas personāla nepietiekamu atalgojumu. “Lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību pacientiem un kvalitāti, šīs problēmas nepieciešams risināt. Taču patlaban piedāvātie politikas veidotāju risinājumi, plānojot slimnīcu līmeņu pārskatīšanu un ārstu darbības ierobežošanu, var izrādīties pārsteidzīgi un radīt neatgriezeniskas sekas veselības aprūpes sistēmā kopumā,” skaidro Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs.
“Veselības inspekcijas izskanējušais pārmetums, ka viens ārsts strādā slimnīcas nodaļā, dežurē un ambulatori konsultē pacientus, biedrības izpratnē ir nevis valsts pārmaksa mediķiem par darbu, bet gan ārsta efektīva darbība un profesionalitātes pilnveidošana. Ja ārsts līdztekus savai pamata darbavietai ir spējīgs darboties citā profilā un savu spēju robežās arī dažādās ārstniecības iestādēs, tas ir tikai uzslavējami un nenorāda uz pakalpojuma kvalitātes pasliktināšanos. Jāuzsver, ka mediķi strādā vairākās darbavietās arī tāpēc, ka ar patlaban likumā noteiktajiem atalgojuma tarifiem tā ir vienīgā iespēja saņemt ieguldītajam darbam un kvalifikācijai atbilstošu atalgojumu,” norāda J. Kalējs.
“Tāpat Veselības inspekcija norādījusi, ka, pastāvot ārstu blakusdarbam, pakalpojumu kvalitāte pašvaldību slimnīcās būtu apdraudēta, jo speciālists, kurš paralēli universitātes slimnīcai dodas strādāt uz slimnīcām reģionos, negarantē sniegto pakalpojumu kvalitāti. Biedrības ieskatā nav korekti apšaubīt ārstu kompetenci, jo iegūtie sertifikāti visiem ir vienādi, kā arī ārstu prasmes, mainoties darba apstākļiem neatšķiras. Pietam, ārstu “migrācija” notiek ne tikai starp pašvaldību slimnīcām, bet arī universitāšu slimnīcās,” uzsver J. Kalējs.
“Politikas veidotāji šobrīd cenšas noorientēt ārstniecības iestāžu vadītājus, ka tuvākajā nākotnē ārstu blakusdarbs tiks ievērojami samazināts. Taču nav skaidra risinājuma, kā situācijā ar ilgstoši pastāvošu speciālistu trūkumu valstī mazināt iespējamos riskus. Ja speciālistu kādā no slimnīcām nav un ārstu blakusdarbs tiks ierobežots, tad pašvaldību slimnīcas nespēs pildīt tām paredzēto funkciju. Turklāt situācija būtiski ierobežos pakalpojumu pieejamību reģionu iedzīvotājiem. Ja ņemam vērā prognozēto COVID-19 otrā viļņa iespējamību, tad pagaidām grūti iedomāties, kādas sekas pašvaldību slimnīcās tas varētu radīt,” komentē J. Kalējs.
Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa atzīst: ”Balstoties uz pastāvošo likumdošanu, ārstniecības iestādēs medicīnas darbiniekiem ir noteikts normālais darba laiks mēnesī vai astoņas diennaktis 24 stundu režīmā. Daudziem ārstiem blakusdarba veikšana ir ierasta prakse nepietiekamā atalgojuma dēļ. Darbs uzņemšanas nodaļā, stacionārā vai ambulatori paplašina ārstu redzesloku un zināšanas, jo pēc būtības mediķis ir radošs speciālists, kurš vienmēr grib uzzināt ko vairāk un nemitīgi pilnveidoties. Viena darbības joma papildina otru, un katrs pacients sniedz unikālu pieredzi. Tā ir nepārtraukta izglītošanās. Alūksnes slimnīca kā pamata darbavieta ir 75% ārstu, citi speciālisti, piemēram, urologs vai nefrologs, pacientus pieņem reizi mēnesī, sniedzot iespēju mūsu reģiona iedzīvotājiem saņemt plašāku pakalpojumu klāstu. Protams, ārstu blakusdarbs norit saprāta robežās, jo ikviens jūt un izvērtē, cik lielai noslodzei ir gatavs.”
Kopš 2018. gada likumdošanā veiktajām izmaiņām pagarinātā normālā darba laika jēdziens netiek izmantots. Pirms Darba un Ārstniecības likumu grozījumiem mediķi pamata darbavietā varēja strādāt 1,5 slodzi, par katru stundu saņemot standarta atalgojumu, nevis paaugstinātu virsstundu darba likmi. Līdz šim ārsti veiksmīgi apvienojuši pamatdarbu ar blakusdarba iespējām, taču politikas veidotāji tuvākajā nākotnē plāno mediķu darbību ierobežot.
