Diemžēl Kristīnes Misānes piemērs demonstrē pretējo un nošķir ilūzijas no realitātes.
Šī gada sākumā pie manis vērsās Kristīnes Misānes tuvinieki, lūdzot padomu un atbalstu, lai nepieļautu situāciju un neizdotu sievieti tiesāšanai trešās pasaules valstij. Valstij, kurā starptautiskā līmenī konstatēti neskaitāmi cilvēktiesību pārkāpumi.
Toreiz biju pārliecināts, ka Dānijas Karalistē noteikti mūsu lūgumu sadzirdēs. Ne mirkli nešaubījos, ka valsts, kurā esmu pavadījis nozīmīgus savas dzīves 5 gadus, nenovērsīsies no sievietes, kura nonākusi bezpalīdzīgā situācijā brīdī, kad aizsargājusi sevi un savus bērnus. Bēgot no varmākas, meklējusi glābiņu Eiropas Savienībā, nezinot, ka tieši viena no senākajām Eiropas Savienības valstīm viņai pagriezīs muguru.
Šobrīd nav vērts šķetināt, kāpēc situācija nonākusi vienā vai otrā punktā, jo pāri visam ir konkrēta cilvēka, Eiropas Savienības pilsoņa cilvēktiesības tikt tiesātam dzimtenē.
Tieši tāpēc mani šokē Dānijas Karalistes amatpersonu attieksme - LR Ārlietu ministrijas iesniegto notu ignorēšana, neatbildot uz Latvijas vēstniecības Dānijā vēstulēm un lūgumiem, ignorējot Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa un LR Tieslietu ministra Jāņa Bordāna lūgumus.
Mēs prasām tikai vienu – lai pret sievieti un viņas bērniem no Latvijas izturas tikpat respektabli kā pret sievieti un bērniem no Dānijas Karalistes. Lai lēmumi, kas tiek pieņemti, tiek pieņemti tieši tāpat, kā tas būtu, ja Kristīnes Misānes vietā atrastos Dānijas iedzīvotāja. Līdz šim neviena Dānijas amatpersona man nav spējusi paskaidrot, kāpēc šis princips netiek ievērots. Kāpēc Dānijas amatpersonas, kuru rokā ir Kristīnes Misānes un viņas bērnu liktenis, turpina sievieti vairāk nekā 14 mēnešus nošķirt no bērniem un bruģē ceļu tam, lai šis aiz restēm pavadītais mēnešu laiks pārvērstos gados? Šos gadus Kristīne Misāne pavadīs nožēlojamos apstākļos Dienvidāfrikas cietumā. Apstākļos, kādi nav savienojami ar cilvēka cieņu un tām vērtībām, kuras vārdos un dažādos dokumentos aizstāv Ziemeļvalstis.
Ar milzīgu rūgtumu jāsecina, ka viss nav perfekti arī tik attīstītā un pareizā valstī kā Dānijas Karaliste. Konkrētajā gadījumā ekonomiskajām interesēm prevalējot pār cilvēku. Centrējoties uz sevi, mērķtiecīgi neredzot citas Eiropas Savienības valsts sāpi.
Respektējot Dānijas tieslietu sistēmu, vienlaikus man jāatzīst, ka šī sistēma nespēj samērot tiesiskumu ar taisnīgumu. Ir sāpīgi secināt, ka Dānijas Karalistes augstprātīgā attieksme pret Latviju, kas Eiropas brīvo valstu klubā iestājusies salīdzinoši nesen, zināmā veidā norāda uz attieksmi – “mēs un viņi”. Ir sāpīgi secināt, ka Dānija, kuru studiju laikā uzskatīju par savu otro dzimteni, šobrīd aizmirst tās demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību vērtības, kuras pati man mācīja.
