Borisa Otarova ievērojama daļa darbu atrodas Cīrihē (Šveice) Nadjas Brīkinas galerijā – lielākajā krievu nekonformistu darbu kolekcijā Eiropā. 2016. gadā tika atzīmēta B. Otarova 100 gadu jubileja, šim notikumam bija veltītas izstādes Tallinā, Cīrihē, Maskavā. B. Otarova bērnība pagāja Gruzijā – inteliģentā armēņu ģimenē, tēvs – ķīmiķis, māte – skolotāja. 1926. gadā tēvu nosūtīja komandējumā uz Maskavu kopā ar ģimeni, pēc tam uz Vāciju. Sešus gadus B. Otarovs mācījās vācu pamatskolā. 1932. gadā, atgriezies Maskavā, viņš pabeidza vidusskolu un vēlējās iestāties Strogonova mākslas akadēmijā, lai kļūtu par mākslinieku. Bet tēvs kategoriski iebilda pret šādu dēla izvēli. Tādēļ B. Otarovs iestājās M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Fizikas fakultātē. 1941. gada jūnijā viņš jau dienēja armijā un tika nosūtīts uz frontes līniju.
1946. gadā, būdams diplomēts fiziķis, sāka darbu Maskavas Enerģētikas Institūtā. Viņš lasīja lekcijas, pabeidza disertāciju pirmās pakāpes zinātniskā grāda iegūšanai, vienlaikus apmeklēja mākslas studijas, aizrautīgi nodarbojās ar glezniecību kopā ar A. Kuprinu, M. Sarjanu, P. Končalovski un R. Faļku. B. Otarovs nolēma īstenot savas dzīves sapni: pilnībā veltīt sevi savam mūža darbam – glezniecībai.
1952. gadā 36 gadu vecumā B. Otarovs pameta savu iepriekšējo darbu fizikas jomā un sāka dzīvi "no baltas lapas". Tomēr PSRS Mākslinieku savienībā viņu neuzņēma speciālās gleznotāja izglītības trūkuma dēļ, kā arī tādēļ, ka viņa darbiem piemita spilgta individualitāte, kurai nebija nekas kopīgs ar sociālistisko reālismu. B. Otarovs nevarēja piedalīties mākslas darbu izstādēs, jo saskaņā ar tā laika noteikumiem gadījumā, ja mākslinieks nebija Mākslinieku savienības Maskavas nodaļas biedrs, viņš nevarēja izstādīt savus darbus. Bet B. Otarovs nepadevās. Viņš bija ar stipru gribu apveltīts cilvēks, nolēma strādāt vēl brīvāk, turpinot sava stila meklējumus.
Tikai 1980. gadā, jau "perestroikas" laikā tika atklāta viņa pirmā personālizstāde kulta vietā – Mazajā Gruzijas ielā Maskavā. B. Otarovs izstrādāja savu neatkārtojamo stilu, gleznoja, izmantojot dažādas tehnikas: eļļu, akvareli, guašu un jaukto tehniku, metāla gabaliņus, akmeni, darvu u.c. B. Otarovs savā darbā saglabāja saikni starp pasaules un armēņu kultūru. Viņš teica: "Tās ir ne tikai manas dzimtas asinis, bet es apbrīnoju lielās armēņu tautas vērtības - arhitektūru, literatūru, filozofiju. Armēņu arhitektūra man ir piemērs tam, kā mākslinieks neapslāpē Dieva balsi, bet ļauj tai brīvi plūst". B. Otarovs rakstīja: "Mana galvenā vēlme – radīt kaut ko tādu, kas ietvertu sevī ne tikai mūsu ikdienas dzīvi, bet piešķirtu tai pasakaini garīgu dimensiju. Palīdzot cilvēkiem tiekties pēc kaut kā labāka, tajā pašā laikā, nezaudējot realitāti, es neesmu atrauts no dzīves, bet parādu to ar zīmju palīdzību. Krāsa man nozīmē ne tikai līdzekli, bet Dievišķā zīmi".
Izstāde būs skatāma līdz 2017. gada 30. jūnijam.
