Kredītprocentu apmēru, maksāšanas kārtību un to aprēķināšanu nosaka iesaistīto pušu griba, kas atspoguļojas noslēgtajos līgumos, un spēkā esošie normatīvie akti. Kaut gan kredītiestādes ir ieinteresētas pēc iespējas ātras un lielas peļņas gūšanā, tām jāievēro normatīvo aktu prasības, kas izstrādātas iesaistīto pušu interešu aizsardzībai. Tomēr kredītņēmēji nav aizsargāti, ja negodprātīgu kreditēšanas praksi pieļauj vai atbalsta likumdevējs.
Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 70. pantu, aprēķinot aizdevuma procentus, gads nosacīti sastāv no 360 dienām. Tas nozīmē, ka kredītņēmējam par katru aizdevuma izmantošanas dienu ir jāmaksā 1/360 daļa no līgumā noteiktās gada procentu summas. Tomēr, iekasējot aizdevuma procentus, kredītiestādes vairs nevēlas atzīt, ka gads ilgst 360 dienas un aprēķina procenta maksājumus par katru no 365 vai 366 gada dienām. Tādā veidā, spēlējoties ar gada ilgumu, kredītiestādes apslēptā veidā palielina atlīdzības apmēru, kas jāmaksā kredītņēmējam par aizdevuma izmantošanu. Piemēram, 80 000 eiro kredītam ar gada likmi 3 % un ikmēneša maksājumu 300 eiro, ņemot vērā likumā paredzēto gada "noapaļošanu" līdz 360 dienām, jāsamaksā kredītiestādei papildus 32,65 eiro gadā, salīdzinājumā ar gadījumu, ja kredītprocentu maksājuma aprēķināšanas brīdī tiktu atzīts, ka gadā ir nevis 360, bet 365 dienas.
Kredītiestādes šādā praksē problēmu nesaskata, norādot, ka viss notiek saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem un kredītņēmēji pieņem un piekrīt šādiem nosacījumiem. Taisnība, ka ar spēku kredītus nepiespiež ņemt. Tomēr, vai lūdzot kredītu, klientam ir iespēja panākt netaisnīgu kredītlīguma nosacījumu grozīšanu, it īpaši, ja tie pilnīgi saskan ar likumā paredzēto? Kredītņēmējs vienmēr būs piekāpīgs pret viņiem piedāvātajiem līguma nosacījumiem, jo viņam ir daudz svarīgāk saņemt naudu, nekā bankai šo naudu aizdod. Turklāt daudzos gadījumos, klienti vienkārši neizprot šādas kalendārā gada "noapaļošanas" sekas.
Spēkā esošais regulējums nav taisnīgs un ir kredītņēmējus maldinošs, jo manipulējot ar kalendāra ilgumu, faktiski tiek palielināta līgumā fiksētā gada procentu likme. Lai izbeigtu šādu praksi un novērstu iespēju apslēptā veidā iekasēt no kredītņēmējiem papildus samaksu par kredīta izmantošanu, kā arī, lai palielinātu kredītņēmēju un kredītdevēju savstarpējo attiecību caurskatāmību un uzticamību, Kredītiestāžu likumā skaidri jānorāda, ka arī kredītprocentu aprēķināšanas procesā gads neatšķiras no kalendārā un ilgst 365 vai 366 dienas. Atbilstoši grozījumi Kredītiestāžu likumā ir iesniegti Saeimā un 14. janvārī to izskatīšanu ir uzsākusi Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija. Kaut gan iesniegtā likumprojekta būtība ir saprotama un vairāki deputāti pauduši konceptuālu atbalstu pieteiktajiem grozījumiem, simtprocentīgas pārliecības, ka grozījumi tiks pieņemti nav.
Sēdes laikā banku sektora pārstāvji norādīja, ka 360 dienu kalendārs tiek izmantots arī vairākās citās valstīs, aprēķinot procenta maksājumus; tas tika ieviests 20. gadsimta 20. gados un bija nepieciešams, lai atvieglotu procenta maksājumu aprēķināšanu un izvairītos no problēmām, ko rada mēnešu ilgumu mainīgums (31, 30, 29 vai 28 dienas). Jāatzīmē, ka tas notika pirms datorizācijas un nu precīzu un sarežģītu aprēķinu veikšana nav tik apgrūtinoša, kā tas bija pirms 100 gadiem.
Jāpiekrīt, ka, ja Latvijas bankas un citas kredītiestādes pieņemtu, ka gadā nosacīti ir 360 dienas un tas sastāv no 12 mēnešiem, kurās nosacīti ir 30 dienas, arī kredītprocentu maksājuma aprēķināšanas brīdī, tad nebūtu iemesla grozīt likumu. Ja kāda konkrētā kredītlīgumā ir paredzēts, ka mēneša procenta maksājumi ir 1/12 daļa no gada procentu maksājumiem vai, ka procenta maksājumi tiek aprēķināti, pieņemot, ka visos mēnešos ir 30 dienas, tad nav pamata pārmest bankām negodprātīgu attieksmi pret klientu, aprēķinot procenta maksājumus. Diemžēl, lielā daļā kredītlīgumu ir atrunāts, ka gads nosacīti sastāv no 360 dienām, tomēr arī noteikts, ka procenti par kredīta izmantošanu tiek aprēķināti par katru kredīta izmantošanas dienu, faktiski radot situāciju, ka kredītņēmējs maksā vairāk, nekā to nosaka gada procentu likme. Katram kredītņēmējam tas nozīmē vairāku desmitu vai pat simtu eiro pārmaksājumu, bet banku sektoram kopumā – papildus peļņu, kuras apmēri sastāda vairākus miljonus eiro gadā.
Andrejs Judins, Saeimas deputāts
