Kā Igaunijā īsteno obligāto militāro dienestu

Riho Terrass: Ikvienam vīrietim Igaunijā jāspēj aizsargāt valsti

Viens no Igaunijas obligātā dienesta sistēmas veidotājiem ir bijušais Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris Riho Terrass. Viņš sniedz ieskatu par dienesta sistēmu un nozīmi Igaunijas sabiedrībā.

Riho Terrass

Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris, atvaļināts ģenerālis

Publicitātes foto

Kāpēc Igaunija izvēlējās saglabāt un attīstīt obligāto militāro dienestu?

Bijām pilnībā pārliecināti, ka nevaram uzturēt skaitliski spēcīgu armiju tikai ar profesionālā dienesta karavīriem. Igaunijā dienestā gadā var tikt iesaukti 1000 līdz 1500 profesionālā dienesta karavīru, tomēr, lai aizsargātu valsti, nepieciešams 40 000 līdz 60 000 apmācītu cilvēku.

Līdz ar to izlēmām, ka izmantosim Šveices armijas iesaukuma sistēmu, kurā cita starpā ir ietverti elementi no Igaunijas iesaukuma sistēmas pirms Otrā pasaules kara. Tā paredzēja – katram vīrietim, kurš ir pilsonis, jābūt gatavam aizsargāt savu valsti, turpretī tie, kuri ir beiguši dienestu, tiks iekļauti bruņoto spēku rezervē.

Ik gadu sagatavojam ne tikai cilvēkus, bet arī vienības. Mūsu rīcībā ir bruņojums un ekipējums, un pēc noteikta laika perioda tiem, kuri ir pabeiguši dienestu, jāiziet atkārtotas mācības, kurās tiek atjaunotas iemaņas.

Nepieciešamības gadījumā šos karavīrus iespējams mobilizēt 48 stundu laikā.

Ņemot vērā, ka Igaunijā ir mazliet vairāk par vienu miljonu iedzīvotāju, mēs nevaram atļauties uzturēt lielu profesionālo armiju, tādēļ ikvienam vīrietim, kurš ir pilsonis, jābūt karavīram.

Latvijas Aizsardzības ministrijas pārstāvji, komentējot izvēli 2000. gadu sākumā atteikties no obligātā militārā dienesta, uzsver, ka tolaik mūsu reģionā drošības situācija bija mierīga, bez apdraudējuma. Kāpēc Igaunijā izpratne par drošības situāciju Baltijas reģionā tajā laikā bija atšķirīga?

Domāju, ka situācija bija tā pati, tomēr mūsu politiķu uztvere bija citāda.

Mēs Igaunijā visu laiku uzskatījām – karš ar Krieviju ir iespējams.

Tikmēr Rietumvalstu kolēģi vienmēr apgalvoja, ka Krievija nav drauds, un stāstīja, ka mums nepieciešams sagatavot vienības, lai tās nosūtītu uz operācijām Afganistānā un Irākā, savukārt par visu pārējo parūpēsies NATO.

Tas bija nepareizs pieņēmums, jo NATO nebija un joprojām nav gatava darīt visas tās lietas, kas nepieciešamas valsts aizsardzībā. Tas ir pamatā mūsu domāšanai, turklāt mēs Krievijai nekad neuzticējāmies.

Kad jūs ieņēmāt Igaunijas Aizsardzības spēku komandiera amatu, kas bija lielākie izaicinājumi, veidojot iesaukuma sistēmu?

Nodrošināt resursus, lai varētu mūsu karavīrus apgādāt ar aprīkojumu un munīciju. Viena lieta ir sagatavot karavīrus, bet pavisam cita – apgādāt un apmācīt vienības. Tas izmaksā ļoti dārgi, piemēram, iegādāties un uzturēt slepenās rezerves un noliktavas.

Lai investētu reālās bruņoto spēku spējās, nepieciešams ļoti daudz naudas.

Grūtības sagādāja arī visu iesaucamo sasniegšana, proti, lai būtu mazāk cilvēku, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar tikt iesaukti, un lai viņi ātrāk atveseļotos. Taču mūsu izveidotā sistēma ir ļoti veiksmīga.

2018. gadā Igaunijā notika plašas militārās mācības, kurās piedalījās ap 25 000 rezervistu.

Kāda, jūsuprāt, nozīme iesaukumam un Aizsardzības spēkiem ir Igaunijas sabiedrībā?

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka obligāto militāro dienestu atbalsta gandrīz 90% Igaunijas sabiedrības. Mazākais atbalsts dienestam ir tikai starp vīriešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem – tiem, kuriem drīzumā jādodas dienēt. Vienlaikus nevienā no vecuma grupām atbalsts nekad nav bijis zemāks par 50 procentiem.

Igaunijā ir izveidojusies tradīcija, ka vidusskolas absolventi dodas kopā dienēt.

Viņu attieksme ir: mēs bijām kopā skolā un vēlamies viens ar otru būt saistīti arī dienestā.

Latvijā bieži tiek runāts par jauniešu slikto fizisko sagatavotību, kas liedz viņiem izpildīt normatīvus, kuri nepieciešami, lai iestātos bruņotajos spēkos vai iekšlietu struktūrās. Vai tā ir problēma arī Igaunijā?

Jā, pie mums ir identiski sarežģījumi. Cilvēki dodas uz iesaukumu, tomēr atklājas, ka viņiem ir veselības problēmas. Šo situāciju risinām lēnām un piesardzīgi.

Esam veikuši izmaiņas apmācībās. Tās notiek pamazām, kā rezultātā viņi pēc treniņiem sasniedz nepieciešamo fizisko stāvokli.

Mūsu sabiedrības struktūra ir līdzīga. Latvijā valsts aizsardzības dienesta ieviešanu amatpersonas uzskata arī par iespēju veicināt mazākumtautību integrāciju. Kā iesaukums ir sekmējis mazākumtautību iekļaušanos Igaunijas sabiedrībā?

Igaunijā ikvienam vīrietim, kurš ir pilsonis, neatkarīgi no dzimtās valodas, ir jādodas uz iesaukumu. Tas ir saistīts ne tikai ar valodu – uz iesaukumu ierodas cilvēki no dažādām sabiedrības grupām, ar atšķirīgu dzīves pieredzi, un viņi visi kopā dienē.

Dienests veido kopīgu pieredzi, un cilvēki, kuri izgājuši iesaukumu, labāk integrējas mūsu sabiedrībā.

Pašlaik Igaunijā pastāv šāds uzskats: ja neesi bijis iesaukts bruņotajos spēkos, tas ir trūkums.

Cilvēki, kuri nav dienējuši, mēdz iestāties Igaunijas Aizsardzības līgā (Kaitseliit), lai iegūtu līdzvērtīgu pieredzi. Priecājamies, ka sabiedrības atbalsts iesaukumam ir ļoti augsts un iesaucamos atbalsta ģimenes. Tas ir labākais veids, kā iemācīties aizsargāt savu valsti.

Kāda ir iesaukuma ietekme uz jauniešu sabiedrisko līdzdalību?

Dienestā iesauktie darbojas vienībās, kurās ir no 10 līdz 20 cilvēku, un viņi kopā trenējas.

Tā ir arī vieta, kur cilvēki top par vadītājiem. Pēc dienesta viņi ir pieprasīti darba tirgū. Ja cilvēks spēj vadīt citus un viņam ir līdera dotības, tas noder darbā.

Darba devēji ir ieinteresēti nodarbināt cilvēkus, kuri ir bijuši dienestā, un var spriest par viņu spējām atbilstoši vienībām, kurās viņi ir dienējuši, iegūtajām specialitātēm, kā, piemēram, inženieri, loģistikas speciālisti, transportlīdzekļu vadītāji u. c.

Kā obligāto militāro dienestu un Igaunijas Aizsardzības spēkus atbalsta vietējie uzņēmēji?

Vairāki darba devēji ir izvēlējušies segt starpību, kas veidojas starp algu darbiniekiem, kuri piedalās militārajās mācībās, un valsts atbalstu, kas viņiem pienākas par dalību tajās.

Ir uzņēmēji, kas turpina maksāt algu darbiniekiem, kuri piedalās militārajās mācībās, vai par konkrēto laikposmu piešķir papildu apmaksātu atvaļinājumu.

Aizsardzības ministrija publicē darba devēju sarakstu, kuri atbalsta iesaukumu un militāro dienestu.

Ministrija piešķir īpašu zīmotni, godinot uzņēmumus un organizācijas, kas radījuši īpašus apstākļus, lai atbalstītu darbiniekus (tostarp iesauktos, rezervistus un veterānus), tādējādi dodot pienesumu Igaunijas valsts drošībai.

Igaunijas Aizsardzības spēku iesaukumā piesakās arī sievietes. Vai viņām dienestā ir īpaši nosacījumi?

Vīriešiem dienests ir obligāts, bet sievietēm – brīvprātīgs. Sieviete, kura ir iesaukta dienestā, var no tā atteikties pirmajos trijos mēnešos, pēc tam viņām iestājas saistības uz visu dienesta laiku. Sabiedrības attieksme saistībā ar sieviešu dalību militārajā dienestā ir pozitīva. Vairāk nekā 80 procenti no Igaunijas pilsoņiem atbalsta sieviešu brīvprātīgo iesaistīšanos dienestā.

Ir svarīgi piebilst, ka Igaunijas aizsardzība nebalstās tikai uz Aizsardzības spēkiem, bet arī Igaunijas Aizsardzības līgu, kas ir brīvprātīga organizācija. Brīvprātīgā sieviešu aizsardzības organizācija (Naiskodukaitse) piedāvā pamatapmācību (pēc izvēles) visām tās loceklēm. Apmācībā tiek iekļauts ievads par organizāciju, medicīniskā apmācība, lauka virtuves un militārās pamatiemaņas.

Kāds ir jūsu ieteikums Latvijai, kur šobrīd tiek ieviests obligātais aizsardzības dienests?

Ņemiet dienestā ikvienu, neuzstādiet latiņu pārāk augstu, neņemiet dienestā tikai labākos! Manuprāt, nav jābūt pārāk izvēlīgiem –, ja ņemsiet tikai labākos, tas citiem radīs iespaidu, ka viņi ir otrās šķiras pilsoņi. Ja ir iespējams, ņemiet visus dienestā!

Viljars Vēbels: Jokojam, ka iesaukums mums rada autovadītājus un līderus

Baltijas Aizsardzības koledžas (BaltDefCol) pētnieks Viljars Vēbels sarunā ar LV portālu stāsta par iesaukto ikdienu un ietekmi uz Igaunijas sabiedrību, kāpēc dienestā, viņaprāt, būtu jāiesauc arī sievietes, un komentē Latvijas lēmumu atjaunot iesaukumu.

Viljars Vēbels

Baltijas Aizsardzības koledžas pētnieks

Publicitātes foto

Kāda, jūsuprāt, ir obligātā militārā dienesta ietekme uz Igaunijas sabiedrību?

Obligātais dienests mums bija zināms jau kopš padomju laikiem, taču tam, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, bija slikta reputācija. Pēdējos 30 gados tas ir mainījies. Sākotnēji puišiem iesaukums nepatika attieksmes, kas atgādināja padomju laikus, dēļ. Tagad mums ir jauna virsnieku un instruktoru paaudze, situācija ir atšķirīga.

Vairāki vadošie virsnieki ir mācījušies Somijas karaskolās, un patlaban būtu sarežģīti atrast kādu, kurš dienējis padomju armijā.

Mūsdienās iesaukums atgādina jauniešu nometni, turklāt ikviens zina, ka dienests ir drošs un nekas slikts ar iesaucamajiem nenotiks.

Ja es dzirdu kādu sūdzamies par iesaukumu un runas, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs, lielākoties šādi izsakās jauno karavīru mātes.

Jā, medicīnisko atbrīvojumu no dienesta var iegūt samērā viegli, tomēr, ja neesi bijis dienestā, tas ir kā zīmogs uz visu mūžu.

Darba devēji var uzdot jautājumu: kāpēc nebiji dienestā?

Kopumā sabiedrība dienestu uztver neitrāli – kā vienu no izglītības posmiem, skolas turpinājumu.

Jāpiebilst, ka šajā ziņā tā ir laba iespēja trūcīgākām ģimenēm, jo jaunieši dienestā tiek apmācīti un iegūst jaunas zināšanas.

Piemēram, tā ir iespēja bez maksas iegūt tiesības vadīt dažādu kategoriju automašīnas, kam parasti būtu nepieciešams vismaz 1000 eiro, iegūt ieroču nēsāšanas atļauju, apgūt medicīniskās palīdzības sniegšanu.

Mazliet sarežģītāka situācija ir ar krievvalodīgajiem pilsoņiem, kuriem arī ir jādodas uz dienestu. Gan viņiem, gan citiem dienesta dalībniekiem mēdz rasties jautājumi, piemēram, kā starp mums var būt krievi, ja tiekam apmācīti cīņai pret krieviem?

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka šī iemesla dēļ krievvalodīgie nebūtu jāiesauc dienestā, tomēr tas ir liels skaits – katru gadu ap 1000 jauniešu no krievu valodā runājošajām ģimenēm tiek iesaukti Igaunijas armijā.

Vai dienests ir integrācijas instruments?

Manuprāt, tas bija integrācijas instruments pirms pilna mēroga kara sākuma Ukrainā. Iepriekš bija doma par dienestu kā integrācijas veicināšanas rīku, jo riski no Krievijas netika uzskatīti par tik augstiem, kādi tie ir tagad.

Šobrīd tas galvenokārt ir veids, kā sagatavot cilvēkus, kuri aizstāvēs valsti, ja būs nepieciešams.

Mūsu virsnieku skolās mācās arī krievvalodīgie, kuri, saprotams, runā igauņu valodā.

Arī no iesauktajiem jauniešiem, kuri ir auguši krievvalodīgajās ģimenēs, tiek gaidīts pietiekams igauņu valodas zināšanu līmenis, bet, ja viņi to nepārzina gana labi, tiek dots laiks, lai to iemācītos un iekļautos.

Plānojam paplašināt iesaukumu un attiecināt arī uz citām sabiedrības grupām. Mums vajag vairāk puišu armijā, tomēr situācija ar krievvalodīgajiem ir sarežģīta. Kā mēs viņus uztveram? Vai varam viņiem uzticēties? Cik daudz viņiem drīkstam atklāt?

Kāds ir iesaucamo tēls Igaunijas sabiedrībā?

Sabiedrība dienējošos īpaši daudz redz piektdienas vakarā, nedēļas nogalē, kad viņi dodas mājās.

Domāju, cilvēki viņus vērtē pozitīvi, kaut arī jaunie karavīri ir aizvadījuši grūtu nedēļu un, iespējams, neizskatās kā iespaidīgi varoņi, jo ir noguruši.

Vai var apgalvot, ka arī starp politiskajām frakcijām Igaunijas parlamentā, neatkarīgi no politiskās piederības, pastāv uzskats, ka iesaukums ir vajadzīgs?

Jā, ir kopējs viedoklis, ka obligātais dienests darbojas sekmīgi.

Turklāt es uzskatu, ka arī meitenes vajadzētu pakļaut obligātajam iesaukumam. Es domāju –, ja meitene 20 gadu vecumā nav stāvoklī vai neaudzina bērnu, viņai būtu jādodas armijā.

Parlamentā par to netiek diskutēts, lai gan, iesaucot arī sievietes, kuru Igaunijā ir vairāk nekā vīriešu, tas būtu ieguvums valsts militārajai aizsardzībai. Šo ieteikumu parasti izsaku, tiekoties ar militāro vadību.

Kāda šajā aspektā ir sabiedrības attieksme?

Tie, kuriem nav tiešas saskares ar armiju, atbalsta dienestu. Vienlaikus mēs būvēsim lielāko militāro poligonu Baltijā, un cilvēki, kuri dzīvo blakus šai vietai, ir negatīvi noskaņoti pret aizsardzības spēkiem un konkrēto ieceri. Arī vīrieši, kuri ir vecumā, kad jāiesauc dienestā, varētu būt mazāk pozitīvi noskaņoti, neapmierināti.

Vai obligātais militārais dienests netiek uztverts kā līgums starp iesaucamo un valsti?

Tā varētu sacīt, tomēr nevēlos atbildēt puišu vietā. Viņi lielākoties nedomā šādās kategorijās, kā to dara pieaugušie, bet drīzāk par to, kā dabūt ēdienu un justies pieņemtiem sabiedrībā. Turklāt tas ir vieglāk nekā uzreiz [pēc skolas] meklēt vietu darba tirgū.

Darba devēji intervijā noteikti vaicās, ko tu darīji armijā, – vai biji loģistikā, vadībā vai citā jomā. Ja neesi bijis armijā, ir grūtāk iekļauties darba tirgū. 

Mēs jokojam, ka iesaukums mums rada autovadītājus un līderus, bet, protams, jaunieši dienestā apgūst arī citas prasmes.

Pieņemsim, ka jaunietis pabeidz vidusskolu un dodas uz obligāto militāro dienestu. Vai tā ir vieta, kur sasniegt briedumu un saprast, kā tālāk veidot savu dzīvi?

Manā skatījumā, jaunieši armijā kļūst patstāvīgāki. Ikvienam dzīvē pienāk brīdis, kad jādodas prom no “vecāku ligzdas”. Armija ir ļoti skaidra robeža. Kad iesauktais atgriežas no dienesta, viņš ir mainījies. Tāpat jāpiebilst, ka dienestā par ikdienas vajadzībām ir parūpējusies valsts un tā ir iespēja iekrāt naudu, kas noderēs nākotnē.

Viens no iesaukuma mērķiem ir veidot rezervistus.

Tas ir tikai viens aspekts, kā uz to raudzīties.

Ja neformāli aprunāsieties ar militārpersonām, viņi, protams, sacīs, ka vēlas armijā redzēt profesionāļus.

Pamatā viņi iesaukumu vērtē kā iespēju pārbaudīt iesaucamo potenciālu un spējīgākos nolīgt profesionālajam dienestam Igaunijas Aizsardzības spēkos.

Ja kāds vēlas kļūt par profesionālā dienesta karavīru, pirmā lieta, kuru ņem vērā, ir, kā konkrētajai personai veicās obligātajā dienestā.

Ir cilvēki, kuri uzreiz pēc iesaukuma paliek profesionālajā armijā. Jānorāda, ka bieži vien viņi ir no trūcīgām ģimenēm.

Jā, ir pierasts dzirdēt, ka rezervistus izmantos valsts apdraudējuma gadījumā un mobilizēs. 

Taču, ja būtu mobilizācija, sarežģīti pateikt, cik no rezervistiem ierastos un cik kvalitatīvas būtu viņu spējas.

Vēl ir jārunā par to, ka rezervisti iepriekš ir apmācīti darboties ar ieroču sistēmām, kuras esam ziedojuši Ukrainai. Visa pašgājējartilērija, kuru izmantojām apmācībai, ir Ukrainā. Tagad mums ir citas ieroču sistēmas. Tas man liek šaubīties par rezervistu spējām.

Kā Igaunijas iesaukuma sistēma tiek vērtēta citās valstīs?

Tā tiek vērtēta pozitīvāk, nekā tā patiesībā ir.

Es priecātos, ja iesaukums aptvertu plašāku sabiedrības daļu. Tāpat es domāju, ka mēs pārāk daudz paļaujamies uz rezervi. Ja būtu divreiz lielāka profesionāļu armija, mūsu vajadzības tiktu nodrošinātas.

Mums ir arī Igaunijas Aizsardzības līga (Kaitseliit), kas dod pienesumu valsts aizsardzībai, un tā ir ļoti populāra. Tomēr, ja esi bijis iesaukumā, līdz noteiktam vecumam atrodies rezerves uzskaitē un nevari pievienoties citai vienībai, piemēram, Aizsardzības līgai.

Baltijas jūru patlaban mēdz saukt par “NATO ezeru”. Kā to vērtējat?

Esam daudz mācījušies no Somijas un priecājamies, ka tā ir iestājusies NATO. Tagad Krievijai ir vēl viens robežas posms ar aliansi.

Uzskatu, ka “NATO ezers” ir nedaudz romantizēts formulējums. Dzīvojam blakus šim “ezeram”, taču daudz ko nespējam kontrolēt, nevaram pat izvietot uz mūsu salām pretgaisa aizsardzības raķetes.

Tāpēc mans viedoklis saistībā ar šo apgalvojumu ir negatīvs, jo daudz tiek runāts, bet pārāk maz darīts.

Krievija katru gadu aptuveni 100 reižu pārkāpj mūsu gaisa telpu. Šajā ziņā mums patiešām jādara vairāk.

Ceru, ka tiks pieliktas pūles un “NATO ezers” būs aizsargāts un drošs. Turklāt Igaunijai ir liela ūdens robeža ar Krieviju – Peipusa un Pleskavas ezers, Narvas upe, caur kuru tā vijas, taču neesam uz tās izvietojuši atbilstošus aizsardzības elementus.

Kāpēc pastāv šāda situācija?

Tāpēc, ka esam zemnieku tauta, proti, domājam tikai par sauszemes spēkiem, un tā ir problēma. Esam mēģinājuši iegūt kuģus, tomēr tas nav nesis gaidītos rezultātus, – neesam tos izmantojuši paredzētajiem mērķiem, bet pārmaksājuši.

Līdzīga situācija ir arī Latvijā, kur runāts par nepieciešamību uz rietumu piekrastes izvietot pretkuģu raķešu sistēmas.

Tagad vairākām darbībām jau ir par vēlu. Esam atdevuši daudz ieroču sistēmu Ukrainai, to aizvietošanai var būt nepieciešami apmēram pieci gadi. Varam tikai aizņemties, un tiek pieļauts –, ja Zviedrija iestāsies NATO –, lūgsim Zviedrijas spēkiem ierasties ar saviem ieročiem. Pat ja mums būtu finanšu resursi, pārāk ilgi jāgaida ieroču sistēmu piegāde.

Kā uz obligāto militāro dienestu Igaunijā raugās pretinieki, piemēram, Krievija?

Iesaukuma karavīrus viņi uztver kā “puišus uz velosipēdiem”. Krievijas armijā jauniesauktie nav vērtība, tur nozīme ir labi trenētajiem un apmācītajiem gaisa desanta un specvienību spēkiem, kurus viņi šobrīd plaši izmanto Ukrainā. Krievija uzskata, ka iesaukuma karavīri, nonākot grūtībās, aizbēgs prom.

Krievi baidās no tiem, kuri dienē Aizsardzības līgā, jo viņi ir garīgi nobrieduši un saprot, ko dara.

“Uz papīra” Aizsardzības līga ir stiprāka nekā iesaukuma brigāde. Mūsu valstī aizsardzību veido iesaukuma un profesionālā dienesta, Igaunijas Aizsardzības līgas un NATO sabiedroto spēki, kuros ietilpst Lielbritānijas, Francijas u. c. valstu karavīri. Sabiedroto spēki var nodrošināt vairāk aizsardzības spēju nekā iesauktie.

Latvijā šogad ir atjaunots iesaukums. Kā tas ietekmēs drošības situāciju Baltijā?

Protams, priecājamies, ka Latvijas Nacionālie bruņotie spēki kļūst spēcīgāki. Igaunijā uzskatām, ka drošības riski ir saistīti ar situāciju Latvijā, jo viena pati tā nespēj aizsargāt savu teritoriju – Latvijai ir pārāk maz vienību, lai nosegtu robežu ar Krieviju.

Domājam, ka Krievija neuzbruktu, izmantojot mūsu robežu, bet, visticamāk, dotos uz Valgu caur Latviju.

Igaunijas interesēs ir, lai Latvija izdarītu savu darbu. Mūsu robeža ar Krieviju ir spēcīgi apsargāta, varam tai uzlikt vēl papildu aizsardzības elementus, tomēr esam pilnībā bezspēcīgi uzbrukumam no Latvijas teritorijas. Ceram, ka Latvijas karavīri būs gatavi, ja tas notiks.