Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika, Avots: PVD
Konteineros samesti beigti dzīvnieki – tāds skats februāra sākumā pavērās dzīvnieku patversmē “Mežavairogi”. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) saistībā ar līķu nepamatotu uzglabāšanu sācis administratīvā pārkāpuma lietvedību. LV portāls skaidro, kādus normatīvus patversme ir pārkāpusi un kādu beigtu dzīvnieku utilizēšanas kārtību nosaka likumi.
Zemkopības ministrijas (ZM) Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja Liene Ansone skaidro: Veterinārmedicīnas likums nosaka, ka patversmes ir pakļautas valsts veterinārajai uzraudzībai un kontrolei un to veic Pārtikas un veterinārais dienests (PVD).
ZM Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku veselības un veterināro zāļu nodaļas vecākā referente Aija Tora savukārt norāda, ka Eiropas Savienības regulas 1069/2009 un 142/2011 nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, tostarp arī uz dzīvnieku. Saskaņā ar regulās noteiktajām prasībām dzīvnieku līķi ir jāsavāc un jāievieto speciāli marķētos slēgtos konteineros. Uz konteineriem jābūt skaidri norādītai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu kategorijai – lolojumdzīvnieku līķu gadījumā jābūt šādiem vārdiem, kas redzami un salasāmi norādīti uz konteinera, – “1. kategorija” un “tikai likvidēšanai”.
Dzīvnieku līķi nododami PVD atzītiem blakusproduktu savākšanas, transportēšanas, pārstrādes un likvidēšanas uzņēmumiem vai arī nododami aprakšanai PVD reģistrētās dzīvnieku kapsētās.
“Nav pieļaujama dzīvnieku līķu ilgstoša uzglabāšana, līdz minimumam jāsamazina risks cilvēku un dzīvnieku veselībai, un maksimāli jāizvairās no vides piesārņošanas riska,” skaidro ZM pārstāve.
Dzīvnieku patversmju darbību regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 407 “Noteikumi par dzīvnieku labturības prasībām dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās, kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā, kā arī dzīvnieku patversmju un dzīvnieku viesnīcu reģistrācijas kārtību”.
Visai dzīvnieku uzskaitei – atdotie, mirušie, saņemtie dzīvnieki u. c. – ir jānotiek uz vietas patversmē speciālā reģistrā papīra formā. Dzīvnieku patversmes slēdz līgumu ar privāti praktizējošiem veterinārārstiem par veterinārmedicīnisko pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā dzīvnieku eitanāziju, ja dzīvnieks ir neglābjami slims vai savainots.
Nav pieļaujama dzīvnieku līķu ilgstoša uzglabāšana, līdz minimumam jāsamazina risks cilvēku un dzīvnieku veselībai, un maksimāli jāizvairās no vides piesārņošanas riska.
Likumdošana tieši nenosaka, cik ilgā laikā jānodod lauksaimniecības dzīvnieku līķi savākšanas, transportēšanas, pārstrādes un likvidēšanas sistēmas uzņēmumiem. L. Ansone: “Līķim pūstot, veidojas dažādi izdalījumi, dzīvnieks var būt miris arī no slimības, tāpēc ir svarīgi nodrošināt dzīvnieku līķu pareizu uzglabāšanu. Ir patversmes, kas uzglabā un nodod vairākus dzīvniekus vienlaikus. To var darīt tikai tad, ja speciāli šim mērķim ir iekārtotas saldētavas.”
Lolojumdzīvnieku līķus var apglabāt arī PVD reģistrētās dzīvnieku kapsētās. Šo kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1114 “Noteikumi par dzīvnieku kapsētu iekārtošanas, reģistrācijas, uzturēšanas, darbības izbeigšanas un likvidēšanas kārtību un aizsargjoslu noteikšanas metodiku ap dzīvnieku kapsētām”. Jāatgādina, ka dzīvnieku līķus nedrīkst apglabāt mežā, pļavā, ūdenstilpju tuvumā vai daudzdzīvokļu ēkām piegulošā teritorijā.
Dzīvnieku patversmei “Mežavairogi” par klaiņojošu dzīvnieku un dzīvnieku līķu savākšanu ir līgumi ar 40 pašvaldībām. “Mežavairogu” saimniece Danuta Priede uzsver, ka patlaban ir problēmas ar dzīvnieku līķu savākšanas, transportēšanas, pārstrādes un likvidēšanas sistēmas uzņēmumiem: “Šobrīd par adekvātu cenu ir palicis tikai viens suņu un kaķu līķu izvešanas uzņēmums. Bet, ja tas pasaka, ka līdz patversmei nevar iebraukt, tad esam sprukās, nav variantu. Turklāt nav iespējams paredzēt dzīvnieku līķu apjomu. Ko mums ar tiem darīt? Tad tie krājas. Ir cits līķu savākšanas uzņēmums, bet tas ņem tikai cūkas. Suņu un kaķu līķu savākšanai viņi ir uzlikuši ļoti augstu cenu, tie firmai nav interesanti.”
Problēma ir arī tā, ka pašvaldības pieprasa lētus pakalpojumus. D. Priede: “Tas mums neatstāj lielas izvēles iespējas. Piemēram, Ķekavas novadā, ja jāsavāc nobraukta brieža līķis uz Ķekavas apļa, dome par to samaksās 17 eiro. Cenā iekļauts gan transports, gan līķa savākšana un utilizācija. Tas pat nesedz darbinieku izmaksas.”
Viņa min arī dzīvnieku kapsētu izmaksas. Piemēram, “Citos medību laukos” par kaķa līķa apbedīšana jāmaksā 15–20 eiro, bet par transportu, lai savāktu līķi no patversmes, kapsēta iekasē 50 eiro.
Patlaban Latvijā oficiāli ir reģistrētas 28 patversmes, to dati ir pieejami PVD mājaslapā. Jaunākie PVD dati par 2017. gadu liecina, ka patversmēs nonākuši 3926 suņi, 6126 kaķi un 251 cits dzīvnieks.
PVD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere skaidro, ka “visbiežāk patversmēs tiek konstatēti pārkāpumi, kas saistīti ar dokumentiem (neatbilstoša vai nepilnīga informācija par dzīvnieku ieguvi un apriti, veselības apliecinājumi u. c.), sugai neatbilstošu dzīvnieka turēšanu. Ir arī gadījumi, kad konstatētas neatbilstības blakusproduktu apritē. Piemēram, 2017. gadā tādi bija trīs gadījumi. Vienā no tiem patversme nevarēja uzrādīt dokumentus par nodotajiem līķiem, bet divos gadījumos konstatēta nepilnīga izsekojamība un neatbilstoši pavaddokumenti. Tomēr tādi pārkāpumi blakusproduktu apritē kā nesen notikušajā pārbaudē “Mežavairogos” iepriekš nav konstatēti. Par tiem ir uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā. Lēmums varētu būt zināms apmēram pēc diviem mēnešiem”.
Kāpēc vispār ir klaiņojoši dzīvnieki un tik daudz patversmju? L. Ansone: “Tas ir cilvēku, sabiedrības atbildības un attieksmes jautājums. Suns vai kaķis, kas nonāk uz ielas, nav savvaļas dzīvnieks, viņam kādreiz ir bijis īpašnieks. Un šādas situācijas ir joprojām. Nevaram teikt, ka Latvijā nav klaiņojošu dzīvnieku. Ir jārunā par to, kāpēc cilvēki tik vieglprātīgi ņem dzīvniekus un pēc tam tos pamet uz ielas.”
Suns vai kaķis, kas nonāk uz ielas, nav savvaļas dzīvnieks, viņam kādreiz ir bijis īpašnieks. Un šādas situācijas ir joprojām. Nevaram teikt, ka Latvijā nav klaiņojošu dzīvnieku. Ir jārunā par to, kāpēc cilvēki tik vieglprātīgi ņem dzīvniekus un pēc tam tos pamet uz ielas.
L. Ansone uzskata, ka klaiņojošu suņu problēmu un dzīvnieku īpašnieku bezatbildīgās darbības uzraudzību palīdz risināt pirms diviem gadiem pieņemtie grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 491 “Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība”, kas nosaka: visiem suņiem, kas sasnieguši sešu mēnešu vecumu, ir jābūt implantētai mikroshēmai (čipētiem) un reģistrētiem Lauksaimniecības datu centra (LDC) datubāzē. “Redzam, ka datubāzē ir reģistrēti ap 130 000 suņu. Tas nozīmē, ka brīdī, kad suns ir pazudis, bet čipēts, pašvaldības policija ar speciālu iekārtu nolasa čipa numuru. Tādējādi ļoti ātri suni iespējams atdot likumīgajam saimniekam. Līdz ar to dzīvnieks nenonāk patversmē, kā tas bija pirms 2017. gada,” skaidro L. Ansone. “Tas nozīmē, ka patversmēs divus pēdējos gadus faktiski vajadzētu būt mazākam skaitam dzīvnieku. Bet, protams, nevar teikt, ka problēma ir atrisināta. Joprojām diemžēl ir konstatējama bezatbildība no dzīvnieku īpašnieku puses.”
Taču G. Priede zina teikt, ka patversmēs uzņemto dzīvnieku skaits nepaliek mazāks: “No visiem patversmē uzņemtajiem dzīvniekiem 30% ir čipēti. No desmit suņiem tikai trīs ir čipēti. Turklāt viens vai divi ir reģistrēti LDC. Ko tas dod?”
Sociālajos tīklos arī izskanējusi informācija, ka par katru suni patversmēm tiek maksāta valsts nauda. “Tas neatbilst patiesībai,” skaidro L. Ansone. “Katrai pašvaldībai atbilstoši Dzīvnieku aizsardzības likumam ir uzlikts par pienākumu nodrošināt, lai to teritorijā nav klaiņojošu dzīvnieku. Pašvaldības pienākums ir arī nodrošināt dzīvnieku līķu savākšanu savā teritorijā. Tāpēc pašvaldības slēdz līgumus ar patversmēs par klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu un uzņemšanu patversmēs. Ja Rīgā klaiņo suns, seko zvans konkrētam dzīvnieku ķērājam vai patversmei, ar kuru pašvaldība ir noslēgusi sadarbības līgumu. Veterinārārstam dzīvnieks ir jāizmeklē 72 stundu laikā. Dzīvnieku patversmē tur 14 dienas, iespējams, šajā laikā ir vajadzīga kāda medicīniskā palīdzība. Šos izdevumus sedz pašvaldība. Pēc 14 dienām atsavināšanai drīkst nodot vakcinētu un sterilizētu dzīvnieku,” saka L. Ansone.
Zemkopības ministrija jau ilgāku laiku strādā pie jauna regulējuma, lai uzlabotu un pilnveidotu labturības prasības dzīvnieku patversmēs.
