Likumam “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” – 25

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) sākotnēji tika veidotas, lai saglabātu dabas daudzveidību: skaistus, vecus mežus, vērtīgus ezerus, purvus un gleznainu tradicionālo ainavu. Gatavojoties dalībai Eiropas Savienībā, kritēriji šo teritoriju izveidei mainījās – galvenā uzmanība tika pievērta konkrētu sugu un biotopu, kas ir apdraudēti visā ES, aizsardzībai. Daudzas no īpaši aizsargājamām dabas teritorijām iekļautas arī starptautiskos aizsargājamo teritoriju tīklos, tai skaitā Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000".

Likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nodrošina, ka šīs teritorijas tiek izveidotas, aizsargātas un apsaimniekotas, lai:

• aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību (retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus utt.);
• nodrošinātu zinātniskos pētījumus un vides pārraudzību;
• saglabātu sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.

Aizņem 17% no visas sauszemes teritorijas

Latvijā ir 683 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas kopumā aizņem 17% no visas sauszemes teritorijas. Visas Latvijas ĪADT iedalās astoņās kategorijās:

• četri nacionālie parki – Slīteres, Ķemeru, Gaujas un Rāznas nacionālais parks. Tie ir plaši apvidi, kuros aizsargā dabas un ainaviskās vērtības, kultūrvēsturisko mantojumu, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un organizējot atpūtu;
• Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, kas valstī ir viens vienīgs. Tā ir plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības saglabā, nodrošinot sociālo un ekonomisko attīstību;
• četri dabas rezervāti – Teiču, Krustkalnu, Grīņu un Moricsalas dabas rezervāts. Dabas rezervātos ar gandrīz neskartu dabu, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību, uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām;
• 261 dabas liegums (Apšuciema zāļu purvs, Daiķu īvju audze, Lielie Kangari, Mugurves pļavas, Sventājas upes ieleja, Zepu mežs, Zaķu riests u. c.), kur aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus. Tās parasti ir cilvēka maz pārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības;
• 42 dabas parki – Gaiziņkalns, Piejūra, Abavas senleja, Ogres ieleja, Daugavas loki, Talsu pauguraine u. c., kas ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Dabas parkos saglabā raksturīgo ainavu un bioloģisko daudzveidību, tajos arī veic sabiedrības izglītošanu un organizē atpūtu;
• deviņi aizsargājamo ainavu apvidi – Augšdaugava, Augšzeme, Ādaži, Kaučers, Nīcgales meži, Veclaicene, Vecpiebalga, Vestiena un Ziemeļgauja. Tajos lielā platībā aizsargā īpaši skaistu un daudzveidīgu Latvijai raksturīgu ainavu un kultūrvidi;
• 355 dabas pieminekļi, kas ir atsevišķi, savrupi dabas vai cilvēka veidojumi:
  • ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi,
  • aizsargājamie koki,
  • dendroloģiskie stādījumi,
  • alejas;
• septiņas aizsargājamās jūras teritorijas – Ainaži-Salacgrīva, Akmensrags, Irbes šaurums, Nida-Pērkone, Rīgas līča rietumu piekraste, selga uz rietumiem no Tūjas un Vitrupe-Tūja.

Lai aizsargātu īpaši retas sugas un to dzīves vietu (biotopu jeb dzīvotni), līdztekus iepriekš minētajām astoņām īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām veido arī mikroliegumus.

Kā izveido īpaši aizsargājamu dabas teritoriju?

Dabas rezervātus, nacionālos parkus un biosfēras rezervātus izveido Saeima ar attiecīgu likumu, bet pārējo izveido Ministru kabinets. Vienlaikus, ja objekts ir nozīmīgs dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, liegumus, parkus vai dabas pieminekļus var izveidot arī pašvaldība.

Priekšlikumu par aizsargājamās teritorijas izveidošanu var izteikt fiziskā vai juridiskā persona rakstveidā, pievienojot pamatojumu un shēmu noteiktā mērogā. Priekšlikums jāiesniedz Dabas aizsardzības pārvaldei.

Savukārt likvidēt aizsargājamas teritorijas statusu var tikai tad, ja zudusi aizsargājamās teritorijas vērtība.

Aizsargājamās teritorijas iedala funkcionālajās zonās

Aizsargājamās teritorijas var iedalīt šādās funkcionālajās zonās:

• stingrā režīma,
• regulējamā režīma,
• dabas lieguma,
• dabas parka,
• ainavu aizsardzības,
• neitrālā zona.

Nacionālajos parkos var izveidot arī kultūrvēsturisko zonu. Aizsargājamās teritorijās var noteikt sezonas liegumus. Piemēram, jūras teritorijās var noteikt arī neitrālo zonu, uz kuru neattiecas aizsargājamās jūras teritorijās noteiktie ierobežojumi attiecībā uz kuģu satiksmi un kuģošanas drošību tajā.

Kādas ir zemes īpašnieku tiesības un pienākumi?

Zeme aizsargājamā teritorijā var būt valsts, pašvaldības, kā arī fiziskās vai juridiskās personas īpašumā. Apsaimniekojot zemi, uz kuras atrodas kāds no īpaši aizsargājamo dabas teritoriju objektiem, zemes īpašniekam un lietotājam ir pienākums nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu, kā arī sakopt šo teritoriju.

Tāpat īpašniekam ir jāziņo par jau esošām vai iespējamām izmaiņām dabas veidojumos, kā arī aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpumiem.

Tā kā aizsargājamās teritorijas var ierobežot saimniecisko darbību, likums zemes īpašniekiem un lietotājiem aizsargājamās teritorijās paredz tiesības uz nodokļu atvieglojumiem.

Zemes īpašniekiem ir tiesības arī uz likumā noteikto kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās, tai skaitā likumā noteiktajos gadījumos – tiesības saņemt atlīdzību vai prasīt piederošās zemes apmaiņu pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi.

Informāciju par citiem likumiem-jubilāriem skatīt šeit: Likumi-jubilāri.