Ražotāji jūtas piekrāpti
Biodegvielas ražotājus bažīgus dara piebilde par 2009. gadā pieejamiem finanšu līdzekļiem, jo vēl šobrīd 2008. gada 15. aprīļa Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām biodegvielai" definētās subsīdijas par pagājušo gadu izmaksātas nav.
Biodegvielas asociācijas valdes priekšsēdētājs Daumants Znatnajs uzskata, ka valsts atbalsts nav pietiekams un jaunie MK noteikumu grozījumi par subsīdiju izmaksu biodegvielas ražotājiem vienu reizi gadā norāda, ka valsti ražotāji faktiski neinteresē. Bet, tā kā par pagājušo gadu nauda saņemta nav, biodegvielas ražotājiem trūkst apgrozāmo līdzekļu, lai bankām atmaksātu kredītus, nomaksātu nodokļus un izmaksātu darbiniekiem algas. Nemaz nerunājot par rapša iepirkšanu biodīzeļdegvielas ražošanai.
Valdībā 2005. gadā tika pieņemts lēmums finansiāli atbalstīt biodegvielas ražotājus līdz pat 2010. gadam. Rēķinoties ar šo palīdzību, uzņēmēji ņēma kredītus bankās, lai izveidotu tādas ražošanas jaudas, kas ļautu no 2010. gada strādāt bez subsīdijām. „Tagad pēkšņi 2008. gada beigās valdība pasaka – naudas nav un nebūs,” sašutumu neslēpj D. Znatnajs. „Pagājušā gada beigās, kad mēs sataisījām troksni, 20 miljonus iedeva, bet izstiepa uz sešiem gadiem. It kā palīdzība ir, bet 2014. gadā mēs varbūt jau būsim nomiruši.”
"Valsti ražotāji faktiski neinteresē."
Šobrīd neviens biodegvielas ražotājs, izņemot SIA „Bio-Venta”, nestrādā. Nav arī pārliecības, ka subsīdijas jelkad tiks izmaksātas. Taču pēc nozares izaugsmes rādītājiem redzams, ka diezin vai ir vēl kāda nozare, kas pēdējos gados būtu tik strauji izaugusi. Nozares attīstībā valsts jau ieguldījusi ap 7 miljoniem latu - gan rūpnīcu būvēšanai, gan iekārtu iegādei.
D. Znatnaja rīcībā esošā informācija liecina, ka vēl 2005. gadā biodegvielas ražošanas kopjaudas Latvijā bija 13,5 tūkst. tonnu, bet 2008. gadā jau sasniedza 135 tūkst. tonnu. Ja nozare arī turpmāk attīstītos tikpat straujos tempos, tad 2010. gadā Latvijā būtu iespējams saražot 200 tūkst. tonnu biodegvielas. Tā būtu aptuveni viena piektā vai sestā daļa no visas degvielas, ko izlieto mūsu valstī. Turklāt tas ir tāds apjoms, ko Latvijai, pildot Eiropas Savienības prasības, būtu jāpatērē 2020. gadā. Jo ir taču jau noteikts, ka 2010. biodegvielai obligāti jāveido 5,75% un 2020. gadā - 10% no visas valstī patērētās degvielas. Tātad Latvija jau šobrīd tam ir gatava.
Ja zinātu, rīkotos citādi
Pērn aprēķinātās valsts atbalsta summas uzņēmēji uzskata pat par ļoti labām. Ja tās saņemtu, tad uzņēmēji varētu atsperties. Taču piešķirtās subsīdijas valstij bija jāizmaksā līdz pērnā gada beigām, kas netika izdarīts. Taču ne jau visiem biodegvielas ražotājiem tās tiek piešķirtas. Daugavpils uzņēmums „Mamas D” un uzņēmums „Oniors” neizpildīja kvotas, un šo iemeslu dēļ par 2008. gadu uz valsts subsīdijām šie uzņēmumi pretendēt nevar.
Saskaņā ar MK noteikumiem „Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām biodegvielai” uzņēmums uz valsts atbalstu nevar pretendēt tad, ja neizpilda biodegvielas kvotu par 75 procentiem. D. Znatnajs arī šajā gadījumā pauž uzņēmēju sašutumu, jo vēl 2008. gada sākumā neviens neparedzēja šādu valdības rīcību, pēkšņi grozot līdzšinējo valsts atbalsta piešķiršanas kārtību. Uzņēmumā „Mamas D” mainījās īpašnieki, savukārt „Onioram ” subsīdijas netika piešķirtas par 2008. gada pēdējo ceturksni, kā dēļ nu izrādījies, ka gada pēdējā ceturksnī biodegviela ražota ar zaudējumiem.
Aģentūrai LETA „Mamas D” līdzīpašnieces SIA "Latņeftegaz" valdes loceklis Vladimirs Ribņikovs norāda, ka biodīzeļa ražotāji Daugavpilī pagaidām strādā uz savu risku un neizslēdz bankrota iespēju, ja Latvijas valdība mainīs spēles noteikumus. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka uzņēmumam ir jāpilda savas finansiālās saistības pret bankām, lai atdotu tām kredītus, kas ņemti ražotnes izveidei. Lai arī bankas izprot situāciju un cenšas palīdzēt uzņēmējiem, īstermiņā pagarinot kredītlīniju, šāda situācija nevar turpināties bezgalīgi.
"Pēc nozares izaugsmes rādītājiem redzams, ka diezin vai ir vēl kāda nozare, kas pēdējos gados būtu tik strauji izaugusi."
V. Ribņikovs atgādina, ka valdība, apstiprinot attiecīgos Ministru kabineta noteikumus, bija solījusi biodīzeļa ražošanu dotēt līdz 2011. gadam.
Kāpēc uzņēmēji nevar strādāt bez valsts atbalsta? „Valsts atbalsts bija vajadzīgs. Ja tas būtu piešķirts mazāks jeb skaidri pateikts, ka tā vispār vairs nebūs, tad, dabīgi, ražotājs jau toreiz būtu „atspēries”. Bet visi rēķināja, ka līdz 2010. gadam būs piemaksas un uzņēmēji attiecīgi veica lielas investīcijas ražošanā,” skaidro D. Znatnajs.
Bez subsīdijām pastāvēt nevar
Spilgts piemērs tam ir uzņēmums SIA „Delta Rīga”, kas līdztekus biodegvielas ražotnei investējis arī elektrostacijā, kur koģenerācijas režīmā saražotā elektrība un siltums paredzēts naukšēniešu patēriņam. "Delta Rīga" kopš 2001. gada pārstrādā rapšus, un ražotnes attīstībā Naukšēnos 2006. gadā investēts ap 300 000 latu, uzstādot īpašu biodegvielas ekstrakcijas iekārtu degvielas ražošanai Skandināvijai, kā arī biodegvielas ražošanas blakusprodukta jēlglicerīna sadedzināšanas katlu.
Līdz ar šīm investīcijām uzņēmums ir veicis pilnu rapšu kā enerģijas kultūrauga pārstrādes ciklu, kas sevī iekļauj lopbarības, biodegvielas un ekoloģiski tīra kurināmā kā pārstrādes procesa beigu produkta ražošanu.
„Delta Rīga” īpašnieks Leonīds Krasnijs stāsta, ka ražotne Naukšēnos bija pirmā Latvijas biodegvielas ražotne, kas visu tās pastāvēšanas laiku ir saņēmusi valsts atbalstu. Ja izmaksas par 2008. gadu kavēsies, uzņēmējam nekas cits neatliks kā atlaist visus darbiniekus un ražotni slēgt. „Jā, problēmas ar valsts finanšu deficītu ir, tomēr visi uzņēmēji vēlas saņemt valsts solītās subsīdijas, tostarp arī „Delta Rīga”, kas 2008. gadā saražoja ap 4 miljoniem litru biodegvielas, un par tām mums pienākas ap 700 tūkstošiem latu valsts subsīdijās. Visus uzņēmuma līdzekļus esam sadalījuši investīciju programmās. Investējot elektrostacijā, mums bija divi mērķi: attīstīt biodegvielas tirgu Latvijā, pašiem šo degvielu vairāk patērējot, otrkārt, tādējādi vēlamies palielināt Latvijas enerģētisko neatkarību.”
Pasaules biodīzeļdegvielas tirgu negatīvi ietekmēja straujais naftas cenu kritums, un tas ir galvenais faktors, kādēļ biodegvielas ražošana šobrīd nav iespējama bez valsts finansiālā atbalsta. Latvijā biodegvielas tirgus principā nepastāv. Šeit izaudzēto rapšu eļļainība ir ārkārtīgi zema, un šā iemesla dēļ rapšu cena krītas. Tāpēc bez valsts subsīdijām šajā ražošanā strādāt nevar.
No sešiem tikai trīs
Šobrīd Latvijā darbojas seši biodīzeļdegvielu ražojoši uzņēmumi; valsts atbalstu saņēmuši tikai trīs. To starpā šogad nav kooperatīvās sabiedrības „Latraps”, kas līdz šim biodegvielu ražoja Dānijā. Tagad jauna ražotne iekārtota Elejā, kurā februāra beigās jau varēs sākt spiest rapšu eļļu. Uzņēmuma izpilddirektors Edgars Ruža stāsta, ka pati biodīzeļdegvielas ražotne atrodas Staļģenē un tajā arī uzņēmums jau sāk ražot pirmās eksperimentālās biodīzeļdegvielas partijas. Tā ka martā „Latraps” būs gatavs strādāt ar pilnu jaudu abās rūpnīcās. „Pamatā esam zemnieku kooperatīvs, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt mūsu zemniekus ar nepieciešamajām izejvielām – minerālmēsliem, agroķīmiju, sēklu –, konsultēt zemniekus, kā izaudzēt vislabāko ražu, un tad, kad viņi to ir ieguvuši, tikt galā ar šo produkciju. Graudus pārdodam Latvijā, arī bioetanola ražotājam „Jaunpagasts plus”, bet pāri palikušos eksportējam. Otrs darbības virziens – mēģinām saražotajam produktam pievienot vērtību. Un, lūk, šī eļļas un biodīzeļdegvielas ražotne ir pirmais solis vērtības pievienošanā. Visus rapšus gan pārstrādāt nespēsim, arī pērn tos vedām uz Ventspils biodegvielas ražotni „Bio-Venta”. Ceram, ka arī turpmāk mums veidosies laba sadarbība ar šo rūpnīcu un tā būs viena no galvenajām mūsu rapšu noņēmējām.
Ventspilī ir savas priekšrocības, jo uzņēmums atrodas ostā. Ņemot vērā, ka lielākā daļa produkcijas tik un tā tiek eksportēta, arī liela daļa no izejvielām importēta, Ventspils ražotne strādā ar lielāku jaudu nekā mēs. Mums šeit, iekšzemē, šāda loģistika būtu pārāk dārga.”
Neiztiek bez tiesas darbiem
Līdztekus tam „Latraps” iesaistīts tiesvedībā: pagājušā gada rudenī Ekonomikas ministrija, pildot Satversmes tiesas spriedumu, secināja, ka uzņēmumam valsts atbalstāmās biodegvielas kvotas nepienākas. Jo 2008. gada aprīlī izdotie Ministru Kabineta noteikumi Nr. 280 mainīja līdzšinējo subsīdiju piešķiršanas kārtību. Tagad kooperatīvā sabiedrība iesūdzējusi tiesā Ekonomikas ministriju.
E. Ruža precizē, ka uz uzņēmumu „Latraps” šie noteikumi vairs praktiski neattiecas, jo līdz ar iepriekš notikušajiem strīdiem uzņēmums biodīzeļdegvielu vairs neražo. „Ja nav skaidrs, vai uzņēmums valsts atbalstu saņems, tad ražošana kļūst bezjēdzīga. Jo valsts atbalsts pastāv tikai tāpēc, ka biodīzeļdegvielas ražošana nav ekonomiski izdevīga. Pretējā gadījumā sevi pakļaujam ļoti lielām finansiālām un ekonomiskām problēmām – ja nesaņemam kvotu un atbalstu – esam bankrotējuši.
"Pasaules biodīzeļa tirgu negatīvi ietekmēja straujais naftas cenu kritums, un tas ir galvenais faktors, kādēļ biodegvielas ražošana šobrīd nav iespējama bez valsts finansiālā atbalsta."
Kad pieteicāmies uz kvotām 2006. gadā, tad godīgi uzrakstījām, ka savus izaudzētos rapšus vedīsim pārstrādei uz mūsu nomāto rūpnīcu Dānijā un pēc vajadzības esam gatavi pārdot biodīzeļdegvielu arī Latvijā. Uz šo noteikumu pamata 2007. gadā mums kvotu piešķīra. Neviens Latvijas likums šādu darbību neaizliedza, nebija noteikts – kur ražot. Turklāt Eiropas Savienības kopējā tirgū to ierobežot pat nedrīkst.”
Uzņēmuma juriste Inese Singelmane norāda: „Šobrīd situācija ir absurda no likumdošanas viedokļa. Neviens normatīvais akts nenosaka, ka Latvijā saražotā biodegviela būtu jāpatērē Latvijā. Biodegviela Latvijā tiek saražota pat vairāk, nekā šim gadam prasa Eiropas Savienība. Bet neviens no ražotājiem šo degvielu nepārdod Latvijā. Protams, ka daudz izdevīgāk to pārdot ir Vācijā, Lielbritānijā vai tajās valstīs, kur degvielas cena ar akcīzes nodokli ir daudz augstāka. Tātad „savienotajos traukos” tas šķidrums plūst uz turieni, kur ir izdevīgāk.
Bet valstij sākotnējā filozofija bija piešķirt kvotas ražotājiem tāpēc, lai viņiem būtu interese ražot biodegvielu, jo saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām Latvijā tās patēriņam ir jāpalielinās. Bet tās neatspoguļojas nevienā no MK noteikumiem, likumā vai kādā citā normatīvā dokumentā. Nekur nav pateikts, ka šī biodegviela būtu jāpārdod Latvijā. Tā tikai jāpārdod Latvijas uzņēmumam, kas savukārt šo biodegvielu aizved uz ārzemēm. Tieši tas ir šīs shēmas absurds. Ka Latvija subsidē citu valstu biodegvielas normu izpildi. Jo lielākā daļa no biodegvielas cenas šobrīd ir subsidēta.”
Kas darāms, lai Latvijā ražotā biodegviela paliktu Latvijā
„Valsts lielā mērā varētu palīdzēt biodegvielas ražotājiem, ja beidzot noteiktu obligāto 5 procentu biodegvielas piemaisījumu fosilai degvielai,” uzskata E. Ruža. „Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc Eiropas Savienības prasībām iekšējā tirgū ar katru gadu jāpatērē aizvien vairāk biodegvielas. Latvijā pagaidām ir gluži pretēji: biodegvielu ražojam ar katru gadu vairāk, bet patērējam ar katru gadu mazāk.”
D. Znatnajs apkopo biodegvielas ražotāju argumentus, ko gatavojas iesniegt valdībai. Ja šīs nozares uzņēmēji valsts atbalstu tuvākajā laikā nesaņems, tad rūpnīcas ražošanu neatsāks un atlaidīs visus darbiniekus. Ja dīkstāve ievilksies divu gadu garumā, šīs rūpnīcas biodegvielas ražošanai vairs nebūs derīgas.
