Latvijas rublis – smags lēmums!
Saistībā ar šo notikumu toreizējos apstākļos emocionāli raksturojošas ir Naudas reformas komitejas priekšsēdētāja I. Godmaņa atmiņas: „[..] un tas nebija vienīgais tik smags lēmums. Galīgi dulli bija atteikties no krievu naudas, kas mums bija piecdesmit gadus pēc kārtas, un pāriet uz pilnīgi citu naudu. Nezinām taču, vai to Latvijas naudu cilvēki vispār ņems pretī. Nezinām, vai mēs vispār varēsim turpināt kaut kādas tirdznieciskās attiecības ar bezskaidru naudu. Bet zinām, ja paliksim pie iepriekšējās naudas, nekādu neatkarību – ne politisku, ne ekonomisku – pat iedomāties nevar! Tad tas būs vienkārši leļļu teātris! Karodziņu vicinādams, tikai tēlo, ha, neatkarīgo. Un tajā pašā laikā gaidi, kad no Maskavas atsūta nodrukātus sarkanos ceinerus ar Ļeņinu virsū. [..]1992. gada 7. maijā mēs ar Einaru Repši sēdējām televīzijā, un abiem bija bail. Raidījums sākās deviņos vakarā, un es svinīgi paziņoju, ka krievu naudas ēra beigusies. [..] Domāju, ka galvenie reformu lēmumi bija trīs – cenas, nauda, privatizācija. Jā, arī vēl ceturtais. Izdevās nodrošināt izdzīvošanu.”
"Domāju, ka galvenie reformu lēmumi bija trīs – cenas, nauda, privatizācija. Jā, arī vēl ceturtais. Izdevās nodrošināt izdzīvošanu."
I. Godmanis
Latvijas rubļa ieviešana turpmāk notika bez nevēlamiem starpgadījumiem. Lai samazinātu inflāciju un novērstu nekontrolējamu naudas plūsmu no Krievijas rubļa zonas valstīm, 1992. gada 6. jūlijā LR Naudas reformas komiteja pieņēma lēmumu Nr. 2, kas noteica, ka “sākot ar 1992. gada 20. jūliju Latvijas rublis kļūst par vienīgo obligāti pieņemamo (oficiālajā apgrozībā esošo) maksāšanas līdzekli Latvijas Republikas teritorijā”. Vienlaikus ar lēmumu Nr. 3 tiek pavēstīts, ka “sakarā ar sīknaudas (kapeiku) trūkumu apgrozībā un ņemot vērā pastāvošo cenu līmeni, tiek noteikts, ka sākot ar 1992. gada 13. jūliju mazākā naudas vienība maksājumos ir viens rublis”.
Naudas reformas komiteja noteica arī, ka visi rubļu konti bankās kļūst par Latvijas rubļu kontiem, bet norēķiniem Krievijas rubļos kā norēķiniem jebkurā ārzemju valūtā atverami atsevišķi konti.
Latvijas Banka 1992. gada 4. augustā pārtrauca bezskaidras naudas līdzekļu nekontrolētu pārskaitīšanu no viena veida nekonvertējamas valūtas konta uz citu, tādējādi nodalot bijušo PSRS republiku bezskaidrās naudas plūsmas. Norēķiniem ar katru no šīm republikām tika atvērts atsevišķs konts. Tādējādi izdevās pasargāt Latviju no milzīgās bezskaidras naudas plūsmas un nodrošināt Latvijas rubļa stabilizācijas sākumu. Sākot ar1992. gada 7. augustu Latvijas Banka pirka un pārdeva ārzemju nekonvertējamās valūtas bezskaidrā naudā pēc katrai bijušās PSRS republikas valūtai noteiktā kursa Latvijas rubļos (izņemot Igaunijas kronu).
Turpmāk Latvijas rublis sāka stabilizēties un NVS valstu valūtu neaprēķināmās intervences briesmas bija novērstas.
"Latvijas Banka 1992. gada 4. augustā pārtrauca bezskaidras naudas līdzekļu nekontrolētu pārskaitīšanu no viena veida nekonvertējamas valūtas konta uz citu, tādējādi nodalot bijušo PSRS republiku bezskaidrās naudas plūsmas."
Bet 1992. gada 31. augustā jau sekoja LR Naudas reformas komitejas lēmums Nr. 4 “Par garantijām, pārejot uz nacionālo naudas vienību latu”. Tas jau sāka psiholoģiski sagatavot tautu pārejai uz latu, nosakot, ka “1. Latvijas nacionālā naudas vienība lats tiks ieviesta pakāpeniski, pēc vienota kursa apmainot visus apgrozībā esošos Latvijas rubļus latos. [..]4. Apmaiņas laiku un kursu noteiks atsevišķs Naudas reformas komitejas lēmums”.
Septembrī un novembrī apgrozībā tika laistas arī 2 un 10 Latvijas rubļu naudas zīmes.
Lepnā, aizsargātā nacionālā valūta
Un tad 1993. gada 12. februārī pienāca laiks arī LR Naudas reformas komitejas lēmumam Nr. 5 “Par piecu latu naudas zīmes laišanu apgrozībā”, kas noteica: sākot ar 1993. gada 5. martu apgrozībā laižama piecu latu papīra naudas zīme, nosakot, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (Ls 1 = LVR 200) un ka tā visur ir obligāti pieņemams maksāšanas līdzeklis. Iespējams, ka sākotnēji latus bija paredzēts laist apgrozībā no 1. februāra, jo Latvijas Bankas arhīvā ir ar šo datumu datēts dokumenta projekts ar I. Godmaņa parakstu.
Kopš 22. februāra no apgrozības pastiprināti sāka izņemt 500 Latvijas rubļu naudas zīmes, jo, kā jau iepriekš bija teikts, tajā laikā bija parādījušies daudz to viltojumu. Bet ar 1993. gada 25. martu tika aizliegts laist apgrozībā arī LVR 200 zīmes.
LR Naudas reformas komitejas 1993. gada 16. marta lēmums Nr. 6 noteica, ka apgrozībā tiek laistas piecdesmit santīmu (reāli apgrozībā no 22. aprīļa), viena (apgrozībā no 25. marta) un divu latu (apgrozībā no 15. aprīļa) monētas.
"Latvijas Republikas 5. Saeimas vēlēšanas notika 5. un 6. jūnijā, un līdz ar to LR Augstākā padome ar tās izveidotajām institūcijām beidza pastāvēt, tajā skaitā Naudas reformas komiteja."
Divi Naudas reformas komitejas lēmumi tika pieņemti 1993. gada 27. maijā.
Lēmums Nr. 7 noteica, ka “sākot ar 1993. gada 28. jūniju pakāpeniski laist apgrozībā 10 (reāli apgrozībā no 28. jūnija), 20 (reāli apgrozībā no 28. jūnija), 50 (reāli apgrozībā no 1994. gada 2. maija) 100 (reāli apgrozībā no 1994. gada 2. maija) un 500 latu (reāli apgrozībā no 1998. gada 20. jūlija, saīsināti – Ls) papīra naudas zīmes un 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu (reāli apgrozībā no 28. jūnija, saīsināti – s) monētas, kuras obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis”.
Piecu latu (Ls 5) naudas zīme ar papildus pretviltošanas aizsargzīmēm tika izlaista 1997. gada 27. martā (ar gadskaitli “1996”) un 2001. gada 23. februārī, bet 10 latu naudas zīme – 2000. gada 13. septembrī.
Bet lēmums Nr. 8 reglamentēja, ka “sākot ar 1993. gada 1. jūliju visus nodokļus, nodevas, nenodokļu maksājumus Latvijas Valsts un pašvaldību budžetos veikt tikai latos un santīmos. Ārvalstu valūtā šos maksājumus var veikt tikai ar Latvijas Republikas Ministru Padomes atļauju”.
Šie bija LR Naudas reformas komitejas pēdējie lēmumi, jo 5. un 6. jūnijā notika Latvijas Republikas 5. Saeimas vēlēšanas, un līdz ar to LR Augstākā padome ar tās izveidotajām institūcijām beidza pastāvēt. Turpmāk visus naudas emisijas un naudas apgrozības jautājumus pārzināja Latvijas Banka, kas bija kļuvusi par valsts centrālo un emisijas banku. Tās statusu galīgi bija nostiprinājis 1992. gada 19. maijā pieņemtais likums “Par Latvijas Banku”.
Kā piemiņa no pēdējo LR Naudas reformas komitejas lēmumu pieņemšanas brīža (1993. gada 27. maijs) ir komitejas locekļu – I. Godmaņa, E. Repšes un O. Kehra – pašrocīgi parakstītie 20 un 100 latu naudas zīmju paraugi.
"Latvijas naudas reforma, kas sākās 1992. gada 7. maijā, noslēdzās 1998. gada 20. jūlijā, kad naudas apgrozībā tika izlaista pēdējā paredzētā naudas zīme – 500 latu."
Latvijas Bankas prezidents Einars Repše 1993. gada 9. jūnijā vērsās pie visiem, kam tas varētu interesēt, ar atklāto vēstuli “Lats arī turpmāk būs brīvi konvertējams”: “Faktiski jau tagad lats ir brīvi un bez kādiem ierobežojumiem konvertējams, taču par šo faktu kā par pašsaprotamu neesam pārāk daudz runājuši. Tomēr tagad, pabeidzot naudas reformu, uzskatām par vajadzīgu oficiāli paziņot, kāds arī turpmāk būs nacionālās naudas – lata – konvertējamības režīms. Kā jau zināms, Latvijas Banka kā valsts centrālā banka ir atbildīga par Latvijas Republikas naudas stabilitāti, tātad arī par tās konvertējamību. Jebkura no daudzajām Latvijas komercbankām var brīvi pirkt un pārdot ārzemju valūtu neierobežotā daudzumā gan tirgū, gan arī tieši Latvijas Bankā. Valūtas izvešanas un ievešanas ierobežojumi nepastāv. Latvijas Banka arī turpmāk brīvi pārdos konvertējamo ārzemju valūtu jebkurai Latvijā strādājošai komercbankai bez jebkādiem ierobežojumiem un jebkurā pieprasītā daudzumā. Tādējādi Latvijas Banka nodrošinās pilnīgu lata konvertējamību. Sekojot piedāvājuma un pieprasījuma attīstībai valūtas tirgū, Latvijas Banka sargās latu arī pret pēkšņām un lielām kursa svārstībām valūtas tirgū.”
Latvijas rubļus no apgrozības izņēma 1993. gada 18. oktobrī, tomēr arī pēc šī datuma līdz 1994. gada 1. jūlijam Latvijas Banka turpināja to apmaiņu pret latiem, bet dažos gadījumos ar Latvijas Bankas prezidenta īpašu atļauju atsevišķām personām uz iesnieguma pamata tos apmainīja arī pēc oficiāli noteiktā datuma.
Latvijas Banka 1994. gada 14. februārī latu piesaistīja SDR valūtu grozam, kas vēl vairāk nodrošināja tā stabilitāti, bet kopš 2005. gada 1. janvāra lats ir piesaistīts Eiropas Savienības kopējai valūtai eiro (€ 1 = Ls 0,702804).
Tātad 1992. gada 7. maijā aizsāktā Latvijas naudas reforma noslēdzās 1998. gada 20. jūlijā, kad naudas apgrozībā tika izlaista pēdējā paredzētā naudas zīme – 500 latu.
