Latvijas Bankai naudas reformas sagatavošanas periodā konsultācijas sniedza vairāki ārvalstu eksperti un speciālisti. Ķīles universitātes zinātnieki Berts Hofmans un Holgers Šmīdings Cīrihes laikrakstā bija publicējuši savas pārdomas “Ceļš uz brīvā tirgus kārtību. Vai Baltijas valstīs būs sava valūta?”, kas datējamas ar l991. gada 3. - 4. novembri. Bet Vācijas Federālās bankas eksperti Villijs Frīdmans un Fogels iesniedza savus “Latvijas naudas reformas koncepcijas pamatvilcienus”, datētus ar l992. gada 26. maiju, un Džordžtaunas universitātes (ASV) profesora Jura Vīksniņa “Naudas politika juku laikos”, datētu ar1992. gada 21. augustu. Šajā apcerējumā J. Vīksniņš iesaka latu piesaistīt “Speciālajām Aizņēmuma Tiesībām”, angliski “Special Drawing Rights” jeb SDR (t. s. valūtas grozs).
Izpildot Augstākās padomes 1992. gada 8. janvāra lēmumu “Par naudas reformas sagatavošanu”, 1992. gada martā Latvijas parlamentam tika iesniegts nacionālās valūtas iesniegšanas koncepcijas pirmais jeb sākotnējais variants, ko parakstījis viens no trim Naudas reformas komitejas locekļiem – Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Šajā dokumentā atgādināts, ka darbs pie naudas reformas koncepcijas un tās īstenošanas mehānisma sagatavošanas, kā arī pie stabilizācijas programmas izstrādes un ekonomisko seku prognozēšanas nepārtraukti turpināsies līdz pat reformas uzsākšanai, iesaistot kā pašmāju, tā arī ārzemju speciālistus.
Koncepcijā uzsvērts, ka iespējami ātrāka pāreja uz brīvā tirgus attiecībām ir pašreizējā perioda galvenā ekonomiskā prasība, kas izpildāma, saimniekošanas pamatā liekot stabilu valūtu, kam raksturīga tās atzīšana visur pasaulē un iespēja to apmainīt pret Rietumu valūtām, tātad – konvertējamība. Turklāt faktiska neatkarība nav iespējama bez savas naudas sistēmas.
Ko paredzēja naudas reformas koncepcija
Lūk, naudas reformas koncepcijas saīsināts izklāstījums. “Pārejot uz Latvijas nacionālo valūtu – latu –, vispirms ir jāatrisina jautājums par valsts valūtas rezervju veidošanu, jo Latvijā ražotā produkcija vēl ilgāku laiku nebūs konkurētspējīga Rietumu tirgū, un līdz ar to nespēsim radīt ārzemju valūtas rezerves ar ārējās tirdzniecības palīdzību. Pārrēķinot šīs rezerves atbilstoši garantētajam maiņas kursam, tām par vismaz 75 – 80 procentiem būtu jāsedz apgrozībā izlaižamais latu daudzums. Otrkārt, jārada tādi apstākļi, lai jebkurš var katrā laikā apmainīt savus latu krājumus pret vēlamo valūtu. Turklāt lata izlaišana apgrozībā ir stingri jāsaista ar iespējām palielināt valūtas krājumus, attīstot ražošanas potenciālu un realizējot preču un pakalpojumu eksportu par ārzemju valūtu. Var arī noslēgt līgumu ar Rietumu centrālajām bankām par trūkstošo valūtas rezervju veidošanu ar to palīdzību.
Nedrīkst pieļaut, ka valūtas politika tiek realizēta izolēti, nepievēršot pienācīgu uzmanību citiem ekonomiskās politikas komponentiem: cenām, nodokļiem, sabalansētam preču eksportam un importam, ražošanas apjomu pieaugumam, privatizācijai."Faktiska valsts neatkarība nav iespējama bez savas naudas sistēmas. "
Sevišķas grūtības varētu rasties, ja, ieviešot savu valūtu, kļūs ierobežotas iespējas tirgoties ar rubļa zonu, importēt no turienes energoresursus un citas preces. Jārēķinās ar to, ka pašlaik ap 80 procentiem no visiem republikas bezskaidras naudas norēķiniem notiek ar bijušās PSRS republikām. Tādēļ, ieviešot savu valūtu, nedrīkst pieļaut norobežošanos no Austrumu tirgus un nerēķināties ar reālo ekonomisko notikumu gaitu rubļa zonā.
Lata ieviešana ir atkarīga no virknes priekšnosacījumu, bez kuru izpildes savas naudas sistēmas izveidošana nebūs iespējama:
1) Jābūt līdz galam izveidotai ekonomiskai sistēmai, kas varētu reāli darboties tirgus saimniecības apstākļos, un arī stabilam budžetam.
2) Jāpanāk cenu stabilitāte un to tuvināšana pasaules cenu līmenim, kas ļautu normāli darboties ekonomikai.
3) Jāstabilizē ražošanas līmenis un jāpanāk tā pieaugums, tādējādi palielinot preču piedāvājumu tirgū; jāinvestē līdzekļi perspektīvos projektos, kas varētu atmaksāties tālākā nākotnē (sevišķi tas attiecas uz ārzemju valūtas resursu ieguldījumiem).
4) Jāvienojas ar Krievijas valdību par valsts iekšējā parāda dzēšanas iespējām. Piecu miljardu rubļu Krājbankas parāda pārņemšana bez reāla tā seguma draud ar jaunieviešamās valūtas tūlītēju destabilizāciju. Alternatīva ir šī parāda izmantošana privatizācijas procesā, ļaujot privatizējamo valsts īpašumu atmaksāt pēc atvieglotiem noteikumiem no iedzīvotāju noguldījumu kontiem Krājbankā bezskaidras naudas norēķinu ceļā. Tādējādi 5 miljardu rubļu Krājbankas parāds būtu dzēsts, to gandrīz neiesaistot naudas apritē, tātad bez nelabvēlīgas ietekmes uz cenu līmeni patēriņa preču tirgū.
5) Reāli uzsākams privatizācijas process, sākumā noteiktos apjomos izmantojot iedzīvotāju uzkrājumus rubļos. Pēc savas valūtas ieviešanas šis process aktivizējams.
6) Kreditēšanas sistēma pilnībā jāpārorientē atbilstoši pasaulē pieņemtajiem kreditēšanas principiem; jāizslēdz jebkāds automātiskums kreditēšanā; kredīta procentiem jāpārsniedz inflācijas līmenis.
7) Valsts centrālajai bankai – Latvijas Bankai – jābūt pilnīgi neatkarīgai no valdības un vadošajiem politiskajiem grupējumiem, kas nozīmē, ka naudas emisijas bankai nav jāsaņem instrukcijas no valdības un valdība nevar pēc saviem ieskatiem iecelt vai atbrīvot centrālās bankas amatpersonas.
8) Jāprivatizē Latvijas Bankas nodaļas pārejai uz divpakāpju sistēmu.
9) Jābūt reālai robežu kontrolei, stingram muitas un vīzu režīmam – ar mērķi nodrošināt iespējami izdevīgākus apstākļus pašmāju ražotāju darbībai. Jāvienojas par NVS karaspēka apgādi ar naudu Latvijā."Pagaidu nauda bija nepieciešama, lai drīzāk izkļūtu no PSRS rubļa zonas, samazinātu inflāciju un nostabilizētu valūtu kursu."
10) Jāizveido stabilizācijas fonds valūtas nodrošināšanai.
11) Jānodrošina brīvs valūtas tirgus un preču eksports, savukārt importu regulējot ar ievedmuitas tarifiem; jāsekmē ārvalstu kapitālieguldījumi Latvijā.
12) Jāpanāk savstarpējas vienošanās, lai neizjauktu norēķinus un līdz ar to tirdzniecības attiecības ar rubļa zonu. Šādas vienošanās noslēdzamas starpvaldību līmenī un attiecīgajās sarunās būtu ieteicams iesaistīties visām trim Baltijas valstīm ar vienotu koncepciju...”
Tātad Latvijas Banka jau intensīvi strādāja pie pagaidu naudas – Latvijas rubļa – ieviešanas koncepcijas. Pagaidu nauda bija nepieciešama, lai drīzāk izkļūtu no PSRS rubļa zonas, samazinātu inflāciju un nostabilizētu valūtu kursu. Un vēl viens iemesls pagaidu naudas ieviešanai – kļuva skaidrs, ka gluži tehnisku kavēkļu dēļ latu iespiest tik ātrā laikā gan nevarēs. Vienlaikus jau draudēja pietrūkt apgrozībā nepieciešamo PSRS rubļu. Ministru padome izšķīrās par Latvijas rubli kā pagaidu risinājumu.
Pagaidu nauda izdevās kvalitatīva
Šo ideju realizēja toreizējā Rūpniecības ministrija ar ministru Aivaru Milleru priekšgalā. Par mākslinieku tika uzaicināts Kirils Šmeļkovs, kurš jau bija apguvis tolaik pie mums vēl tik svešo datorgrafiku. K. Šmeļkova uzdevums bija izveidot tādu naudas zīmju dizainu, lai tās arī vizuāli varētu izskatīties kā tikai pagaidu nauda.
Sākotnējā variantā bija paredzēts, ka Līgatnē varētu ražot papīru, uz kā drukāt šo Latvijas pagaidu naudu. Taču jau dažu dienu laikā kļuva skaidrs, ka Līgatnes papīrs nav derīgs šim nolūkam. Drīz vien piemērotu papīru naudas drukāšanai ar ūdenszīmēm un “matiņiem”, izrādās, varēja pasūtīt Somijā. Pašas naudas zīmes iespieda šeit pat Rīgas Paraugtipogrāfijā sadarbībā ar LR izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības ražošanas apvienību (LITTA), ko vadīja tās ģenerāldirektors Jānis Bluka.
Jāatzīst, ka gan mākslinieks, gan poligrāfisti ar grūto uzdevumu veiksmīgi tika galā. Pagaidu nauda – Latvijas rublis – patiešām bija kvalitatīva. Viltojumi parādījās tikai šīs naudas apgrozības posma pašās beigās.
Bija izstrādāti četri varianti, kā ieviest Latvijas rubli:
- I variants, “Latvijas rublis jāievieš ekstremālos apstākļos (3 dienu laikā)”, iesniegts Ministru padomē 1992. gada 20. februārī;
- II variants – “Naudas maiņa normālos apstākļos, kad no Krievijas Federācijas puses netiek pielietoti nekādi ārkārtēji pasākumi”, – iesniegts Ministru padomē 1992. gada 4. februārī;
- III variants – “Latvijas rublis tiek ieviests kā papildu maksāšanas līdzeklis Krievijas rublim”;
- Bet IV variants (bez virsraksta, bet ar E. R. (Einars Repše) pašrocīgu parakstu 1992. gada 4. februārī) paredzēja:
"Piemērotu papīru naudas drukāšanai ar ūdenszīmēm un “matiņiem”, izrādās, varēja pasūtīt Somijā. Pašas naudas zīmes iespieda šeit pat, Rīgas Paraugtipogrāfijā. "
“1. Sākot ar noteiktu dienu visas izmaksas no banku kasēm notiek Latvijas rubļos.
2. Ekvivalents daudzums rubļu tiek izņemts no bankām un ievietots speciālos rezerves fondos.3. Rezultātā apgrozībā esošā nauda tiek pamazām nomainīta ar tādu pašu daudzumu Latvijas rubļu.
4. Pēc kāda laika valsts veikali pārtrauc pieņemt rubļus.
5. Emisijas procedūras sākumā paliek nemainīgas, ieskaitot atļauju prasīšanu no Krievijas bankas.
6. Norēķinu kārtība ar NVS valstīm nemainās (vismaz izmaiņām nav objektīvu iemeslu), jo mainījies ir tikai Latvijā cirkulējošā rubļa izskats.
7. Latvijas banku nodaļas katrā laikā neierobežoti apmaina rubļus pret Latvijas rubļiem un otrādi.
8. Rezultātā nepastāv objektīvi iemesli jebkādiem ekonomiskiem sarežģījumiem. Norēķini turpinās, tāpat arī tirdzniecība par skaidru naudu.
9. Tomēr kļūst zināms apgrozībā esošās skaidrās naudas apjoms, kā arī skaidrās naudas kustības pāri robežai bilance (vai rubļi nāk iekšā, vai iet ārā).
10. Katrā mirklī var zibenīgi noizolēties, izmainot 5., 6. un 7. punktā minētos noteikumus, tas ir – pārtraucot neierobežoto apmaiņu starp Latvijas rubļiem un rubļiem, ieviešot kursus norēķinos ar NVS valstīm, kā arī pārņemot savās rokās emisijas procedūras.
11. To var arī nedarīt vai darīt tikai daļēji līdz pat lata ieviešanai.”
Tur tika paredzētas arī iespējamās problēmas un to risinājumi:
“1. Lai tik īsā termiņā veiktu naudas maiņu, attiecīgais dienesta transports jānodrošina ar benzīnu.
2. Latvijas pasts un Labklājības ministrija uzskata, ka reālais minimālais termiņš naudas apmaiņas veikšanai ir 7 dienas, jo ir ļoti liels nestrādājošo pensionāru skaits, kuri naudu mainīs pastā.
3. Ko darīt ar Krievijas armiju.
4. Kā liecināja 50 un 100 rubļu naudas zīmju maiņa, banku un pasta darbinieki strādāja gandrīz diennakti. Tagad tajās pašās dienās jāveic lielāks darba apjoms. Jādomā par šo darbinieku materiālo atlīdzību – no kādiem līdzekļiem un kādas summas.
5. Uzruna iedzīvotājiem un Naudas reformas komitejas lēmums jātulko krievu valodā un jārezervē uzstāšanās laiks radio un televīzijā un vieta avīzēs (ja būs papīrs un avīzes iznāks).
6. Sazināties ar iekšlietu orgāniem un apsardzi.”
