Jaunais pieclatnieks atnes cieņu
V. Ošiņa un I. Žodžika ideju īstenošanā iesaistījās arī mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics. Jānis Reinbergs izstrādāja grafiskus attēlus: “Ozols”, “Daugava“, “Buru kuģis”, “Krišjānis Barons”, “Lauku sēta”, “Ūdenszīme – tautu meita”. Vācijas uzņēmums veica gravējumus pēc tradicionālajām metodēm, tādēļ var teikt, ka gala rezultātā jaunie Latvijas lati ir kompromisa variants starp tradicionālo un moderno. Pasūtītāju, t. i., Latvijas puses, pārspīlētas sīkumainības un prasīguma dēļ tika iegūta cieņa un pretimnākoša sapratne arī no izpildītāju puses.
L. Šēnbergs: ”Ņemot vērā to, ka šai Vācijas firmai ir savas specifiskas un tradicionālas metodes un banknošu izstrādāšanā – īpaši gravējumi, tādēļ rezultātā ir šis kompromiss starp firmas specifikai atbilstošu realizāciju un mākslinieku priekšlikumiem. Firmas specifika, t. i., kā viņi strādāja, iespaidoja šo tehnisko izpildījumu, tai skaitā arī gravējumu.”
Latvijas Bankas prezidenta arhīvā ir saglabājies 5 latu naudas zīmes krāsainais parauga novilkums, ko 1991. gada 31. oktobrī parakstījuši Augstākās padomes sižetiskā risinājuma komisijas locekļi, bet 4. novembrī – E. Repše.
"Lata veidošana un iespiešana notika laikā, kad PSRS izvērsusies inflācija draudēja sagraut visu Latvijas ekonomiku. Turklāt PSRS valdība visādi centās apslāpēt atsevišķu republiku separātiskās tieksmes finanšu jomā."
Tomēr arī šis vēl nebija tas beigu variants, ja salīdzina ar to naudas zīmi, kas ir maciņā šodien. L. Šēnbergs: “Grafisko detaļu pielabošana, krāsu variantu izvēle un saskaņošana, atsevišķu detaļu izmainīšana, korekcijas, pārrunas utt. notika uz vietas firmā, pat gaidot, kamēr viņi izdara labojumus, tad vedot uz Rīgu akceptēšanai un apstiprināšanai. Tā kā pirmais sagatavotais variants nebija pieņemams, tad darbs sākās no jauna – V. Ošiņš un I. Žodžiks Rīgā sagatavoja, mēs vedām uz Gīzeki, kur jau tālāk pa detaļām, niansēm izstrādāja naudas zīmi, tādēļ arī bija šie daudzie firmas apmeklējumi. Sākotnēji, piemēram, no J. Reinberga oriģināla ar spalvu kā gravējumu viņi pārtaisīja savu grafisko zīmējumu 1 : 1 kā lielu paraugu, tad to samazināja un tālāk to deva gravierim. To mēs arī akceptējām papildus. Un, ja gravieris jau bija darbu veicis, tad pretenzijas vairs nevarēja izrādīt, tā arī mums pateica – ja būs pretenzijas, ja gravējums būtu no jauna jāpārtaisa, tad tas izmaksās papildus apmēram 80 tūkstošus vācu marku. To zinot, mēs akceptējām arī katru firmas izgatavoto grafisko zīmējumu. Īpašas steigas nebija, bet kavēties arī nedrīkstēja, tomēr mākslinieki netika steidzināti. Strādāts tika rūpīgi, un šo pieeju pilnībā atbalstīja Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, un galvenais, ka no viņa puses bija pilnīga uzticība tam, ko dara un iesaka mākslinieki.”
Visgrūtāk speciālajā naudas papīrā bija izveidot ūdenszīmi – kaut cik identisku R. Zariņa veidotajai tautumeitai uz trīsdesmito gadu sudraba pieclatnieka. Naudas papīru gatavoja Vācijas papīrfabrikā Luizentālē (Papierfabrik Louisenthal GmbH). Augstākās padomes izveidotās Naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisijas loceklis Laimonis Šēnbergs, kurš bija Latvijas Bankas un komisijas pilnvarotā persona, kas uzraudzīja naudas izgatavošanas procesu kopumā, vēstulē pauda pretenzijas: “Latvijas naudas zīmju papīra izgatavošanas procesā jūtami izmainījusies ūdenszīme – latviešu meitenes “Mildas” attēls. Latviešu tautā populārais tēls lielā daļā ūdenszīmju kļuvis svešs. Meitenes profils, īpaši deguna forma ūdenszīmēs ļoti neprecīza un veido dažādus, atšķirīgus (nelatviskus) tipāžus. Salīdzinot ar Latvijas Bankas akceptēto paraugu, pastiprinātais kontrasts starp attēla gaišajām un tumšajām vietām arī kopumā veido meitenes tēlu citādu. Ņemot vērā ūdenszīmju izgatavošanas tehnoloģiju, tomēr to atšķirība ir lielāka, kā būtu pieļaujams, un nav vēlama arī no drošības viedokļa.”
Un, lūk, jau Laimoņa Šēnberga sacītais: “No sākuma šķita, ka profila ūdenszīme varētu būt pat vieglāk izgatavojama nekā kaut kādā pagriezienā, bet izrādījās, ka tieši profila ūdenszīmes izgatavošana ir vēl sarežģītāka, jo tur jebkura deformācija siluetu padara svešu, nepazīstamu, kaut gan speciālisti šīs vieglās deformācijas uzskata par pozitīvu lietu, pat par vēlamu no drošības viedokļa, jo ir šīs mākslīgās ūdenszīmes, ko veido ar preses spiedumu, un tur viņas iznāk vienādas, bet šīs ūdenszīmes nekad nav identiskas, ir līdzīgas, bet ar kaut kādu kriksīti atšķiras, jo to rada tas, kā šīs papīra šķiedras izskalojas cauri šiem sietiem un tur jau rodas šī oriģinalitāte. Kad šis pirmais piecu latu ūdenszīmes paraugs bija jau izgatavots, tad mēs bijām diezgan drūmiem ģīmjiem. Repše pat uztaisīja veselu kolekciju, manuprāt, no kādiem desmit pieclatniekiem, kur bija visādu tautību tautumeitas, bet ar latviešu vainadziņu galvā, profils bija ar tādu un tādu degunu, zods bija tāds un šāds, bet tur jau vairs neko daudz nevarēja darīt, normas robežās jau viņas tomēr bija, un no drošības viedokļa šeit nebija nekādu problēmu. Par to, ka tā ir oriģinālzīme, arī nebija šaubu. Turpmāk bija noruna ar vāciešiem, ka tad, kad taisīs nākamo partiju, ūdenszīmi pārtaisīs, ko arī izdarīja, kad pirmo reizi atkārtoti izlaida piecus latus (tātad – 1997. gadā, K.D), un tā ir kvalitatīva, atbilstoša tēlam.” Šī ūdenszīme ir visās turpmākā izlaiduma papīrnaudās.
Rezultātā radās lata naudas zīmes, kuras visādā ziņā ir nodrošinātas un aizsargātas pret viltošanu, tāpat kā Vācijas bijušās markas. Pat ASV dolāri ir mazāk aizsargāti nekā lati. Tajos ir iestrādātas četras galvenās drošības pazīmes: ūdenszīme, metāla diegs, caurskata zīme, kā arī slīpajā gaismā redzamais nomināls.
"Rezultātā radās lata naudas zīmes, kuras ir nodrošinātas un aizsargātas pret viltošanu. Pat ASV dolāri ir mazāk aizsargāti nekā lati."
Paralēli, protams, tika strādāts arī pie pārējām naudaszīmēm un metāla naudas. Tā, piemēram, 1992. gada 21. janvārī Augstākās padomes sižetiskā risinājuma komisijas priekšsēdētājs Imants Daudišs apstiprināja viena santīma monētas grafisko risinājumu. Līgums par monētu kalšanu ar Bavārijas monētu kaltuvi (Bayerisches Hauptmünzamt) tika parakstīts 1992. gada martā, saskaņā ar ko bija paredzēts izkalt kopskaitā 200 miljonus monētu. Pasūtītāju neapmierināja gatavais divlatnieks.
E. Repše rakstīja Bavārijas monētu kaltuves direktoram Horstam Gregeram: ”Pateicos par piestādīto paraugu kvalitāti. Izsaku savu apmierinājumu ar 1 līdz 50 santīmu un arī 1 lata monētu rindu, kuru akceptēju. Diemžēl 2 latu monētas attēla puse neatbilst kopējai kvalitātei. Salīdzinot Rīgā izgatavoto ģipša modeli ar piestādīto paraugu, konstatētas vēl citas neprecizitātes, kā arī uzskatamākās pašu pieļautās kļūdas. Tādēļ ļoti lūdzam rast iespēju piestādīt Jums jaunu ģipša modeli 2 latu attēla pusei Jums pieņemamā laikā. Ļoti ceram uz Jūsu izpratni.” Rezultātā divlatnieks tika izkalts no jauna.
Ņemot vērā 500 latu zīmes lielo vērtību, Latvijas Banka uzskatīja, ka tā būtu aizsargājama rūpīgāk nekā pārējās. Latvijas Bankas padomes sēdē 1993. gada 2. jūlijā tās prezidents paziņoja, ka ir tikai nedaudzas iespējas uzlabot aizsardzības sistēmu: hologramma uz naudas zīmes, hologrāfiskais drošības diegs un speciāla optiski variabla tinte (krāsa), kas maina krāsu vienlaikus ar redzes leņķa maiņu. Pēc neilgām diskusijām un skaidrojumiem tika nolemts aizsargsistēmu uz 500 latu zīmēm pastiprināt ar optisko variablo tinti.
Lata veidošana un iespiešana notika laikā, kad PSRS izvērsusies inflācija draudēja sagraut visu Latvijas ekonomiku. Turklāt PSRS valdība visādi centās apslāpēt atsevišķu republiku separātiskās tieksmes finanšu jomā. Tādēļ 1991. gada 6. martā PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskās bankas valdes priekšsēdētājs Alfrēds Bergs-Bergmanis ziņoja LR Ministru padomei, ka stāvoklis naudas apgrozībā joprojām pasliktinās. Ja 1989. gadā republikā tika izlaista apgrozībā nauda 7,6 miljonu rubļu apmērā, tad 1990. gadā bija jau 218,8 miljoni rubļu. A.Bergs-Bergmanis uzskatīja, ka “republikā būtu nepieciešams pagaidām kontrolēt patēriņa fonda izlietošanu”.
Savu Latvijas Republikas nacionālās naudas sistēmas izveidošanas programmu izstrādāja arī ekonomists, profesors Elmārs Zelgalvis. Tajā viņš pamatoja nacionālas naudas sistēmas nepieciešamību:
1) lai īstenotu LR ekonomisko patstāvību;
2) lai sekmētu republikas pāreju uz tirgus ekonomiku;
3) lai izvairītos no PSRS naudas apgrozības nestabilitātes, kas izpaudās pieaugošajā inflācijā un rubļa pirktspējas lejupslīdē.
Jau 1990. gada 15. augustā savas pārdomas par nacionālās valūtas nepieciešamību ir izklāstījis arī ekonomists, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, akadēmiķis Arnis Kalniņš rakstā “Nedaudz par inflāciju un naudu”, norādot, ka “pāreja uz Latvijas naudu ir republikas pašsaimniekošanas funkcionēšanas priekšnoteikums. Alternatīvas tai nav.”
Taču Latvijas Banka faktiski vēl nestrādāja, naudu tā neemitēja. Joprojām naudas apgrozību Latvijā pārzināja PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskā banka.
Latvijas Banka ieņem savu vietu
Latvija 1991. gada augusta notikumu rezultātā beidzot atkal kļuva par neatkarīgu valsti. Tas arī deva iespēju Latvijas Bankai ieņemt tai pienākošos vietu kā reāli eksistējošai Latvijas centrālajai bankai.
LR Augstākā padome 1992. gada 4. martā pieņēma likumu “Par 1922. gadā nodibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu“. Tas nostiprināja atjaunotās Latvijas Bankas prestižu un pavēra ceļu Anglijā, ASV, Francijā un Šveicē noguldīto Latvijas zelta depozītu atgūšanai, kas vēlāk kalpos kā lata stabilitātes garants.
"Latvija 1991. gada augusta notikumu rezultātā beidzot atkal kļuva par neatkarīgu valsti, tas deva iespēju Latvijas Bankai ieņemt tai pienācīgo vietu."
Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja (LR NRK) tika izveidota 1991. gada 26. novembrī trīs cilvēku sastāvā: Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis – komitejas priekšsēdētājs, tās locekļi - Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris.
Likumā par komiteju bija teikts, ka “LR NRK ir pilnvarota sagatavot, īstenot un pabeigt naudas reformu, noteikt naudas reformas termiņus, priekšnoteikumus un norises kārtību. Komitejai ir tiesības izlemt visus ar naudas reformu saistītos jautājumus... Tās lēmumu izpilde ir obligāta visā Latvijas Republikas teritorijā.”
Laika posmā no 1992. gada janvāra līdz l993. gada maijam pavisam ir notikušas 18 komitejas sēdes, vidēji divas sēdes mēnesī.
LR Augstākā padome 1992. gada 8. janvārī nolēma: “Ierosināt Latvijas Bankai līdz 1992. gada 1. martam izstrādāt nacionālās valūtas ieviešanas programmas iespējamos variantus, paredzot to realizācijas ekonomisko un organizatorisko mehānismu.”
Latvijas Banka 1992. gada 6. februārī vērsās pie visiem Latvijas ļaudīm ar aicinājumu piedalīties ideju konkursā par šādiem jautājumiem:
“1) naudas reformas sagatavošana, īstenošana un saskaņošana ar valsts īpašuma privatizāciju;
2) Latvijas banku sistēmas pilnveidošana;
3) naudas un kredīta likumu pilnveidošana.”
Idejas tēžu veidā tika lūgts iesūtīt līdz 31. martam, piebilstot, ka visi ierosinājumi tiks izskatīti.
Lai informētu un izglītotu sabiedrību, šajā laikā arī laikraksts “Diena” publicēja virkni kompetentu ekonomistu un finansistu rakstus par naudas politiku. Piemēram, profesora Jura Neimaņa “Dažas tēzes par nacionālo naudu”, ekonomisko reformu ministra vietnieka Daina Rītiņa “Naudas apgrozības politika pārejas periodā”, LU Ekonomikas teorijas katedras profesora Georga Libermaņa publikācijas “Kā pāriet uz latu” divās daļās – “Stabils lats prasa līdzsvaru” un “ Kā mainīt rubļus pret latiem”.
