Cilvēkiem piemīt māka dāvināt
Apdāvināšanas tradīcijas ir senas un pastāv ikvienā kultūrā. Senajās cilšu sabiedrībās dāvanu došana bija labās gribas izrādīšanas forma, padevības zīme vai arī patiesu jūtu apliecinājums. Dāvanas noraidīšana tika uztverta kā liels apvainojums, kas varēja izraisīt nopietnus konfliktus. Bieži vien saņēmēja pienākums bija dāvināt pretī ko līdzvērtīgu. Dāvanas tika izmantotas arī kā līdzeklis draudzības vai labu attiecību apliecināšanai gadījumos, ja pastāvēja konflikta veidošanās draudi.
Dāvanu došana nebūt nesaistījās tikai ar cilvēcisku būtņu iepriecināšanu. Dāvanām ziedojumu vai upuru formā bija milzīga nozīme dažādos reliģiskos rituālos, kuru jēga bija izlūgties dievu vai totēmu labvēlību, kā arī apliecināt padevību un pateicību.
Neapšaubāmi, dāvanu apmaiņa ir sociāls fenomens, un tajos laikos, kad naudas kā apmaiņas līdzekļa vēl nebija, dāvināšana bija viena no preču un pakalpojumu apmaiņas formām. Tomēr pēc būtības dāvināšana nav tikai preču apmaiņa, dāvinātām lietām piemīt arī dziļāka un simboliska nozīme. Sociologs H. Berkings norāda, ka dāvanas funkcionē kā „attiecību signāli”, tās ir kā „atmiņu enkuri”, kas stāsta kaut ko arī par pašu dāvinātāju. Savukārt D. Čīls uzskata, ka dāvināšana nav jāsaista ar jūtu iemiesošanu. Dāvināšana ir rituāls, caur kuru attiecību konkrētā vērtība var tikt komunicēta un uzturēta. Līdz ar to dāvanas reprezentē šīs konkrētās sociālās attiecības.
Dalīšanās ar izjūtām
Lai arī dāvanas un pats dāvināšanas process šķiet tik pašsaprotami jēdzieni, tie tomēr nav viennozīmīgi. Līdzīgi kā daudzas citas sociālas parādības arī dāvināšana kā sociāls fenomens laiku pa laikam nonāk sociologu, antropologu un psihologu uzmanības lokā. Sociologu vidū nav vienprātības par šī jēdziena definējumu, tomēr vairumam pētnieku ir līdzīgi uzskati.
Par dāvināšanu var nosaukt jebkuru preču vai pakalpojumu apmaiņu, kura neprasa kompensēšanas garantijas. Dāvināšanas mērķis ir radīt vai uzlabot sociālās saites starp cilvēkiem. Vieni uzskata, ka dāvanas ir brīvas un tās neietver netiešas gaidas par atlīdzību un līdzvērtīgu dāvanu vai pretpakalpojumu. P. Hagstroms to sauc par dāvināšanas loģiku: dāvanu došana netiek saistīta ar gaidām vai kalkulāciju par to, ko varētu iegūt pretī. Citi, savukārt, domā, ka visas dāvanas uzliek kādus pienākumus un brīvas dāvanas tādā nozīmē, kā aprakstīts iepriekš, vispār nav iespējamas.
"Par dāvināšanu var nosaukt jebkuru preču vai pakalpojumu apmaiņu, kura neprasa kompensēšanas garantijas."
Pārsvarā cilvēki dāvina viens otram materiālas lietas, īpaši modernajā Rietumu patērētāju kultūrā, tomēr dāvanas var būt arī ar ļoti nenozīmīgu materiālu vērtību. Materiālās lietas var būt ļoti īpašas, un tās var simbolizēt kaut ko ļoti personīgu, ko nezinot kāds cits šim priekšmetam nepiešķirs nekādu vērtību. Tāds ir, piemēram, pludmalē atrasts akmentiņš diviem mīlētājiem vai meitas dots kastanītis tēvam. Arī nemateriālas lietas mēdz dāvināt, un tās var būt visai abstraktas un netaustāmas, kā ikdienā „dāvināts” smaids un labs vārds, kā dziesma vai ceļojums.
Nasta vai prieks?
Patēriņa kultūras kontekstā dāvināšanas procesā patēriņa preces kļūst par katalizatoriem, kas veicina personīgo saišu veidošanos, piepildot tās ar sentimentālu un personīgu nozīmi. Dāvana neuzliek tiešu pienākumu tās saņēmējam atbildēt ar to pašu, tomēr zināmu ietekmi uz dāvanas saņēmēju tieši šādā kontekstā dāvana atstāj. Bieži vien kaut vai neapzināti dāvanas gan to devēji, gan saņēmēji novērtē monetārā izteiksmē, tādējādi izjūtot morālu vai sociālu spiedienu dāvināt kaut ko pretī vai kā citādi kompensēt dāvanu tādā pašā vērtībā. Dāvanas var celt arī indivīda sociālo prestižu, kas ir viens no sociālā statusa aspektiem.
Īpašs dāvanu veids ir ceremoniālās dāvanas, kas ir diezgan oficiālas un nepieciešamas formālu attiecību dibināšanai un uzturēšanai. Īsti vietā šeit būtu piebilst, ka nereti dāvanu ir grūti atšķirt no „kukuļa”.
Mūsdienu dāvanas, kā dāvanu kartes vai nauda aploksnē, ir ļoti bezpersoniskas. No vienas puses, ir ērti un praktiski ļaut pašam gaviļniekam izvēlēties, ko sirdij tīkamu, bet, no otras – dāvinātājs atbrīvo sevi no liekām pūlēm, kas saistītas ar dāvanas meklēšanu, saiņošanu un patiesībā – arī īpašu domāšanu par dāvanas saņēmēju. Nauda samērā bieži kļūst par dāvanu gan, piemēram, jauku un īpašu monētu izskatā, gan lielu ziedojumu veidā, gan ļoti praktiskā izpildījumā, kā, piemēram, pirmā iemaksa konkrētam pirkumam.
Dāvināšanas kultūra
Dāvināšanu vada kompleksa noteikumu sistēma, kurai vairums sabiedrības locekļu seko un ko ievēro. Piemēram, Rietumu kultūrās mums jāpārliecinās, ka nopirktajai lietai, ko vēlamies dāvināt, esam noņēmuši cenu, tāpat jautāt par dāvanas cenu ir nepieklājīgi. Ir noteikti priekšstati par to, kas būtu jādāvina vienā vai otrā situācijā, cilvēkiem atbilstošos amatos vai vienkārši ģimenes locekļiem, kā jānotiek dāvināšanas rituālam, kas, protams, var izvērsties par bezgala radošu procesu. Pastāv arī zināmi noteikumi, kā jāuzvedas dāvanas saņēmējam, piemēram, ja saņemtā dāvana mums nepatīk, mēs nedrīkstam atklāti to izrādīt vai dāvanu atkal padarīt par patēriņa preci un atdāvināt kādam citam.
H. Berkings raksta, ka dāvināšanas procesu veido četri diskrēti komponenti:
- pati dāvana (dāvināmais objekts);
- došanas un saņemšanas process;
- dāvinātāja un saņēmēja izpratne par viņu rīcību un motīviem;
- dāvināšanā iesaistīto pušu uzvedību noteicošie principi un noteikumi.
Pētnieki noskaidrojuši dažus zīmīgus faktus, piemēram:
- vairums cilvēku arī vienkāršākajās kultūrās mēdz dot dāvanas,
- sievietes dāvina biežāk nekā vīrieši,
- visvairāk dāvanu tiek dots ģimenes locekļiem un draugiem,
- Rietumu kultūrās lielākā daļa dāvanu tiek dotas Ziemassvētkos, dzimšanas dienās un kāzās.
Nesen televīzijā tika demonstrēts sižets par to, ka šajos Ziemassvētkos cilvēki varētu tērēt mazāk līdzekļu dāvanu iegādei un būs pieticīgāki dāvanu izvēlē. Intervētie atzina, ka, iespējams, dāvinās mazākas dāvanas, bet pretī gan labprāt gribētu saņemt lielas dāvanas. Kā to varētu skaidrot? Protams, ikvienam ir prieks saņemt kaut ko lielu, skaistu un vērtīgu, tādēļ šīs ilgas pēc lielām dāvanām nezūd arī tādos apstākļos, kad pašiem trūkst rocības, lai tērētu ievērojamus līdzekļus citu iepriecināšanai.
"Ideālai dāvanai piemīt nemainīga vērtība, dāvana it kā „turpina dot” pat ilgi pēc paša dāvināšanas notikuma. Abas puses – dāvinātājs un saņēmējs – ir brīvas, nepiespiestas – tāpat kā pati dāvana."
Ja gribētu šo situāciju skaidrot pragmatiskāk, varētu atsaukties uz teorijām, kas cilvēku attiecības skaidro kā racionālu aprēķinu. Saskaņā ar šo pieeju cilvēki attiecībām pieiet racionāli, ar minimāliem līdzekļiem un ieguldījumiem vēloties sasniegt maksimālu rezultātu. Tātad – cilvēki „aprēķina”, ar ko ir vērts attiecības veidot un tās uzturēt, cik laika, enerģijas, rūpju un arī finansiālu līdzekļu tiks ieguldīts, lai saņemtu ko vērtīgu pretī, piemēram, cieņu, atzinību un – kāpēc ne, arī lielu dāvanu!?
Dāvināšanas prieks
Kur slēpjas dāvanas būtība un ar ko dāvanas atšķiras no citām patēriņa precēm? Būtība ir pašā dāvinātajā priekšmetā, un to no vienkāršas patēriņa preces atšķir tas, ka patiesi dāvināta lieta tiek dota no sirds. Tas sasaucas ar diskusijām par to, kas ir ideāla dāvana. Katram no mums te noteikti ir kas savs, ko piebilst un komentēt, jo cilvēki, tāpat kā viņu ideāli, ir tik dažādi. Atsaucoties uz pētnieku atziņām, jāsecina, ka ideālai dāvanai piemīt nemainīga vērtība, dāvana it kā „turpina dot” pat ilgi pēc paša dāvināšanas notikuma. Ideāla dāvana ir brīva, un par to pretī nekas netiek gaidīts. Abas puses – dāvinātājs un saņēmējs – ir brīvas, nepiespiestas – tāpat kā pati dāvana. Tā ietver sevī kaut ko no altruisma, jo dāvinātājs darbojas kā donors sociālajās attiecībās. Visbeidzot, ideālai dāvanai jāspēj pārsteigt un iepriecināt saņēmēju, jo dāvana ir izrādījusies saņēmējam piemērota un tikusi rūpīgi izmeklēta. Tomēr tas ir vairāk abstrakts ideāls nekā sociāla prakse – vismaz Rietumu kultūrās, kā atzīst novērotāji.
„Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!” – lai būtu viena no visjaukākajām dāvanām šā gada Ziemassvētkos! Vai tā nav ideāla dāvana, ko mums šajos svētkos pasniedz pats Dievs?
