AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
08. septembrī, 2008
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
2
2
2
2

Latvija 1969–1978

Latvijā atkal bija iestājušies miera laiki, un šādos laika posmos dzīve parasti rit bez pārsteigumiem. Desmitgade, kura Latvijā sākās ar 1969. gada viesuļvētru un beidzās ar 1978. gada lietavām, mūsu zemei pagāja bez satricinājumiem un tālu prom no pasaules lielajiem notikumiem. Pēc ilgstoša pārtraukuma par galveno laikmeta iezīmi atkal bija kļuvušas jaunceltnes. Tie bija gadi, kad līdz ar desmitiem citu vērienīgu būvju Rīga ieguva „Sporta pili”, Strēlnieku (Okupācijas) muzeju, lidostu, Preses namu un viesnīcu „Latvija”.

Padomju režīms bija sasniedzis savas ietekmes un uzplaukuma virsotni. PSRS līderis Leonīds Brežņevs un augstākās nomenklatūras kliķes, kas kopā ar viņu pārvaldīja Padomju Savienību, beidzot bija izveidojuši sakārtotu sabiedrības hierarhisko struktūru, kas, dīvainā kārtā, drīzāk atgādināja viduslaikus, nevis apsolīto nākotnes vienlīdzības valsti. Cilvēka vietu padomju valstī noteica viņa nopelni režīma priekšā un sakarā ar to piešķirtais amats un privilēģijas. Ierindas padomju pilsonis varēja cerēt uz garantētu iztikas minimumu un zināmu labklājības līmeni, taču nekādi personiskie talanti neļāva viņam gūt sev ko vairāk bez varas iestāžu piekrišanas. 70. gadu sākumā PSRS beidzot sakārtoja neatrisinātos starptautisko attiecību jautājumus ar ASV un Rietumeiropas valstīm. Līdz ar to padomjzemē beidzās ārējā ienaidnieka meklēšanas kampaņas un cilvēkus vairs nenosodīja par aizraušanos ar importa mantām un interesi par aizrobežu dzīvesveidu. Katram bija jāprot dzīvot noteikto ienākumu robežās, jābūt apmierinātam ar piešķirtajām iespējām un neievērot kabinetos sēdošiem vai mundieros tērptiem biedriem dāvātās priekšrocības.

70. gadu vidū reālā dzīves līmeņa pieaugums Latvijas PSR pilsētās apstājās. Ievērojamie rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas apjomi nodrošināja Latvijas iedzīvotājiem krietni augstākus vidējos ienākumus nekā, piemēram, Krievijas Permas apgabalā, ko nekavējās ievērot un nosodīt Maskavas lielkrievu šovinisti. Strādnieka vidējā alga ap 150 rubļu apmērā ļāva laulātajam pārim iegādāties kvalitatīvu pārtiku, iekārtot dzīvokli un rūpēties par viena un parasti vienīgā bērna audzināšanu. 60. gadu beigās bija pabeigta sieviešu iesaistīšana ražošanā un nestrādājoša pieaugusi persona kļuva par retumu. Pilsētu iedzīvotāju skaits turpināja augt, pateicoties migrācijai no citiem PSRS reģioniem, taču pārmaiņas vairs nebija tik radikālas kā iepriekšējos gadu desmitos. Mainoties etniskajai situācijai, vairs nebija kur meklēt latvisku vidi, jo vērā ņemama cittautiešu klātbūtne tagad bija jūtama pat rajonu centros.

"Ierindas padomju pilsonis varēja cerēt uz garantētu iztikas minimumu un zināmu labklājības līmeni, taču nekādi personiskie talanti neļāva viņam gūt sev ko vairāk bez varas iestāžu piekrišanas."

1970. gada 13. janvārī Latvijas PSR kompartija un Ministru padome pieņēma vienu no tālejošākajiem lēmumiem mūsu zemes pēckara vēsturē. Tika paredzēts nākamo piecu gadu laikā likvidēt 25 tūkstošus viensētu un pārcelt to iemītniekus uz jaunuzceltiem ciematiem. Kā daudzus padomju varas pasākumus, arī šo neizdevās novest līdz galam resursu trūkuma dēļ, un līdz 1977. gadam likvidēto viensētu skaits tikko pārsniedza desmit tūkstošus, taču ļaunums Latvijas laukiem jau bija nodarīts. Daudzus gadsimtus latviešu zemnieka dzīve balstījās uz pašpietiekamību savas saimes ietvaros. Pirmajos pēckara gados jau bija sagrauta tradicionālā pagasta kopiena, tagad zemnieki sāka kļūt par algotiem strādniekiem valsts lauksaimniecības uzņēmumos, būdami atkarīgi vairs ne no savu lauku vai vismaz piemājas zemes ražas, bet gan no pieveduma sava ciemata pārtikas veikalos. Apmaiņā pret ierastā dzīvesveida zudumu un zināmām grūtībām pārtikas apgādē un papildu ienākumu iegūšanā laucinieki saņēma vēl nepieredzētas sabiedriskās ērtības. Ceļojums uz tuvāko pilsētu pārstāja būt ārkārtas notikums, un arī zemnieki sāka baudīt daudzas tās pašas medicīnas, kultūras dzīves un sadzīves pakalpojumu iespējas kā pilsētnieki. Dzīvesveida atšķirības starp pilsētām un lauku rajoniem strauji mazinājās, un jau 80. gados tās kļuva gluži niecīgas.

Algu pieaugums un daļēja dzīvokļu problēmas atrisināšana radīja strauju patēriņa apmēru pieaugumu, ko padomju režīms vairs nespēja segt. Jau 1969. gadā Latvijā sakarā ar pārtikas problēmām Krievijā bija vērojamas grūtības apgādē ar gaļu. Sekoja kartupeļu trūkums 1972./1973. gada ziemā un 1978. gada cukura krīze. Tie bija tikai lielākie no daudziem pārtikas deficīta gadījumiem, kas 70.gados kļuva par parastu parādību. Padomju apģērba rūpniecība bija sasniegusi savas maksimālās iespējas ap 1970. gadu un vairs nespēja ne nopietni palielināt produkcijas apjomus, ne arī laikus mainīt apģērbu modeļus. Tas notika laikā, kad vairākums Latvijas iedzīvotāju beidzot bija izpratuši modes jēdzienu un vēlējās ģērbties atbilstoši laikmeta prasībām. No veikaliem izzuda importa preces un jebkuras pieprasītas mantas iegūšanu varēja nodrošināt vienīgi, kārtojot nelegālus darījumus ar tirdzniecības darbiniekiem. Pārtikas un it īpaši rūpniecības preču veikalu apmeklējums sāka izvērsties par aizvien nepatīkamāku pārdzīvojumu ar tukšiem plauktiem vai, veiksmes gadījumā, ilgstošu stāvēšanu rindā.

"No veikaliem izzuda importa preces un jebkuras pieprasītas mantas iegūšanu varēja nodrošināt vienīgi, kārtojot nelegālus darījumus ar tirdzniecības darbiniekiem."

Līdz ar to mainījās sabiedrības un it īpaši jauniešu domāšanas veids. Tas notika ne tikai Latvijā, jo tā saucamā septiņdesmito gadu paaudze kļuva par atsevišķu etapu daudzu PSRS lielpilsētu dzīvē. Darba dzīvi tad sāka cilvēki, kas prata okupācijas režīma uzspiesto valodu un izprata spēles noteikumus. Oficiālās ideoloģijas acīm redzamais melīgums noveda pie neticības jebkam, kas nebija saistīts ar personiskā labuma gūšanu. Atkal, tāpat kā vācu virskundzības laikos, nebija iespējams pateikt, kam latvietis tic un ko īsti domā, vārdu čaulas, kas slēpa cilvēkus, lielākoties bija viltotas. Valstī, kur privātīpašumu uzskatīja par netīkamu pagātnes palieku, atkal sākās nošķiršanās pēc mantiskā principa, ko 70. gados pazina kā „lietu kultu”. Augstākās varas aprindas bija neaizsniedzamas, par tām klīda vienīgi patiesībai maz atbilstošas baumas. Pierādot personisko turību, savā starpā sacentās padomju vidusšķira, galvenokārt demonstrējot viens otram mantas, kuras bija iegūtas, apejot padomju tirdzniecības noteikumus ar tā saucamās noderīgās draudzības jeb blata palīdzību. Padomju apgādes un pakalpojumu sistēmai 70. gadu laikā pakāpeniski sabrūkot, par blata objektu kļuva pat sieviešu frizētavas apmeklējums. Algas lielums sāka zaudēt jēgu, jo labi pelnošs strādnieks bez blata reāli ieguva daudz mazāk nekā jebkurš pārdevējs, kam bija pieejamas deficīta preces. Dalījums kāroto mantu īpašniekos un pārējos, kas nebija īpaši trūcīgāki, kļuva par indi, kura pretnostatīja ļaudis, sākot ar skolas gadiem, un laupīja latviešiem spēju būt vienotiem.

Sākot ar 60. gadu beigām, Latvija atkal piedzīvoja tās teritorijā izvietoto okupācijas karaspēka daļu modernizāciju un, ļoti iespējams, arī personāla skaitlisku pieaugumu. 70. gadu laikā PSRS, neskatoties uz tās līderu aicinājumiem uz mieru, izvērsa drudžaināko bruņošanās kampaņu visā tās pēckara vēsturē, un šo pasākumu sekas atbalsojās arī Latvijā. 1971. gadā bija pabeigta Skrundas tālās novērošanas radiolokatora celtniecība. Šī iekārta kļuva par nozīmīgāko militāro objektu Latvijas teritorijā. 1973. gadā līdz ar kara lidlauka celtniecības sākumu Lielvārdes apkārtnē Rumbulā izvietotās kara aviācijas vienības sāka pamest galvaspilsētas pievārti un pārstāja modināt pilsētniekus ar skaļajiem pārlidojumiem. Rīgas garnizona skaitliskā papildināšana noveda pie tā, ka latviešu pašu galvaspilsētā kļuva mazāk par pusi, un šis skaits turpināja sarukt.

"70. gadu cilvēki vairs neprata dumpoties un, ja nepievērsās alkoholam, meklēja glābiņu mākslas un literatūras pasaulē."

Ja nebija vēlēšanās veltīt dzīvi karjerai vai materiālas dabas mērķu sasniegšanai, apkārtējā pasaule varēja likties blāva un nospiedoša. Dumpoties, izrādot savu neapmierinātību, bija bezjēdzīgi, jo tiešs varas apdraudējums beigtos ar tūlītēju arestu, bet netiešās protesta izpausmes tika vienkārši ignorētas. 70. gadu cilvēki vairs neprata dumpoties un, ja nepievērsās alkoholam, meklēja glābiņu mākslas un literatūras pasaulē. Vienkāršoti funkcionālais 60. gadu stils bija aizmirsts, un modē nāca pagātni slavinošais retro ar senču tradīciju un šķietamās turības demonstrāciju. Vecā labā latviešu pirtiņa pārtapa desmitgades izklaides simbolā – somu pirtī. Cieņā nāca viss, kas varēja piedāvāt tūlītējas ilūzijas, izklaidi un aizmiršanos. Lai arī par milzu cenu, senais latviešu sapnis par pārticību bija it kā sasniegts, bet cilvēkiem ar to tomēr nepietika. Bija jāpienāk nākamajai desmitgadei, lai latvieši saprastu savas neapmierinātības cēloni.

Izmantotā literatūra:

1. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture. Rīga,1992.

2. Latvijas PSR strādnieku šķira 1940–1980. Rīga,1985.

3. Rīga sociālisma laikmetā 1917–1975. Rīga,1980.

4. Latvija – PSRS karabāze 1939–1998. Rīga,2006.

5. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga,2005.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU