Šajā gadījumā, iespējams, vērts iepazīties, kā analogu regulējumu attiecībā uz noilgumu prasībās par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu pēc Civillikuma 156. panta otrās daļas skaidro Satversmes tiesa (spriedums lietā Nr. 2008-43-0106).

Likumdevējs, kas noteicis šādu regulējumu, proti, Latvijas Republikas Saeima, lietas izskatīšanas gaitā pauda, ka konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteikti termiņu mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika posmā, lai nodrošinātu vienu no tiesiskas valsts principiem – tiesisku stabilitāti.

Nosakot termiņa ierobežojumus paternitātes apstrīdēšanai, mērķis ir nodrošināt, lai bērnu tiesiskā situācija nebūtu atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un šo personu tiesībām “mainīt domas” attiecībā uz paternitātes apstrīdēšanu. Ņemot vērā, ka personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, varētu būt nepieciešams zināms laiks lēmuma pieņemšanai, ir noteikts termiņš – divi gadi no brīža, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Šajā periodā tām vajadzētu izšķirties par turpmāko rīcību un vēlāk pie šī lēmuma turēties.

Saeimas ieskatā, divu gadu termiņš ir piemērots, lai persona, kura atzinusi paternitāti, bet uzzinājusi par apstākļiem, kas paternitāti izslēdz, izmantotu savas tiesības un iesniegtu tiesā prasību par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu.

Šajā gadījumā, tiklīdz paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir beidzies, prioritāte piešķirama bērna interesēm, nevis pieteicēja (dzimšanas apliecībā ierakstītās personas) ieinteresētībai nepiekrist paša atzītajai paternitātei. Ja persona nav rīkojusies, lai paternitāti apstrīdētu paredzētajā termiņā, var uzskatīt, ka tā piekrīt, ka situācija paliek tāda, kāda tā ir, ar visām no tā izrietošajām sekām – vecāku tiesībām un pienākumiem attiecībā uz bērnu.

Regulējums nodrošina bērna tiesības uz to, ka tiek nodrošināta tiesiska noteiktība uz viņa labklājību un personas identitāti, tai skaitā pilsonību, vārdu un uzvārdu un ģimenes saitēm, kā to paredz ANO Konvencija par bērnu tiesībām un virkne Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu. No šāda aspekta raugoties, jāņem vērā Civillikuma 188. panta pirmajā daļā noteiktais bērna pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus, no kā izriet arī vecāku tiesības paļauties, ka bērns nevarēs jebkurā brīdī mūža garumā izlemt paternitāti apstrīdēt un no pienākuma uzturēt savus vecākus atbrīvoties.  Tam likumā ir dots ierobežots termiņš – 2 gadi pēc pilngadības sasniegšanas.

Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta secinājumiem attiecībā uz noilgumu prasībās par paternitātes noteikšanu izklāstīti lietā Nr. SKC-347/2011. Līdzīgi jautājumi skatīti arī citos spriedumos.