Dzīvesvietas deklarēšanas likumā skaidrots, kas tiek saprasts ar „dzīvesvietu”. Likuma 3.pantā teikts: „Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību."

Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.

Izrietoši no iepriekšminētā, ja nekustamajam īpašumam adrešu reģistrā ir piešķirta adrese, tad personai ir tiesības deklarēt dzīvesvietu šajā nekustamajā īpašumā, neskatoties, ka uz zemes gabala neatrodas nekādas ēkas. Vienlīdz jāatceras, ka dzīvesvietas deklarēšana faktiski nozīmē tajā deklarēto personu sasniedzamību valsts un pašvaldību iestādēm, ja rodas šāda nepieciešamība.

Ja, piemēram, persona deklarē savu dzīvesvietu adresē, kurā faktiski nav ēku un persona tur nedzīvo, ir jāparūpējas par pastkastītes esamību. Tādējādi tiks izpildīts nosacījums korespondences sasniedzamībai, ja valsts vai pašvaldības iestādei būs radusies vajadzība ar personu sazināties. Pašsaprotami, ka pastkastīte būtu arī periodiski jāapseko.