Šajā situācijā būtiskākais ir tas, ka bērns joprojām ir nepilngadīgs, turklāt turpina mācības. Tie ir galvenie priekšnoteikumi uzturlīdzekļu izmaksas nepieciešamībai.  

Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” nosaka vecāku pienākumu maksāt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā līdz bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai.  

Savukārt Civillikuma 179. pants nosaka vecāku pienākumu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.  

Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC1478/2015 atzinis, ka bērns, kurš mācās dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt. 

Arī fakts, ka jauniete drīz kļūs par mammu un dzīvo kopā ar bērna tēvu, nemazina viņas tiesības turpināt mācības un saņemt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. 

Augstākā tiesa 2008. gada 26. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-425/2008 secina: “Ar bērna stāšanos laulībā vecāku un bērnu personiskās attiecības, kā arī vecāku pienākums uzturēt bērnus, ko regulē Civillikuma 179. pants, neizbeidzas. Savukārt Civillikuma 84. pants uzliek pienākumu laulātajiem vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Minētās tiesību normas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan papildinošas.  Ja otrs laulātais nespēj pildīt ar Civillikuma 84. pantu uzlikto pienākumu sniegt uzturu, ir pamats lemt par vecāku uzturdošanas pienākumu, jo tas pamatojas uz leģitīmu mērķi, ko regulē Civillikuma 179. pants.”