Civillikuma 179. pants noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Ja bērnam ir pašam sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnam nepieciešamo uzturēšanas izdevumu segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērna mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērna mantas, bet vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, tad šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem. Ja vecvecāku mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tad tiesa var noteikt viņiem uzturēšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli.

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram vecākam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.

Tiesa pēc prasītāja lūguma nekavējoties pieņem lēmumu par to, kādā apmērā atbildētājam pagaidām, līdz strīda izšķiršanai, jāsedz bērna uzturēšanas izdevumi. Bērna pagaidu uzturlīdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmēru.

Ja pilngadīgs bērns uzsāk strādāt algotu darbu, tad tas nozīmē, ka viņš uztur sevi patstāvīgi un vecākiem nav pienākuma viņu uzturēt, tā ir vecāku brīva griba. Ja pilngadīgs bērns turpina mācības pēc vidusskolas pabeigšanas, bet nestrādā, tad vecākiem ir pienākums viņu uzturēt. Parasti tas ir līdz 24 gadu vecumam, kad bērns pabeidz iegūt izglītību.

Vecāks maksā uzturlīdzekļi jau pilngadīgam bērnam, nevis otram vecākam.