Saskaņā ar Civillikuma 179. panta piekto daļu minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem, neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.

Tas nozīmē, ka, piemēram, ja uzturlīdzekļu piedziņas process notiek caur tiesu un prasībā tiek lūgts piedzīt valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru (bērnam līdz 7 gadu vecumam 25% no valstī noteiktās minimālās algas, bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam 30% no minimālās algas), prasītājam nav jāsniedz pierādījumi un pamatojums, kāpēc šāds uzturlīdzekļu apmērs ir nepieciešams. Tas ir vecāka pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vismaz šādā apmērā.

Saistībā ar uzturlīdzekļu apmēru, kas pārsniedz valstī noteikto līmeni, pirmkārt, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi un pamatojums, kāpēc tieši tāds uzturlīdzekļu apmērs ir nepieciešams, otrkārt, atbildētājam ir jāsniedz savi pierādījumi un pamatojums, kāpēc viņš šādu uzturlīdzekļu apmēru nevar sniegt. Piemēram, atbildētājam ir jauna ģimene, piedzimis bērns, kurš arī ir jāuztur, ir noteiktas finansiālās saistības (kredīts, līzings, hipotēka u. tml.). Tiesa vienmēr izvērtē, kādā mērā pieprasītais uzturlīdzekļu apmērs ir objektīvs un nepieciešams un kādas ir atbildētāja iespējas sniegt šādus uzturlīdzekļus.

Uzturlīdzekļu apmērs jānosaka atsevišķi par katru bērnu. Tiesību aktos nav noteikts pieprasīto uzturlīdzekļu maksimāli atļautais apmērs, to vienmēr ietekmē konkrētās situācijas apstākļi, pamatojums un tiesas izvērtējums.