Lai gan zivju gārni visbiežāk pamana pie ūdeņiem, viņa izskats un uzvedība slēpj daudz interesantu pielāgojumu. Tie palīdz putnam veiksmīgi medīt un izdzīvot dažādos apstākļos.
Apspalvojums ar nozīmi
Lidojumā zivju gārni var atpazīt pēc nesteidzīgiem, bet dziļiem, spēcīgiem spārnu vēzieniem. Viņa spārni lidojumā ir uzkrītoši izliekti.
Vizuāli zivju gārni raksturo skaisti pelēkie toņi. Pieauguša putna muguras, astes un spārnu augšpuses apspalvojums ir zilgani pelēcīgs, lidojumā uz spārniem uzkrītoši izceļas kontrastējoši zili melnās lidspalvas un primārās segspalvas. Savukārt krūšu, vēdera, kakla, vaigu un pieres apspalvojums ir gaiši pelēkā krāsā. Kakls priekšpusē izraibināts ar tumšiem plankumiņiem. No acīm uz galvas aizmuguri stiepjas divas platas tumšu spalvu joslas, kas, pakauša daļā saplūstot, veido cekulu. Šīs sugas apspalvojumā nav nekādu zīmīgu ārējo dzimumatšķirību, pat krāšņumspalvas uz krūtīm un galvas ir gan tēviņiem, gan mātītēm.
Putna knābis ir garš, dzeltens. Arī kājas viņam ir garas, to krāsa zaļpelēka vai zaļganpelēki dzeltena. Lidojuma laikā kājas tiek turētas, vērstas uz aizmuguri.
Apspalvojuma krāsai ir praktiska nozīme – tā labi maskē putnu, kad viņš atrodas ūdenī vai pavisam tuvu pie ūdens: skatoties no augšas, krāsojums saplūst ar ūdeni, kurā atspīd debesis, bet, skatoties no apakšas, krāsojums saplūst ar debesīm. Savukārt gārņa kāju krāsa maz atšķiras no ūdenszāļu krāsas.
Pacietīgs mednieks
Zivju gārnis, atbilstoši nosaukums, pārsvarā pārtiek no zivīm, taču nesmādē arī dažādus citus kustoņus, ja vien spēj tos noķert un norīt. Par putna maltīti nereti kļūst kukaiņi, tārpi, abinieki, rāpuļi, putnēni, pat nelieli zvēriņi.
Galvenais zivju gārņa medību rīks ir garais, smailais knābis. Vispirms upuri nolūko dzeltenās, ļoti vērīgās acis, bet līdz tam aizsniegties palīdz slaidais, lokanais kakls. Nepieciešamības gadījumā garais knābis kalpo arī aizsardzībai.
Cerot, ka sniedzamības attālumā nokļūs kāds ēdams radījums, gārnis, lēni kustinādams kājas, var stundām bradāt pa ūdenstilpēm, dziļākas vietas pārvarot peldus. Tikpat labi, nemainot atrašanās vietu, kaklu ierāvis vai atliecis, viņš var stundām nekustīgi stāvēt kādā ūdenstilpē vai tās malā, gaidot medījumu.
Kad potenciālais upuris pamanīts, mednieks allaž novērtē attālumu līdz tam un tad ar lēnām kakla kustībām sagatavojas izšķirošajam knābja cirtienam. Ja cirtiens izrādās veiksmīgs, jebkura lieluma laupījums no knābja vesels un parasti vēl dzīvs drīz vien nonāk rīklē.
Rudens migrācija – iespēja saklausīt zivju gārni
Perēkļus šīs sugas putni būvē lielākoties augstu kokos, tomēr dažviet Latvijā – niedrājos un slapjos krūmājos. Ligzdošana bieži notiek kolonijās.
Lai gan vietām pie neaizsalušiem ūdeņiem zivju gārņi Latvijā tiek manīti ziemā, viņi tomēr ir gājputni – vairākums gada auksto sezonu dodas pārlaist Eiropas centrālajā vai rietumu daļā. Rudenī šīs sugas lidoņi mūsu valstī manāmi biežāk nekā vasarā, jo rit migrācijas periods, kurā redzami daudzi caurlidotāji. Lidojumā putni nereti mēdz izdot samērā griezīgus, aizsmakušus ķērcienus.
Zivju gārņi var būt aktīvi gan gaismā, gan krēslā, gan arī tumšajā diennakts periodā. Īpaši izteikta nakts rosība šiem dzīvniekiem raksturīga migrācijas laikā. Tāpēc nebrīnieties, ja rudens naktī virs galvas pēkšņi izdzirdat spalgu ķērcienu.
