Savā 2022.gada 19.aprīļa sūdzībā Tiesai iesniedzējs, pirmkārt, apgalvoja, ka 2013.gada 14.novembrī, kad viņš bija valsts sociālās aprūpes iestādes “Ziedkalne” iemītnieks, policijas darbinieki viņu esot nepamatoti un prettiesiski aizturējuši. Otrkārt, iesniedzējs apgalvoja, ka viņam Latvijā neesot bijušas nodrošinātas efektīvas iespējas pieprasīt kompensāciju saistībā ar viņa aizturēšanu, jo nacionālā tiesa viņa kriminālprocesā iesniegto kompensācijas prasību noraidīja.
Vispirms Tiesa, piekrītot valdībai, konstatēja, ka iesniedzēja pirmā sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo viņš nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa norādīja, ka gadījumos, kad iespējamā brīvības atņemšana jau ir beigusies, kompensējošs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var novest pie pārkāpuma atzīšanas un kompensācijas piešķiršanas, principā ir uzskatāms par efektīvu un pieņemamu. Pamatojoties uz valdības sniegtajiem tiesu prakses piemēriem, Tiesa atzina, ka Administratīvā procesa likumā paredzētā iespēja apstrīdēt policijas darbinieku faktisko rīcību un prasīt kompensāciju ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis situācijās, kad personas iespējamā aizturēšana ir notikusi ārpus kāda formālā procesa. Tiesa nepiekrita iesniedzēja apgalvojumam, ka viņu no pienākuma izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli atbrīvoja tas, ka viņš kā cietušais kompensāciju bija lūdzis kriminālprocesā. Tiesa uzsvēra, ka kriminālprocesa galvenais mērķis ir noskaidrot, vai izdarīts noziedzīgs nodarījums, un noteikt personas kriminālatbildību. Turpretim administratīvajā procesā var konstatēt rīcības prettiesiskumu un piešķirt kompensāciju neatkarīgi no tā, vai pierādītas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Līdz ar to abi tiesību aizsardzības līdzekļi kalpo atšķirīgiem mērķiem un konkrētajā lietā nebija savstarpēji aizstājami. Ņemot vērā minēto, Tiesa iesniedzēja sūdzību noraidīja nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ.
Attiecībā uz iesniedzēja otro sūdzību – ka viņa kompensācijas prasība kriminālprocesā bija atstāta bez izskatīšanas – Tiesa, ņemot vērā iepriekš secināto, nolēma viņa sūdzību noraidīt kā acīmredzami nepamatotu. Proti, iesniedzējam bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis kompensācijas pieprasīšanai administratīvajā procesā.
Pilns 2026.gada 10.septembra lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams [Tiesas tiešsaistes datubāzē](https://hudoc.echr.coe.int/#%20). Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (22440/22) un lēmuma pieņemšanas datums (10/09/2026).
Fakti lietā “Trēgers pret Latviju”
2013.gada 14.novembrī iesniedzēju, kurš bija valsts sociālās aprūpes iestādes iemītnieks, pašvaldības policijas darbinieki apturēja uz ceļa un nogādāja atpakaļ aprūpes iestādē. Ceļā uz aprūpes iestādi iesniedzējs kādu laiku uzturējās policijas automašīnā un pēc tam katlu mājā. Vakarā Valsts policijas darbinieki viņu nogādāja policijas iecirknī Jelgavā, kur viņš tika nopratināts kā liecinieks kriminālprocesā par citas personas bēgšanu no aprūpes iestādes. Pēc tam viņu nogādāja atpakaļ aprūpes iestādē. Iesniedzējs uzskatīja, ka šo notikumu laikā viņam tika atņemta brīvība.
Pret diviem Valsts policijas darbiniekiem tika uzsākts kriminālprocess par dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Iesniedzējs šajā procesā bija cietušais un 2016.gada 5.decembrī iesniedza pieteikumu par kaitējuma kompensāciju. Ar 2021.gada 30.novembra galīgo nolēmumu abus policijas darbiniekus attaisnoja, tādēļ nebija pamata lemt par iesniedzēja kompensācijas prasību kriminālprocesā. Tiesvedības gaitā nacionālās tiesas secināja, ka, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, nebija notikusi iesniedzēja brīvības ierobežošana.
2022.gada 19.aprīlī iesniedzējs vērsās Tiesā.
