Šajā kontekstā Veselības ministrijas īstenotā slimnīcu tīkla reforma un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) “attīstības” plāni ir jāvērtē kā savstarpēji cieši saistīti procesi, nevis kā atsevišķas, savrupas politikas iniciatīvas.
Slimnīcu tīkla reformas rezultātā reģionos tiek plānots samazināt vai pārprofilēt neatliekamās ārstēšanas kapacitāti. Reformas apspriešanas laikā Veselības ministrija ir norādījusi, ka NMPD brigāžu spēja nokļūt līdz Neatliekamās medicīniskās palīdzības uzņemšanas nodaļai 60 minūšu laikā esot vērtēta sadarbībā ar NMPD, taču šāda formulējuma ietvaros netiek sniegta nedz konkrēta garantija, nedz atbildes par pakalpojuma pieejamību.
Tomēr neatliekamā medicīniskā palīdzība nav reducējama tikai uz brigādes ierašanās laiku. Tā ietver arī savlaicīgu piekļuvi neatliekamai diagnostikai, ārstēšanai un stacionārai aprūpei. Gadījumos, kad pēc brigādes ierašanās pacientam nepieciešama laikietilpīga transportēšana uz attālāku ārstniecības iestādi, formāla reaģēšanas laika izpilde pati par sevi nenodrošina Satversmē garantēto medicīniskās palīdzības minimumu.
Vienlaikus NMPD “attīstības” stratēģijā arvien lielāka loma tiek paredzēta sabiedrības iesaistei, pirmā reaģētāja principam, brīvprātīgajiem un izsaukumu prioritizēšanai. Šādu instrumentu pastiprināta izmantošana objektīvi liecina par mēģinājumu kompensēt profesionālās neatliekamās palīdzības pieejamības ierobežojumus, kas rodas (un ir jau radušies) strukturālu reformu rezultātā.
Tiesiski raugoties, neatliekamā medicīniskā palīdzība ir valsts pienākums, ko nevar deleģēt sabiedrībai vai aizstāt ar brīvprātīgo iesaisti. Sabiedrības līdzdalība var būt atbalsts, bet tā nedrīkst kļūt par sistēmas pamatu, ja runa ir par cilvēka dzīvības un veselības aizsardzību.
Šo reformu kopējā ietekme būtiski maina medicīniskās palīdzības nodrošināšanu, jo īpaši reģionos. Tādēļ LVSADA uzskata, ka ir nepieciešama skaidra, nepārprotama atbilde, vai valstij joprojām ir reāla kapacitāte nodrošināt savlaicīgu un pilnvērtīgu neatliekamo medicīnisko palīdzību visā Latvijas teritorijā, vai arī riski pakāpeniski tiek pārlikti uz pacientiem un sabiedrību, kas nav savienojams ar Satversmes 111. panta prasībām?
Informatīvs un sens zīmējums
