Rikardu Freitas šā gada aprīli pavadīja rezidencē Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā un šobrīd kopā ar dzīvesbiedri, latvieti Madaru, dzīvo Ventspilī. Arī Madara pārvalda portugāļu valodu un būs klāt pasākumā. “Lielā mērā pateicoties viņai, portugāļu valodā lasošajiem tagad pieejami tādi latviešu autoru darbi kā Rasas Bugavičutes-Pēces garstāsts “Puika, kurš redzēja tumsā”, Ineses Zanderes īsstāsts “Divas Almas” un Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozai pietuvinātais “Ūdenstornis”,” norāda pasākuma rīkotāji.
Vakara gaitā būs iespēja dzirdēt literāros lasījumus gan portugāļu, gan latviešu valodā, iesaistīties sarunās par latviešu tekstu atveidi portugāļu valodā, kā arī gūt ieskatu mūsdienu portugāļu literatūras aktualitātēs.
Rikardu Freitas (1986) ir ieguvis speciālo tekstu tulka izglītību Portu, tulkojis gan no franču, gan no angļu valodas. Teksti angļu valodā visbiežāk ir Eiropas komisijas dokumenti. No franču valodas tulkojis beļģu vijolnieka un diriģenta Sigisvalda Kuijkena (1944) grāmatu “Paliec ar mums, Bah” (2013). kā arī franču dramaturga Bernāra Marī Koltesa (1948–1989) lugu “Mirušie stāsti. Zaudētais sapnis”. Tagad pievērsies latviešu daiļliteratūras tulkošanai.
Rasa Bugavičute-Pēce (1988) ir dramaturģe, rakstniece. Viņas oriģināllugas, dramatizējumi un libreti iestudēti lielākajos Latvijas valsts un nevalstiskajos teātros un Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kā arī ārpus Latvijas – Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un Izraēlā. Rakstījusi scenārijus arī kino filmām, televīzijas seriāliem, radio iestudējumam, koncertiem un lieluzvedumiem. Autore grāmatām “Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss” (2016), “Puika, kurš redzēja tumsā” (2019) un “Puksītis” (kopā ar Sandi Pēci, 2023).
Dzejniece Anna Auziņa par “Puiku, kurš redzēja tumsā” raksta: “Rasa Bugavičute-Pēce prasmīgi fiksējusi kāda zēna pieaugšanas stāstu neredzīgo cilvēku kopienā Cēsīs pagājušā gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā. Autore jūtīgi un precīzi parāda līdz šim kultūrā un literatūrā tikpat kā neatspoguļotu realitāti. Stāstījums bez tīšas iežēlināšanas atklāj diezgan skarbu bērnību, kā arī sociālas problēmas, kas mūsu sabiedrībā skar cilvēkus ar invaliditāti. Šie cilvēki joprojām tiek izolēti un ir pakļauti depresijas riskam, savukārt bērns diviem neredzīgiem vecākiem izrādās ne vien necerēta laime un greznība, bet arī mulsuma un izmisuma cēlonis. Galvenā varoņa stāstījums par dzīves pirmajiem gadiem vidē, kur visi pārējie cilvēki ir neredzīgi, kā arī par pakāpenisku iekļaušanos pārējā sabiedrībā, pārvarot nabadzības un atšķirīguma radītās problēmas, mijas ar zēna mātes atklātu atzīšanos, daudzslāņaini parādot portretētās ģimenes drāmu vairākos aspektos un izraisot dziļu līdzjūtību pret visu attēloto ģimeni.”
Lote Vilma Vītiņa (1993) – māksliniece ilustratore, dzejniece. Viņa ir teksta un ilustrāciju autore bilžu grāmatai bērniem “Dzejnieks un smarža” (Aminori, 2019). 2020. gadā klajā nācis viņas debijas dzejas krājums “Meitene”, 2021. gadā – dzejprozas krājums jauniešiem “Ūdenstornis”, 2025. gadā – dzejas krājums “Puķainā istaba”.
Lotes Vilmas Vītiņas grāmatā “Ūdenstornis” vienlīdz svarīgs ir gan teksts – dzejai tuva proza un dzejoļi –, gan ilustrācijas – tušas zīmējumi, īsas komiksu epizodes. Tas viss veido vienotu kopumu – meitenes dienasgrāmatai līdzīgu vēstījumu pirmajā personā. Grāmatas varone ir mazpilsētas meitene, kuras ikdienas sastāvdaļas ir skola, klejojumi dabā, grāmatas un ūdenstornis. Ūdenstornis ir vieta, ko meitene radījusi savā iztēlē, glābiņš un slēpnis, kurā var nolīst jebkurā brīdī, kad dzīve šķiet neizturami vienmuļa. Ūdenstornī var notikt viss, pēc kā meitene ilgojas, bet zem gultas glabājas atmiņas no bērnības, kuras vēl var paņemt, paturēt rokās. Ūdenstornis meitenes iekšējās norises pārvērš tēlos un kļūst par patvērumu, bet ir grūti tajā dalīties ar citiem, pat ja rodas draudzība, jo katram ir sava iztēles patvēruma pasaule, un ir jāatrod kopīgais.
Inese Zandere (1958) – dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja, libretu autore. Darbi guvuši daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Kā pieaugušo dzejniece sākusi ar pirmo krājumu “Grāmatiņa” (1983), pēc ilgāka pārtraukuma izdevusi vairākus krājumus, tostarp “Melnās čūskas maiznīca” (2003), par kuru, tāpat kā par bērnu grāmatu “Iekšiņa un āriņa” (2002), saņēmusi Literatūras gada balvu. Ir vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja.
Grāmata “Divas Almas” vēsta par meitenes Almas dzīvi, kur starp realitāti un iztēli nav novilkta stingra robeža, kā tas mēdz būt daudziem bērniem. Tādēļ viņai, vasaru pavadot laukos, līdzās mazai ciema kapsētai, kur šad un tad notiek bēres, nav grūti uz sevi attiecināt pār kapu sētu sadzirdētos vārdus: “Mūsu Alma ir mirusi. Mēs vairs neredzēsimies!” un iztēloties sevi par nomirušu. Alma cenšas saprast atšķirību starp dzīvajiem un mirušajiem, cilvēka attiecības ar savu vārdu, dažādu ar miršanu un piemiņu saistītu izteicienu nozīmi.
Ieejas biļete – 2,00 EUR, skolēniem, studentiem, pensionāriem – 1,50 EUR.
Pasākumā tiks fotografēts. Foto un videomateriāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
