Inovāciju sprinta 4. oktobra diskusijā, ko par tēmu “Kultūras pieminekļu aizsardzības regulējums un tā ietekme uz būvniecības nozari un UNESCO”, sadarbībā ar Kultūras ministriju organizē Valsts kanceleja, no ministrijas puses izskanēja, ka Rīgas vēsturiskajā centrā problēmas rada “mītiska iedoma palikt iekonservētā stāvoklī”. Tas norāda uz tendenci uzskatīt, ka kultūras mantojuma saglabāšanas sistēma Rīgā traucē pilsētas attīstībai. Šāds uzskats ir dzirdēts jau sen, tam ir tiesības pastāvēt, bet Rīgas nākotnei būtu slikti, ja tas sāktu dominēt tik spēcīgi, ka vājinātu kultūras vērtību saglabāšanu un mūsdienu arhitektūras kvalitāti.
Iemesls inovāciju sprinta organizēšanai ir bijis atsevišķu uzņēmēju un Ekonomikas ministrijas rosinājums atcelt konkrētas normatīvā regulējuma prasības, kas atvieglotu būvniecību Rīgas vēsturiskajā centrā.
Jau iepriekš ir arī izskanējis uzņēmēju uzskats, ka Rīgas centrā ir daudz neizmantotu ēku un ka jaunu dzīvojamo ēku celtniecība problēmas varētu atrisināt. Šāds apgalvojums ir vēl satraucošāks. Laikmetā, kad pasaulē telpiskās vides attīstībā dominē būvindustrijas visatļautība, izteikti orientējoties uz ātras peļņas gūšanu, būvniecības kultūra pārāk daudz vietās ir noslīdējusi savā vēsturiski zemākajā līmenī.
Lai arī mūsdienu demokrātija un digitālais laikmets dod ievērojamas priekšrocības, tomēr telpiskās vides pārveidojumi ar savu nihilistisko attieksmi pret estētiku, vides tīrību un ilgtspējību, apdraud gadsimtiem uzkrātās būvētās vides kvalitatīvu saglabāšanu. Arhitekta un arhitektūras idejas loma būvniecības procesā ieņem arvien mazāku, pat pakārtotu nozīmi. Notiekošais Latvijā liecina par to, ka nepilnīgi tiek izprasta Rīgas vēsturiskā centra īpašā vērtība un ka tiek aizmirstas pat jaunākās nozares filozofiju veidojošās nostādnes – Davosas deklarācija “Ceļā uz augstas kvalitātes būvkultūru”, kā arī iniciatīva “Jaunais Eiropas Bauhaus”. Vienmēr esmu iestājies pret pārspīlētu birokrātiju un atbalstījis attīstību – kultūras vērtību saglabāšanu, kvalitatīvu mūsdienu arhitektūru un dizainu.
Ir jāapzinās Rīgas centra kultūrvēsturiskā vērtība. Rīga nav tikai viena gadsimta produkts.
Jau 13. gadsimta vidū bija būtībā izveidojies Vecrīgas raksturīgais ielu tīkls un svarīgākās arhitektoniskās dominantes ar tām pakārtotu apbūvi. No 13. līdz 15. gadsimtam Rīga bija viena no Hanzas savienības pilsētām. Pilsētas uzbūve tās viduslaiku centrā atspoguļo labklājību, kaut arī lielāko daļu no agrīnajām ēkām iznīcinājusi uguns un kari. Arheoloģiskie slāņi glabā senākās liecības par Rīgas pilsētas izcelšanos, apdzīvotību un arhitektūru. 17. gadsimtā Rīga kļuva par svarīgu zviedru provinces pilsētu, bet 19. gadsimtā par ļoti nozīmīgu starptautisku ekonomiskās attīstības centru. Tāpēc būtiskākās pilsētbūvnieciskās pārmaiņas ir notikušas tieši šajā laikā. Visbeidzot 20. gadsimtā Rīga sasniedza jūgendstila metropoles statusu.
Eiropā nav Rīgai līdzvērtīgu pilsētu jūgendstila ēku daudzuma, koncentrācijas un mākslinieciskās kvalitātes ziņā.
Jūgendstila ēkas veido gandrīz trešo daļu no visas centra apbūves, tās pilsētas telpā ir viegli pamanīt, jo izceļas ar dekoratīvu un izteiksmīgu apdari – saspringtu līniju vijumiem, eksotisku augu motīviem, maskām, dzīvu vai fantastisku būtņu ciļņiem, kā arī pavisam vienkāršu ģeometrisku formu atveidojumiem, kas rada īpašu Rīgas noskaņu. Šī stila arhitektoniskās kvalitātes būtība ir savam laikam jauna domāšana, kas izpaužas arī ērtā telpu izkārtojumā, racionālā būvmateriālu un konstruktīvo risinājumu lietojumā, kas viss ir orientēts uz cilvēka dzīves estētisko kvalitāti. Jūgendstils Rīgā sakausējis vienā veselumā gandrīz visus vizuālo mākslu veidus.
Ievērības cienīgu mantojumu Rīgai atstājis arī 20. gadsimta 20. gadu otrās puses un 30. gadu funkcionālisms.
Atsevišķās tā laika celtnēs var saskatīt arī Art deco iezīmes. Savdabīgu nospiedumu Rīgas apbūvē atstājis padomju periods, kurā arī ir laikmetu raksturojošas, saglabājamas ēkas. Laika periods pēc neatkarības atgūšanas ir devis vairākas veiksmīgas jaunbūves un īpaši vēsturisko ēku pārbūves, kur teicamā saspēlē sakausējas kopā kultūras mantojums ar mūsdienu arhitektūru un dizainu. Rīga ir bagāta arī ar koka mantojumu. Pilsētas vēsturiskajā centrā aptuveni 10 procenti no visas apbūves ir saglabājušās koka ēkas, kas pārstāv dažādus arhitektūras stilus. To izvietojums dod plašu priekšstatu par būvniecības pakāpenisko attīstību Rīgā.
Rīgas semantika spilgti izpaužas vēsturiskā centra siluetā, kas visizteiktāk veido pilsētas koptēlu, mēroga, formu, horizontālo un vertikālo līniju attiecības, dabas un cilvēka veidotās vides saskaņu. Kopš 1544. gada, kad pirmoreiz tika publicēta Rīgas vēsturiskā centra panorāma un siluets, tā ir viena no vispazīstamākajām un vecākajām Rīgas vizītkartēm Eiropā un visā pasaulē.
Rīga ir zaļa pilsēta – parki, ielu un bulvāru apstādījumi un skvēri ir nozīmīga Rīgas centra vērtība, ko raksturo izcilu ainavu arhitektu un dārznieku radītā telpiskā plānojuma kompozīcija un augu sortiments. Publisko telpu akcentē izcila tēlniecības dominante – brīvības simbols.
Rīgas vēsturiskais centrs spilgti ilustrē Eiropas kultūru un vēsturi starpnacionālā dimensijā, popularizē Eiropas identitātes izpratni un nostiprina Eiropas pilsonisko apziņu.
UNESCO Pasaules mantojuma komiteja ir atzinusi, ka Rīgas vēsturiskajam centram, ko veido samērā labi saglabājusies viduslaiku un vēlāko laiku pilsētas struktūra, ir ievērojama universāla vērtība un to rada viduslaiku apbūve, jūgendstila arhitektūras daudzums un kvalitāte, kurai līdzīgas nav citur pasaulē, kā arī 19. gadsimta koka arhitektūra. Tāpēc Rīgas vēsturiskais centrs ir ieguvis UNESCO Pasaules mantojuma statusu.
Vēlos atgādināt, kāpēc 2003. gadā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanai tika izvirzītas stingrākas prasības. Pavisam drīz pēc Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, laikā ap 2000. gadu, Rīgas attīstības kvalitātē iestājās krīze. Uzņēmēji aizsargātajā teritorijā vēlējās nojaukt vēsturiskas ēkas, būvēt jaunas, arhitektoniski zemā kvalitātē, pārspīlētos apjomos, pat augstbūves, un paredzēt apbūvi zaļajās teritorijās. Pret to iebilda Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, aktīvi iesaistījās arī sabiedrība, savācot 10,6 tūkstošus parakstu pret nekvalitatīvu būvniecību Rīgas vēsturiskajā centrā.
Aktīvu pozīciju izrādīja sabiedrībā pazīstamas personības. Par vērtību saglabāšanu iestājās Imants Ziedonis un daudzas citas personības, pazīstami arhitekti un pilsētplānotāji Gunārs Birkerts, Sigurds Grava, Meinhards fon Gerkāns, Andris Roze, Zaiga Gaile, Andris Kronbergs un vēl daudzi citi, starptautisko institūciju pārstāvji Jose Maria Ballester, Mechtild Rossler, vairāki uzņēmēji un politiķi.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izvērsa plašu vērtību inventarizācijas procesu, Eiropas Padomes palīdzības ietvaros notika konsultācijas ar Eiropas kompetentākajiem ekspertiem, UNESCO Pasaules mantojuma centru, Francijas, Itālijas, Spānijas, Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un citu valstu ekspertiem, tika organizētas vairākas starptautiskas konferences un semināri. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde arī izstrādāja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības vīziju. Papildus, lai vīzijas idejas politiķi un iedzīvotāji vieglāk uztvertu, tika izstrādāts ievērojama izmēra Rīgas vēsturiskā centra makets ar iezīmētām potenciālām jaunās apbūves vietām. Darbā tika iesaistīti kompetenti Latvijas speciālisti, notika konsultācijas ar sabiedrību.
Balstoties paveiktajā, 2003. gadā tika izstrādāts un pieņemts “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums”. Atsevišķi uzņēmēji un Rīgas dome ar to nevarēja samierināties un tāpēc likumu apstrīdēja Satversmes tiesā.
Satversmes tiesa atzina, ka likums atbilst Latvijas Satversmei un starptautiskām konvencijām un tā atcelšanai nav pamata. Līdz ar to likums kļuva vēl stiprāks. Apdraudējums, ka UNESCO Pasaules mantojuma komiteja Rīgas vēsturisko centru varētu izslēgt no Pasaules mantojuma saraksta, tika novērsts.
Svarīgi apzināties, ka Latvijā ir izveidota kultūras vērtību saglabāšanas sistēma un, ka kultūras mantojuma jomā Latvijai jāpilda ne tikai UNESCO konvencija par Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, bet arī citas starptautiskas konvencijas – Konvencija Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzībai, Eiropas konvencija arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai, Eiropas ainavu konvencija un Eiropas padomes Vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai. Bez šiem starptautiskiem tiesību aktiem jāievēro arī vairākas starptautiskas hartas un jāņem vērā starptautisku zinātnisku konferenču rezolūcijas un atzinumi. Esošā kārtība un likumi nav “akmenī iecirsti”, tos vienmēr var censties uzlabot un papildināt, bet neatsakoties no pozitīvi sasniegtā, kas veicina attīstības kvalitāti un nozīmīgu vērtību saglabāšanu.
Vadoties no veiksmīgākās starptautiskās pieredzes, situācijās, ja vērtīgā pilsētas vēsturiskā centrā vēsturiskā apbūve ir neizmantota – tukša, pieredzējuši plānotāji, arhitekti un politiķi jaunu apbūvi ar pilsētplānošanas paņēmieniem cenšas bremzēt, tādā veidā veicinot vēsturisko ēku atjaunošanu, pielāgošanu un izmantošanu. Par to arvien vairāk tiek runāts ilgtspējīgas attīstības kontekstā un cīņā pret klimatu pārmaiņu izraisošiem iemesliem.
Jāatceras, ka tieši būvniecības nozare ir atbildīga par ļoti būtisku un arvien pieaugošu mūsu planētas piesārņojumu un resursu pārpatēriņu.
Tāpēc jācenšas būvēt mazāk, kvalitatīvāk un jātiecas pēc iespējas vairāk izmantot jau uzbūvēto. Norvēģijā bieži tiek izmantots teiciens – “visilgtspējīgākā ēka ir tā, kas netiek uzbūvēta”, kuru es varētu papildināt, pievienojot, ka ilgtspējīgas ir arī vēsturiskās ēkas, kuru kalpošanas mūžs ir jau vairāki simti gadu – daudz ilgāk nekā vidējais šobrīd būvētas ēkas dzīvescikla ilgums. Varētu pievienot arī tādas jaunās ēkas, kuru īpašās kvalitātes dēļ sabiedrība centīsies tās saglabāt ilgtermiņā. Šāda attieksme arī Rīgas vēsturiskajā centrā būtu veselīga.
Rīgas centrā jauna apbūve ir tikusi un tiek atbalstīta, bet tai jāiekļaujas jau esošā vērtību sistēmā – ar mērogu, raksturu, materiālu lietojumu, arhitektūras valodu un dizainu.
Ja analizējam Rīgas centrā notikušās pārmaiņas pēdējos 25 gados, tad redzam, ka jaunās apbūves īpatsvars vēsturiskajā pilsētvidē ir samērā liels, atsevišķās vietās tuvākajā nākotnē var pat sasniegt kritisko robežu. Rīgas centram šobrīd nevajag aktīvu jaunu ēku masveida celtniecību, bet vajag kvalitāti, gan jaunā būvniecībā, gan esošo ēku atjaunošanā, gan publiskās ārtelpas labiekārtošanā. Pasaules praksē ir atzīts, ka viens no efektīvākiem paņēmieniem, kā pilsētvidē iegūt augstas kvalitātes arhitektūru, ir ideju konkursi.
Kultūrvēsturiski ļoti vērtīgā vietā jaunai apbūvei jābūt kvalitatīvai, tādā pašā izcilības līmenī, kādu mēs esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm.
Atsevišķu uzņēmēju izvērstā cīņa pret ideju sacensību ir cīņa pret arhitektūras kvalitāti, sekmējot iespēju būvēt zemas kvalitātes ēkas, kur galvenais rādītājs ir ātra peļņas gūšana – iegūtie kvadrātmetri vai kubikmetri. Arī otrā uzņēmēju iecere Rīgas vēsturiskā centra kvalitatīvai attīstībai nesīs zaudējumu – unikālā pilsētbūvniecības piemineklī nedrīkst atteikties no vēsturisko zemesgabalu saglabāšanas.
Senu pilsētu vēsturisko centru viena no īpašām saglabājamām vērtībām ir vēsturiskā plānojuma struktūra, savukārt to veido vēsturiskie zemesgabali, ielu tīkls, ūdensteces un ūdenstilpes, parki, skvēri. Zaudējot vēsturisko zemesgabalu struktūru, pakāpeniski mainās pilsētas apbūves mērogs, raksturs, proporciju sistēma un pilsēta zaudē savu identitāti, noskaņu un kultūrvēsturisko vērtību. Īpaši vērtīgā pilsētvidē atsacīšanās no vēsturisko zemesgabalu robežu saglabāšanas, novedīs pie apjomos lielāku ēku būvniecības, kas, protams, īstermiņā varētu būt ekonomiski izdevīgi, bet sagraujot to, kāpēc Rīga ir tik pievilcīga.
Visā pasaulē ir tendence gribēt būvēt vēsturiskajā vidē, izmantojot jau atzītu un gatavu vērtību kopumu, lai biznesa produktu labāk pārdotu. Tomēr ir ļoti liela starpība, vai no jaunas ēkas mēs skatāmies uz vērtīgu kultūrvēsturisku pilsētvidi un par to sajūsmināmies, vai arī mēs skatāmies no vērtīgas vēsturiskās vides uz jaunu ēku, kuras radīšanā estētika ir izpalikusi.
Rezultātu, kas notiek, ja senas pilsētas attīstībā tiek ignorēta vēsturiskā plānojuma struktūra, spilgti atspoguļo padomju laika plānošana un apbūve.
Izvērstais spiediens nenāk no tādiem uzņēmējiem, kuriem rūp kvalitāte, kuri veidojot jaunas vērtības, cenšas ierakstīties jau izveidotajā vērtību sistēmā, un potenciāli rada nākotnes kultūras pieminekļus. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde jau vairāk nekā divdesmit gadus visos savos stratēģiskajos plānos, regulārās starptautiskās konferencēs, diskusijās, rezolūcijās un iespieddarbos ir iestājusies par attīstību, kultūras vērtību saglabāšanu, kvalitatīvu mūsdienu arhitektūru un dizainu.
Aicinu Valsts kanceleju, Kultūras ministriju un Ekonomikas ministriju minētajā tēmā vairāk iedziļināties un izprast, ka šādu jautājumu risināšana prasa analītisku un profesionālu pieeju, kompetentu, pieredzējušu speciālistu nopietnu darbu un plašas konsultācijas ar sabiedrību.
Iecere izmantot inovāciju sprintu risinājumu meklējumos ir atbalstāma kā viena no metodēm, ja iesaistītie dalībnieki tiek izvēlēti pārdomātāk, bet ne vienīgā. Kaut arī inovāciju sprinta darbs nav noslēdzies un tā rezultātu vēl nav, laicīga reakcija un skaidrojums var panākt labāku rezultātu. Ļoti lūdzu nevirzīt un neatbalstīt risinājumus, kas var apdraudēt Rīgas vēsturiskā centra kvalitāti.
Esmu pret ieceri no Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma izslēgt prasību, kas nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem un neatbalstu vēlēšanos ļoti vērtīgā kultūrvidē atļaut apvienot vēsturiskos zemesgabalus, kas praktiski nozīmē no saglabājamām vērtībām izslēgt pilsētas vēsturiskā plānojuma struktūru.
Šī tēma ir tik daudzas reizes izrunāta un pierādīta. Atbalstu saprātīgu birokrātijas mazināšanu un citu šķēršļu likvidēšanu, kas tiešām traucē uzņēmējdarbībai. Tie daudzkārt ir pārrunāti un joprojām aktuāli. Aicinu atkārtoti ieskatīties jau 2002.gadā formulētajās Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības nostādnēs, no kurām lielākā daļa ir aktuāla vēl šobrīd, un apzināties, ja tās būtu aktīvāk īstenotas, tad pilsētvide būtu ilgtspējīgāka un ar cilvēkiem un aktivitātēm vairāk piepildīta. Būvniecībā vispirms ir nepieciešami skaidri “spēles noteikumi”, uz ilgtermiņa attīstību vērsta atbildība, labas idejas un kvalitatīva realizācija! Labas idejas nav sasniedzamas bez tiekšanās uz izcilību, kvalitatīvu arhitektūru un dizainu, bez esošo kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas, bez identitātes un vietas gara!
Cieņā
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, Dr. Arch. J. Dambis
