Cieņa sākas ģimenē
Izpratne par cieņu katrā valstī, reģionā, pagastā vai ģimenē var būt atšķirīga, taču visa pamatā ir kaut kas kopīgs: cieņa nozīmē jau no bērna kājas iemācīties izprast un respektēt robežas – gan savas, gan citu robežas. Vai es pārkāpju otra cilvēka robežu? Vai ņemu vērā to, ko gribi tu, vai arī eksistē tikai manas robežas un tavējās ir mazsvarīgas? Šī izpratne veidojas ģimenē. Ja svarīgas ir tikai vecāku robežas vai, kas mūsdienās novērojams arvien biežāk, tikai bērna robežas, izpratne par cieņu var veidoties greizi. Tāpat jāņem vērā, ka tas, ko sakām, un tas, ko darām, nav viens un tas pats. Var jau bērnam stāstīt, ka ir svarīgi cienīt otru cilvēku, bet, ja mājās neviens neļauj viņam izteikties, neņem vērā viņa vēlmes, ja ģimenē izteikti dominē viens no vecākiem un “mammu mēs neņemam galvā” vai “tētim neviens neko neprasa, jo viņš tik un tā nekad nav mājās”, – bērns iegūst pieredzi, ka ar otra cilvēka vajadzībām un vēlmēm var nerēķināties.
Tieši tāpat veidojas attiecības starp ceļu satiksmes dalībniekiem. Sabiedrība ir kā liela ģimene, kur savstarpējām attiecībām ir milzīga nozīme: vai esmu tikai es un manas vēlmes – mans ceļš, mans krustojums, mana stāvvieta, – vai arī mēs ceļu satiksmē piedalāmies visi kopā. Ja cilvēks ir gana daudz redzējis cieņas trūkumu, viņu pat neinteresē, ko otrs vēlas. Bet šai monētai ir arī otra puse: tie, kuru vēlmes un vajadzības regulāri ir ignorētas, nereti var kļūt par bailīgiem un tramīgiem autovadītājiem, kuri baidās veikt vienkāršus manevrus, apjūk katru reizi, kad vajadzīga ātra reakcija, un apdraud citus ar savu neizlēmību. Iemesls – viņi ir nonākuši sev ierastā situācijā: jā, tu drīksti te atrasties, būt klātesošs, bet vietas tev te īsti nav.
Kam lielāks, tam taisnība?
Nav noslēpums, ka satiksmes dalībnieku vidū bieži vien tie, kam ir lielākie un ātrākie pārvietošanās rīki, jūtas vienlīdzīgāki un svarīgāki par citiem. Netrūkst autovadītāju, kuri uzskata, ka mikromobilitātes rīku lietotāji un gājēji uz ceļa tikai traucē un tiem būtu jāpielāgojas auto plūsmai. Tiesa, gana daudz ir arī gājēju un mikromobilitātes rīku lietotāju, kuri par pilnīgiem mērkaķiem uzskata tieši autovadītājus.
Kā likums – absolūti lielākā daļa to, kuri riteņbraucējus sauc par lohiem, bieži paši ar riteni nemaz nebrauc. Un otrādi. Cilvēki, kuri neatkarīgi no sava izvēlētā pārvietošanās veida ieņem pozīciju, ka “tikai mans transporta veids ir svarīgs, pārējie ir nevajadzīgi un bīstami”, visbiežāk līdzīgi uzvedas arī citās dzīves jomās. Tie ir mūsu līdzgaitnieki, kuriem vienmēr šķiet, ka citiem ir nepareizas dzīves pārliecības, nejēdzīgs darbs, tizli hobiji, un tikai viņiem pašiem viss ir pareizi un lieliski. Tie, kuri laiku pa laikam iejūtas abās lomās – pabrauc ar auto, pabrauc ar riteni, varbūt arī pastaigā kājām, – redz, ka visās satiksmes dalībnieku grupās ir ļoti dažādi cilvēki, katrs ar savu taisnību, un vienu novērojumu nevar attiecināt uz visiem. Jautājums – kā atrast kompromisu. Vai maukt uz priekšu, un vienalga, kas notiek ar citiem, vai arī pieņemt, ka, jā, varbūt drusku nokavēšu, bet izrādīšu mazu laipnību un palaidīšu otru pa priekšu, un diena visiem kļūs patīkamāka.
Par savām robežām ir jācīnās
Jebkādu noteikumu, tai skaitā ceļu satiksmes noteikumu, ievērošanu var uzskatīt par indikāciju cilvēka vispārējai cieņas izjūtai pret citiem. Nevērīga attieksme pret noteikumiem sākas ģimenē, ja netiek ievērots tas, piemēram, cikos bērnam jāiet gulēt, vai pirms tam jātīra zobi, vai ir atļauts skatīties televizoru, un, pats galvenais, kas notiek, ja noteikumi netiek ievēroti.
Ja noteikumi it kā ir, bet patiesībā neviens tos neievēro un nekāds sods arī īsti neseko, cilvēkam jau no mazotnes veidojas izpratne, ka uz noteikumiem tātad nevajag paļauties. Pēc tam tas pārnesas uz citām dzīves jomām. Protams, katrs kādreiz drusku kavē un tāpēc drusku nošmaucas, jo zina, ka neviens nepieķers. Daudzi pārkāpēji patiešām kaut ko nepamana, kaut ko neiedomājas, nepadomā trīs soļus uz priekšu. Taču ir milzīga atšķirība, vai cilvēks braši soļo veloceliņam tieši pa vidu, toties nebožas, ja velosipēdists pamatoti uzzvana un pagaiņā viņu malā, vai arī sāk kasīties un sauc riteņbraucēju par stulbeni, kaut arī skaidri zina, ka pats ir pārkāpis noteikumus, apdraudējis abu drošību, un velosipēdistam ir visas tiesības aizrādīt.
Valstīs, kur ir daudz attīstītākas mikromobilitātes tradīcijas, katrs cīnās par savām robežām, kas Latvijas sabiedrībai principā nav raksturīgi, uzsver eksperts: “Mēs pabubināsim, bet savas robežas neaizstāvēsim un vēl iekāpsim otra teritorijā, jo noteikumi cilvēku apziņā ir plūstoši. Bet pamēģiniet paieties pa veloceliņu tāpat kā Rīgā, teiksim, Nīderlandē! Tur jums vienkārši brauks virsū, tāpēc neviens pie pilna prāta pa veloceliņiem nestaigā. Tikai tad, kad sākam cīnīties par savām robežām, tās kļūst par normu. Es, protams, nevienu nemudinu kādu sabraukt, bet arī ciest klusējot nav pareizi.”
Atbildība par satiksmes drošību visiem jādala vienādās daļās
Kamēr autovadītāji pukst par neuzmanīgiem velosipēdistiem un gājējiem, gājēji nereti uzveļ atbildību par kopējo satiksmes drošību uz autovadītāju un riteņbraucēju pleciem un pat nepieļauj domu, ka arī pašiem jābūt atbildīgākiem.
Liela daļa problēmas slēpjas formulējumā “mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki”. Tas rada maldīgu sajūtu, ka tikai autovadītājiem ir jābūt atbildīgiem par visu un visiem, kaut arī jebkuram satiksmes dalībniekam ir sava atbildība par satiksmes drošību – tikai instrumenti, kā to veicināt, ir atšķirīgi. Turklāt visas situācijas ir jāskata kontekstā. Ja es kā gājējs izlienu uz veloceliņa, kur velosipēdists nesas ar 30 kilometriem stundā, tad man, palecot malā vai pat pakrītot, risks gūt traumas ir daudz mazāks nekā riteņbraucējam, strauji mēģinot no manis izvairīties. Tāpēc es gribētu apgalvot, ka ne vienmēr mazāk aizsargāts ir tas, kurš pārvietojas ar “mazāko transportlīdzekli” vai ar mazāku “dzelzs mūri” sev apkārt. Diemžēl mums kā sabiedrībai ir grūtības uzņemties atbildību – izturēt vainas izjūtu, atzīt savas kļūdas, tā vietā mēs drīzāk sāksim lekties un kasīties un pēkšņi kļūsim par karaļiem, kam noteikumi neeksistē un vainīgi ir visi citi.
Vai ir iespējams motivēt satiksmes dalībniekus vairāk cienīt vienam otru, ievērot noteikumus un rēķināties ar to, ka viņi uz ielas nav vieni paši? Psihoterapeits ir skeptisks, jo to, kas nav iemācīts kā pašsaprotams dzīves laikā, mākslīgi cilvēkā ieliet nevar. Iedomājieties puisi, kas mājās uzaudzis bez jebkādām robežām, un tad vecāki palaiž tādu mazu viesuli uz karatē nodarbībām, kur labs treneris novelk ļoti striktas robežas: ja nedarīsi šādi, bet rīkosies tā un tā – durvis ir tur. Un, ja puisim patīk karatē un pārējie puiši treniņos, ar laiku viņš šiem noteikumiem pakļausies. Bet nav vērts kādam, kurš visiem dod bietē, karatē treniņā žēli lūgt – lūdzu, nedari tā. Viņa izpratne par robežām ir izkropļota. Un tas pats sakāms par tiem, kuri ceļu satiksmē uzvedas kā sivēni un nesaskata tajā problēmu. Tomēr kaut ko darīt lietas labā var visi pārējie: lai citi ir ciniski un ne ar ko nerēķinās, bet pārējiem nav jākļūst tādiem pašiem, nav jānolaižas līdz cieņu aizskarošam līmenim. Manuprāt, daudz svarīgāk par centieniem mainīt nekaunīgu satiksmes dalībnieku uzvedību ir nepazaudēt tos, kuri uz ielām uzvedas cieņpilni, un rādīt labu piemēru jauniešiem.
Cilvēks dzīves laikā var mainīt uzskatus un pārliecības, un pilnīgi katrs var sākt kaut ko mainīt savā ikdienā, ir pārliecināts psihoterapeits. Piemēram, nevis katru rītu trakot par stulbo korķi, bet piecelties 15 minūtes agrāk. Tā ir katra paša izvēle – neviens nespiež braukt ārā no mājas pīķa stundā. Bez apzinātas piedomāšanas savu uzvedību uz ceļa izmainīt nevar. Pats galvenais ir pārstāt novelt vainu uz citiem, negaidīt, ka “citi uzvedīsies normāli”, un sākt pašam uzvesties normāli. Svarīgi ir būt nevis reaģējošai būtnei, bet gan cilvēkam ar saviem lēmumiem un izvēlēm. Lai cik stulba arī šķistu kāda ceļazīme vai sastrēgums, vai satiksmes dalībnieks, katrs no mums apzināti izvēlas, kā reaģēt un rīkoties – un tas neattiecas tikai uz ceļu satiksmi, bet uz jebkuru dzīves jomu.
