Biedrības nosūtīja vēstuli par šiem jautājumiem amatpersonām jau 2019.gada 15.augustā. Tajā uzmanība tika vērsta uz to, ka 2019.gada jūnija sākumā Latvijā atgriezās divas ģimenes, kuras Latvijā ieradās Eiropas Savienības Pārvietošanas programmas ietvaros un kurām Latvijā 2017.gadā tika piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss – alternatīvais statuss. Šīs ģimenes pēc statusa saņemšanas bija atstājušas Latviju, uzturoties citās Eiropas Savienības valstīs. Abās ģimenēs bija vairāki mazgadīgi bērni, tajā skaitā zīdaiņi, un ģimenes atgriešanas procesā bija saskārušās ar vardarbīgu rīcību no varasiestāžu puses.
Vairāk nekā gada laikā nav notikušas nekādas būtiskas izmaiņas starptautiskās aizsardzības saņēmēju, kuri atgriezušies Latvijā pēc otrreizējās pārvietošanās Eiropas Savienībā, atbalstā. Vienlaikus „Gribu palīdzēt bēgļiem” ar individuālu ziedotāju, brīvprātīgo, ANO Bēgļu aģentūras un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu 2020.gadā līdz šim ir sniegusi palīdzību 15 atgrieztajām personām.
Saskaņā ar biedrībām pieejamo informāciju novembra vidū pēc otrreizējās pārvietošanās Latvijā ir atgriezusies ģimene ar trīs mazgadīgiem bērniem, kā arī individuālas personas, kurām sākotnēji patvērums piešķirts Latvijā.
Vēstulē aprakstīti izaicinājumi, par kuriem informējām jau pagājušajā gadā, ar kuriem saskaras ģimenes ar bērniem pēc atgriešanās Latvijā, kā arī piedāvāti iespējamie risinājumi.
Biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” mērķis ir sniegt praktisku, tūlītēju un brīvprātīgu palīdzību patvēruma meklētājiem un personām ar bēgļa vai alternatīvo statusu, vienlaikus veicinot šo cilvēku integrāciju Latvijā. Ikviens ir aicināts kļūt par kustības brīvprātīgo, rakstot uz epastu gribupalidzetbegliem@gmail.com. "Gribu palīdzēt bēgļiem" ziedojumu konts: LV24HABA0551041611130.
PROVIDUS misija ir gudra, zināšanās balstīta politika. PROVIDUS darba iedvesmas avots ir atvērtās sabiedrības vērtības. Īstenojot šo misiju, PROVIDUS palīdz Latvijas politikā pieņemt labākus lēmumus, kalpo par sanitāru sliktiem lēmumiem un veicina sabiedrības līdzdalību dažādās formās. Ieteikumus migrācijas un bēgļu politikai balstām projektā “NIEM: Starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrācijas izvērtēšana un uzlabošana”.
Par atbalstu starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pēc otrreizējās pārvietošanās
Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” un Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS 2019.gada 15.augustā nosūtīja Jums vēstuli, kurā aicinājām rast risinājumus starptautiskās aizsardzības saņēmēju, kuri atgriezušies Latvijā pēc otrreizējās pārvietošanās Eiropas Savienībā, atbalstam.
Toreiz vērsām uzmanību, ka 2019.gada jūnija sākumā Latvijā atgriezās divas ģimenes, kuras Latvijā ieradās Eiropas Savienības Pārvietošanas programmas ietvaros un kurām Latvijā 2017.gadā tika piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss – alternatīvais statuss. Šīs ģimenes pēc statusa saņemšanas bija atstājušas Latviju, uzturoties citās Eiropas Savienības valstīs. Abās ģimenēs bija vairāki mazgadīgi bērni, tajā skaitā zīdaiņi, un ģimenes atgriešanas procesā bija saskārušās ar vardarbīgu rīcību no varasiestāžu puses.
Lai gan vērsāmies pie Jums pirms vairāk nekā gada, nav notikušas nekādas būtiskas izmaiņas starptautiskās aizsardzības saņēmēju, kuri atgriezušies Latvijā pēc otrreizējās pārvietošanās Eiropas Savienībā, atbalstā. Tiesībsargs 2019.gada rudenī organizēja apaļā galda diskusiju par šo jautājumu, kā arī nosūtīja premjeram vēstuli par starptautisko aizsardzību saņēmušo personu aizsardzību Latvijas Republikā.
Vienlaikus „Gribu palīdzēt bēgļiem” ar individuālu ziedotāju, brīvprātīgo. ANO Bēgļu aģentūras un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu līdz šim 2020.gadā ir sniegusi palīdzību 15 atgrieztajām personām.
Saskaņā ar mums pieejamo informāciju novembra vidū Latvijā ir atgriezta ģimene ar trīs mazgadīgiem bērniem, kā arī individuālas personas, kurām sākotnēji patvērums piešķirts Latvijā. Vēlamies vēlreiz vērst Jūsu uzmanību uz to, ka ir pieejami risinājumi, kurus ir nepieciešams ieviest pēc iespējas ātrāk.
Zemāk detalizēti aprakstīti izaicinājumi, par kuriem Jūs informējām jau pagājušajā gadā, ar kuriem saskaras ģimenes ar bērniem pēc atgriešanās Latvijā, kā arī piedāvāti iespējamie risinājumi.
1. Dzīvesvieta
Pēc ierašanās Latvijā starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nav tiesību uzturēties Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, jo personas jau ir saņēmušas starptautiskās aizsardzības statusu, līdz ar to zaudējot patvēruma meklētāja statusu. Taču, neskatoties uz to, abām ģimenēm, par ko rakstījām pagājušaā gadā, gan tai, kura atgriezās tikko, tika ļauts īslaicīgi uzturēties izmitināšanas centrā. Šāda faktiski nelikumīga rīcība nostāda neērtā un nestabilā situācijā visas iesaistītās puses – gan pašus starptautiskās aizsardzības saņēmējus, gan centra vadību un darbiniekus, gan organizācijas, kuras ir iesaistītas sociālā atbalsta un palīdzības sniegšanā. Neskatoties uz uzturēšanos Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, starptautiskās aizsardzības saņēmēji nevar saņemt ne materiālo atbalstu (pārtikas un higiēnas pakas), ne sociālā darbinieka un mentora konsultācijas, kas ir pieejams patvēruma meklētājiem. Nevienlīdzība starp centra iemītniekiem veicina savstarpējo attiecību spriedzi, kā arī atgriezto ģimeņu izolāciju, tādējādi radot papildu psiholoģisko spriedzi.
Iespējamais risinājums: Grozīt Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra nolikumu, paredzot iespēju tajā īslaicīgi atrasties arī starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pēc atgriešanās Latvijā, nosakot konkrētu iespējamās atrašanās termiņu un to, ka priekšroka izmitināšanā vienmēr būs patvēruma meklētājiem, nevis tiem, kuriem statuss jau piešķirts.
2. Pieejamais sociālā darbinieka un sociālā mentora atbalsts
Saskaņā ar Sabiedrības integrācijas fonda īstenotā projekta “Dažādības veicināšana” īstenošanas noteikumu1 32. un 33.pantu, sociālā darbinieka un sociālā mentora pakalpojumi starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir pieejami 12 mēnešus pēc statusa saņemšanas. Personām, kuras Latvijā atgriežas pēc otrreizējās pārvietošanās, noteiktais termiņš ir beidzies un sociālā darbinieka un mentora pakalpojumi vairs nav pieejami. Jānorāda, ka augstāk minētās ģimenes, kura atgriezās šī gada novembrī, gadījumā sociālā darbinieka un mentora atbalsts ir pieejams tikai vienam no atgrieztajiem bērniem, jo jaunākā ģimenes atvase ir dzimusi, ģimenei uzturoties ārzemēs, un pēc atgriešanās Latvijā vecāki lūdza bērnam starptautisko aizsardzību.
Sociālā darbinieka un sociālā mentora atbalsts būtiski atvieglotu atkārtotas dzīves Latvijā atsākšanu, īpaši ņemot vērā to, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji nereti ir devušies prom uzreiz pēc statusa saņemšanas un nav pilnā apjomā iesaistījušies sociālekonomiskās iekļaušanās pasākumos iepriekš.
Iespējamais risinājums: Grozīt projekta “Dažādības veicināšana” ieviešanu regulējošos Ministru kabineta noteikumus Nr. 102, paredzot iespēju īpaši akūtās situācijās sociālā darbinieka un mentora atbalstu sniegt arī laika posmā, kas pārsniedz 12 mēnešus pēc statusa saņemšanas. Tas būtu nozīmīgs atbalsts ne tikai tiem, kuri atgriežas Latvijā pēc otrreizējās pārvietošanās, bet arī tiem, kuri šo atbalstu ir saņēmuši jau 12 mēnešu garumā, taču viņu īpašās situācijas dēļ atbalsts nepieciešams ilgāk. Atbalsta nepieciešamību būtu jāizvērtē sociālajam darbiniekam.
3. Pieejamais atbalsts
Latvijā atgriezto ģimeņu situācija izceļ būtiskās atšķirības starp dažādajām starptautiskās aizsardzības saņēmēju kategorijām, kuras pastāv tieši uzturēšanās atļaujas veida dēļ. Kā minēts iepriekš, abas ģimenes, kas atgriezās 2019.gadā, Latvijā bija saņēmušas alternatīvo statusu un termiņuzturēšanās atļaujas. Taču tikai personām ar bēgļa statusu ir pieejami valsts sociālā nodrošinājuma pabalsti, tajā skaitā ģimenes pabalsts un bērna kopšanas pabalsts. Šeit jāatgādina, ka Latvija, pievienojoties Eiropas Savienības Pārvietošanas programmai, par prioritārām uzņemšanā izvirzīja tieši ģimenes ar bērniem, kuras šāda regulējuma dēļ nu ir uz nabadzības sliekšņa.
Iespējamais risinājums: Nepieciešams valsts atbalstu saistīt ar starptautiskās aizsardzības statusu, ne tikai ar uzturēšanās atļaujas veidu, grozot Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta 2.daļu sekojoši “Tiesību uz valsts sociālajiem pabalstiem nav personām, kuras Latvijā saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju, izņemot personām ar alternatīvo statusu”.
Tāpat jāmin, ka pašvaldības atbalsts pieejams tikai tur deklarētām personām, taču, kamēr ģimenēm nav atrasta dzīvesvieta, kur būtu iespējams deklarēties, šo atbalstu nav iespējams saņemt, īpaši periodā, kad tas būtu visvairāk nepieciešams – atsākot dzīvi Latvijā un iekārtojot bērnus bērnudārzos un/vai skolās. Ģimenei, kura Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā dzīvo kopš š.g. jūnija, joprojām nav dzīvesvietas deklarācijas.
Iespējamais risinājums: Dot iespēju starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pieteikties sociālajam atbalstam bez dzīvesvietas deklarācijas Latvijā.
4. Starptautiskā aizsardzība Latvijā un cieņpilnas dzīves koncepts
Piešķirot starptautisko aizsardzību, valstis apņemas nodrošināt starptautiskās aizsardzības saņēmējiem cieņpilnu dzīvi jaunajā mītnes zemē. Cieņpilna dzīve (dignified life) ir caurvijošs koncepts starptautisko tiesību izpratnē par bēgļu uzņemšanu, un ir nostiprināts gan Eiropas Savienības rīcībpolitikas ietvarā (2016), gan ANO Globālajā deklarācijā par bēgļiem, kuru Latvija atbalstīja 2018.gada decembrī. Taču 2015.gadā Latvijā izstrādātajā Rīcības plānā personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai uzsvars ir uz sociālekonomisko iekļaušanu, liekot uzsvaru uz “Latvijas apstākļiem piemērotas” patvēruma sistēmas izveidi un nepievēršot teju nekādu uzmanību starptautiskās aizsardzības saņēmēju rīcībspējai, prasmēm un cieņpilnai dzīvei Latvijā ilgtermiņā. Eošais politiskais ietvars pretnostata Latvijas sabiedrību un bēgļus, nevis saredz bēgļus kā vienu no Latvijas sabiedrības grupām. Tas atspoguļojas arī tajā, ka “sociālekonomiskās iekļaušanas” atbalsta aktivitātēm finansējums nav paredzēts vai ir ticis atrasts uz īsu laika posmu jau uzsāktajos vai iecerētajos projektos. Taču saredzot visu Latvijas iedzīvotāju izaugsmi un cieņpilnu dzīvi kā pamata nepieciešamību, šāda politika darbotos Latvijas ilgtermiņa interesēs.
Vairākas Eiropas Savienības valstis patiešām nodrošina iespēju bēgļiem dzīvot cieņpilnu, pilnvērtīgu dzīvi, nodrošinot viņu tiesību aizsardzību un sākotnējo atbalstu. Pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka Latvijas patvēruma sistēmas faktiskā ieviešana neatbilst šādam piemēram un uzdod jautājumu, kādu valsti mēs Latvijā gribam veidot.
“Gribu palīdzēt bēgļiem” un PROVIDUS labprāt sniegs papildu informāciju, vienlaikus savu iespēju robežās turpinot sniegt atbalstu cilvēkiem, kuriem tā visvairāk nepieciešama un kuri cer Latvijā rast drošību savām ģimenēm.
Lūdzu sīkākai informācijai par šo jautājumu sazināties ar PROVIDUS vadošo pētnieci Agnesi Lāci (agnese.lace@providus.lv; 29390999).
Biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” vārdā
Egils Grasmanis
Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vārdā
Direktore Iveta Kažoka
1 Ministru kabineta noteikumi Nr.102 “Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.1.4.specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt diskriminācijas riskiem pakļauto personu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū" 9.1.4.4.pasākuma "Dažādību veicināšana (diskriminācijas novēršana)" īstenošanas noteikumi”
