Izskatot iesniedzēju sūdzību par tiesībām uz īpašumu, Tiesa visupirms atgādināja, ka tiesības dzīvot īpašumā, kas iesniedzējam nepieder, pašas par sevi vēl nav uzskatāmas par “īpašumu” Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē. Tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka iesniedzējiem nepiederēja dzīvokļi, kurus tie īrēja namīpašumā. Tā vietā iesniedzēji vēlējās saņemt īres tiesības valsts vai pašvaldībai piederošā ēkā un iespēju vēlāk privatizēt īrētos dzīvokļus. Iesniedzēji apgalvoja, ka viņiem ir radusies “leģitīma paļaušanās”, ka viņi varēs iegūt īpašumā dzīvokļus. Iesniedzēji uzskatīja, ka šāda leģitīma paļaušanās viņiem esot radusies saistībā ar viņu piedalīšanos namīpašuma renovācijas darbos, viņu darba devēja finansiālo ieguldījumu un cerību, ka viņi varētu privatizēt dzīvokļus. Tādēļ Tiesa tālāk vērtēja, vai no lietas faktiem izriet, ka iesniedzējiem bija “tiesības uz īpašumu”, kuras aizsargātu Konvencijas 1. protokola 1. pants.
Tiesa atgādināja, ka Latvijai, atjaunojot tās neatkarību, bija jāpanāk līdzsvars starp likumīgo namīpašuma īpašnieku un tā dzīvokļu īrnieku interesēm, īpaši ņemot vērā, ka daudzi īrnieki bija sociāli maznodrošināti. Tiesa norādīja, ka no vienas puses, Latvija pieņēma regulējumu par denacionalizāciju un īpašumu atjaunošanu tiem likumīgajiem īpašniekiem, kuru īpašums Padomju Savienības laikā tika nacionalizēts. Savukārt, no otras puses, šo īpašnieku īpašuma tiesības tika ierobežotas, lai pasargātu īrniekus, kuri bija noslēguši īres līgumus Padomju Savienības laikā, piemēram, nosakot liegumu uz septiņiem gadiem izlikt īrnieku no dzīvokļa denacionalizētā namā, vai nosakot īres maksas maksimālo apmēru. Taču šādas garantijas nebijaparedzētas uz nenoteiktu laiku. Lai gan Latvijā pastāvēja regulējums, ka īrnieki varēja privatizēt īrētos dzīvokļus, izpildot konkrētas likumā noteiktas prasības, tas nebija piemērojams iesniedzējiem izskatāmajā lietā.
Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka Latvijas normatīvie akti neparedzēja iesniedzējiem tiesības iegādāties dzīvokļus namīpašumā, jo tas tika denacionalizēts un atdots tā likumīgajiem īpašniekiem, īstenojot īpašuma reformu. Šajā saistībā Tiesa atgādināja valstu plašo rīcības brīvību, īstenojot sociālo un ekonomisko politiku. Otrkārt, iesniedzēji nevarēja pierādīt, ka no Latvijas normatīvajiem aktiem viņiem izrietēja tiesības privatizēt dzīvokļus namīpašumā vai jebkurus citus dzīvokļus. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēju sūdzības par namīpašuma denacionalizāciju ir ārpus Tiesas jurisdikcijas, un atsaucās uz Latvijas izteikto atrunu attiecībā uz Konvencijas 1. protokola 1. pantu. Šī atruna paredz, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants nav piemērojams īpašuma reformas likumiem, kas regulē Padomju Savienības veiktās aneksijas laikā nacionalizēto, konfiscēto, kolektivizēto vai citādā veidā nelikumīgi ekspropriēto īpašumu atdošanu vai kompensāciju izmaksu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kā arī lauksaimniecības uzņēmumu, zvejnieku kolhozu un valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju. Treškārt, Tiesa noraidīja iesniedzēju apgalvojumu, ka viņiem bija tiesības prasīt no valsts vai pašvaldības līdzvērtīga dzīvokļa piešķiršanu. Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nebija norādījuši nevienu normatīvo aktu vai iestāžu lēmumu, kas viņiem ļautu saprātīgi paļauties, ka viņiem ir tiesības prasīt no valsts nodrošināt īri līdzvērtīgā dzīvoklī pēc Konvencijas spēkā stāšanās Latvijā. Tiesa atsaucās uz pašvaldības sniegto informāciju iesniedzējiem, ka pašvaldība nesniedz palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā personām, kas piedalījušās pašvaldības dzīvokļu celtniecībā Padomju Savienības laikā; tā vietā palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā tiek sniegta maznodrošinātām personām. Visbeidzot, Tiesa arī nesaskatīja nekādu juridisko pamatu iesniedzēju prasībai saņemt kompensāciju. Tiesas ieskatā šie apsvērumi bija pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzējiem nebija “īpašums” Konvencijas izpratnē un ka tādēļ iesniedzēju sūdzība ir acīmredzami nepamatota.
Arī attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par tiesību uz pieeju tiesai nenodrošināšanu Tiesa vērtēja, vai strīds nacionālā līmenī bija par “tiesībām”, kas vismaz ticami iesniedzējiem izrietēja no Latvijas likumiem. Tiesa atsaucās uz lēmumu lietā Liepājnieks pret Latviju, kur tā jau reiz bija vērtējusi, vai īrniekiem denacionalizētos namīpašumos ir “civilās tiesības” Konvencijas 6.panta izpratnē kur tā bija noraidījusi denacionalizēta nama īrnieka argumentu par tiesībām prasīt kompensāciju. LietāLiepājnieks pret Latviju Tiesa jau bija ņēmusi vērā Augstākās tiesas Senāta secinājumus, ka īrnieka prasības par līdzvērtīga dzīvokļa piešķiršanu nav piekritīgas vispārējās jurisdikcijas tiesai. Pie šādiem pašiem secinājumiem bija nonākušas vispārējās jurisdikcijas tiesas arī attiecībā uz iesniedzējiem izskatāmajā lietā. Savukārt iesniedzēju pieteikums administratīvajā lietā bija par pašvaldības prettiesisko faktisko rīcību, neatbildot uz iesniedzēju iesniegumu par līdzvērtīgu dzīvokļu piešķiršanu. Tiesa secināja, ka vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu nolēmumi atteikties pieņemt iesniedzēju prasības un izbeigt tiesvedības nevar tikt uzskatīti par patvaļīgiem vai acīmredzami nepamatotiem. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka Konvencijas 6. pants nav piemērojams attiecībā uz iesniedzēju sūdzībām nacionālajās tiesās un ka tādēļ viņu sūdzība ir acīmredzami nepamatota.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2018. gada 27. septembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (50853/06) un lēmuma pasludināšanas datums (27/09/2018).
Fakti lietā Kvasņevskis un citi pret Latviju
Ar 1986. gada 8. jūlija LPSR Ministru padomes lēmumu un 1988. gada 28. marta Rīgas pilsētas izpildkomitejas rīkojumu no Rīgas pilsētas Izpildkomitejas dzīvokļu uzskaites rindā stāvošajiem tika izveidota celtniecības vienība Jauniešu dzīvojamā kompleksa (JDzK) celtniecībai Rīgā. Celtniecības vienības uzdevumos ietilpa arī namīpašuma renovācija. Tās mērķis bija dzīvokļu uzskaites rindā stāvošajiem, piedaloties ar personīgo darbu būvniecībā, nodrošināt savas ģimenes ar dzīvokļiem pašvaldībai piederošās mājās. Celtniecības finansēšanu veica uzņēmumi, kuru darbinieki iestājās celtniecības vienības sastāvā.
No 1988. gada aprīļa līdz 1991. gada maijam iesniedzēji kopā ar citiem strādniekiem piedalījās namīpašuma renovācijas darbos. Iesniedzēji nebija profesionāli būvnieki, bet gan dažādu uzņēmumu un iestāžu, kas finansēja celtniecības darbus, darbinieki. Par padarīto darbu iesniedzēji saņēma atlīdzību.
No 1991. gada jūlija līdz augustam iesniedzēji katrs atsevišķi noslēdza tipveida īres līgumu ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas Tautas deputātu padomes prezidiju (valdi) (Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas padomes valde) par dzīvokļa īri namīpašumā uz nenoteiktu laiku. Šajos īres līgumos nebija norādīts īres maksas apmērs, jo īres maksas apmēru noteica valsts pārvaldes iestādes.
Ar 1993. gada 11. februāra Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas padomes valdes lēmumu namīpašums tika denacionalizēts 3 privātpersonām, savukārt iesniedzēji turpināja īrēt dzīvokļus, pamatojoties uz 1991. gadā noslēgtajiem īres līgumiem.
1993. gada 22. jūnijā iesniedzēji vērsās ar prasības pieteikumu Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā, prasot atzīt privātpersonām izsniegto denacionalizācijas apliecību par spēkā neesošu un atzīt iesniedzēju īpašuma tiesības uz dzīvokļiem namīpašumā vai piešķirt līdzvērtīgu dzīvojamo platību citā namīpašumā, vai kompensēt namīpašuma celtniecībā ieguldītos līdzekļus. 1995. gada 26.-30. janvārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa noraidīja iesniedzēju prasību.
Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu kolēģijas 1995. gada 29. marta lēmumu iesniedzēju kasācijas sūdzība tika noraidīta, atzīstot namīpašuma denacionalizāciju par pamatotu. Augstākā tiesa arī norādīja, ka namīpašums kā pirms pārbūves, tā arī pēc pārbūves bijis valsts īpašumā, un ar iesniedzējiem tikuši noslēgti īres līgumi, tāpēc iesniedzēju prasībai par citu dzīvokļu piešķiršanu nav tiesiska pamata. Tāpat tiesa arī konstatēja, ka lietā nav strīda par to, ka neviens no iesniedzējiem faktiski savus naudas līdzekļus mājas pārbūves darbos nebija ieguldījuši; celtniecību faktiski finansēja uzņēmumi un organizācijas.
2004. gadā Rīgas domes Komunālais departaments, atbildot uz iesniedzēju iesniegumiem ar lūgumu piešķirt līdzvērtīgu dzīvokli kā namīpašumā, ar tiesībām privatizēt, jo iesniedzēji bija piedalījušies namīpašuma celtniecības darbos, paskaidroja, ka „LR likumdošana neparedz iespēju sniegt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā, pamatojoties uz personas dalību pašvaldības dzīvokļu celtniecībā pirms dzīvojamās mājas denacionalizācijas.” Vienlaikus iesniedzējiem tika norādīts, ka pašvaldības palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā vispirms tiek sniegta maznodrošinātām personām, kuras dzīvo denacionalizētā vai likumīgajiem īpašniekiem atdotā mājā un kuras lietojušas dzīvojamo telpu līdz īpašuma tiesību atjaunošanai, ja to lietošanā vai īpašumā nav citas dzīvojamās telpas.
Palīdzības saņemšanai dzīvokļu jautājumu risināšanai pieteicās 8 no 10 iesniedzējiem, savukārt 4 no 8 iesniedzējiem tika sniegta palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā. Turpretim, 5 no 10 iesniedzējiem tika izlikti no dzīvokļiem namīpašumā saistībā ar īpašnieku prasībām pret iesniedzējiem vispārējās jurisdikcijas tiesās par īres līgumu izbeigšanu un izlikšanu no dzīvojamām telpām bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas.
