Sava nauda savā Latvijas Bankā IV

Latvijas vērtību izlaupīšana

Par šiem notikumiem A. Klīve atmiņās raksta: ”Ap pusnakti mājās atskanēja zvans un kāda sieviete histēriskā balsī kliedz: „Klīves kungs, Klīves kungs! Glābiet, glābiet! Krievi laupa LB Zeltu. Viss bankas kvartāls ielenkts no iebrucēju armijas. Krievu laupītāji nes no bankas ārā smagās zelta un sudraba kastes. Citi krauj tās transporta mašīnās. Nevienu nelaiž klāt. Glābiet! Glābiet!” Saruna pārtrūka... Atskanēja atkal mana telefona zvans, un mierīga vīrieša balss teica: „Man, tāpat kā citiem atbildīgiem bankas darbiniekiem, noliegts jums par notikumiem bankā kādu informāciju sniegt. Es tomēr turu par savu pienākumu jums ziņot, kas tas komunistu rokaspuisis, jaunieceltais LB padomes priekšsēdis devis krieviem piekrišanu LB zelta un sudraba izlaupīšanai, kas patlaban nobeigta. To es gribēju jums paziņot.” Ar to saruna beidzās.

Kārtības labā piezvanīju uz prefektūru dežūrējošajam policijas virsniekam, pateicu savu vārdu un paskaidroju, ka pa telefonu man atkārtoti ziņo, ka pašreiz notiek LB zelta un sudraba izlaupīšana.

"Sākoties karadarbībai Latvijas teritorijā, padomju ierēdņi 1941. gadā aizveda sev līdzi sudraba, niķeļa un bronzas monētas kopsummā par 18,4 miljoniem latu."

Uz to nāca atbilde, ka nekāda vardarbība nav notikusi. Valdībai ienākusi slepena informācija, ka buržuji un fašisti gatavojoties izlaupīt LB. Lai tas nenotiktu, krievi nolēmuši LB vērtības pārņemt savās rokās, kas pirms vienas stundas arī izdarīts. Slavējiet Dievu, ka kopā ar citiem direktoriem netikāt paņemti līdzi uz Maskavu sava zelta sargāšanai. Pateicu paldies par šo informāciju un noliku klausuli.”

LB vadība tika atlaista 1940. gada13. jūlijā. Par jauno bankas padomes priekšsēdētāju Ministru kabinets iecēla Pēteri Ozolu.

Ministru prezidents Augusts Kirhenšteins un finanšu ministrs Kārlis Karlsons 1940. gada 22. jūlijā izdeva paziņojumu, kurā teikts: ”Lata līdzšinējā stabilitāte tiks uzturēta arī turpmāk. Lats kā maksāšanas līdzeklis paliek spēkā arī turpmāk. Ja saimnieciskās pārorganizēšanas procesā rastos vajadzība naudas sistēmu grozīt, tad šos grozījumus valdība izvedīs, nodrošinot lata turētājiem pilnvērtīgu ekvivalentu. Baumas par iespējamu inflāciju ir Tautas valdības naidnieku izgudrojumi. Nekāda inflācija nenotiks, un lata pirktspēja tiks uzturēta. Jebkāda devalvācija izslēgta.”

Paziņojums neapšaubāmi tika publicēts, lai apturētu pilsoņu pārlieko iepirkšanās drudzi, un tas beidzās ar vārdiem: „Ja neapzinīgi pilsoņi vai arī apzinīgi kaitētāji tomēr turpinās vēl pārlieko, nevajadzīgo iepirkšanos un veikalu iztukšošanu, tad valdība būs spiesta spert pret tiem stingrus represīvos soļus, izdarot policijas kontroli mājās un veikalos, konfiscējot pārlieki iepirktos preču krājumus un stingri sodot vainīgās personas uz jaunā kaitētāju likuma pamata”.

"Ar 1940. gada 10. oktobri LB vietā juridiski stājās PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa."

Likumu par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju Ministru kabinets pasteidzās izdot jau 25. jūlijā. Likums, starp citu, noteica: „Visus dārgmetālus, kā lējumos, tā arī izstrādājumos, kā arī dārgakmeņus, kas atrodas juvelieru veikalos,nodotbankas glabāšanā.” Protams, tos neviens vairs atpakaļ nedabūja.

Tā paša gada 3. augustā tika pieņemts likums par visu banku padomju likvidāciju. Par jauno Latvijas Bankas galveno direktoru bija iecelts Kārlis Zandersons, par direktoriem – bijušās LB valdes locekļi: Kārlis Vanags, Ernests Ozoliņš un Kārli Stalbovs. Šāda bankas vadības shēma pastāvēja līdz 10. oktobrim, kas bija LB juridiskās likvidācijas datums. Ar šo dienu LB vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Par tā pirmo pārvaldnieku tika iecelts PSRS Valsts bankas pilnvarotais Latvijā Gavrils Teplovs, par vietnieku – Kārlis Zandersons. Republikāniskais kantoris izvietojās tagadējā Latvijas Radio mājā Doma laukumā, bet LB ēkā atradās PSRS Valsts bankas Rīgas pilsētas kantoris.

Interesantas ir A. Klīves atmiņas par Gavrilu Teplovu: „Ķeplovs bija atsūtīts uz Latviju pirms dažiem gadiem, tas varēja būt 1936. vai 1937. g. Nākdams toreiz uz LB, viņš no šveicara neticis nemaz bankā ielaists. Toreiz Ķeplova kungs bija tērpies ļoti bēdīgā, stipri nonēsātā uzvalkā, netīrā krāsainā platmalē, bez kakla saites, nodriskātās, netīrās kurpēs, neskūtu seju. Šveicars viņu noturējis par ubagu un tādēļ nelaidis bankā iekšā.” (Toreiz G. Teplovs bija ieradies Latvijā kā Gosbankas pārstāvis, lai veicinātu PSRS kooperatīvu iepirkumus ar Gosbankas palīdzību)...”Pēc krievu iebrukuma 17. jūnijā Ķeplovs, lepni uzcirties, ieradās pie manis un pieprasīja Gosbankai neierobežotu kredītu LB.”

"Lai varētu latu pielīdzināt rublim, bija vajadzīgs trīskārtīgi paaugstināt algas Latvijā, lai tās atbilstu PSRS algu un cenu līmenim – tas ir, lai pazeminātu lata pirktspēju līdz rubļa pirktspējai jeb vienai trešdaļai no agrākās lata pirktspējas."

Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Rubļa reālā pirktspēja faktiski līdzinājās tikai vienai trešdaļai no tās, kādai tai vajadzēja būt pēc minētā oficiālā dolāra kursa. Lai varētu latu pielīdzināt rublim, bija vajadzīgs trīskārtīgi paaugstināt algas Latvijā, lai tās atbilstu PSRS algu un cenu līmenim. Lai to paveiktu, lai pazeminātu lata pirktspēju līdz rubļa pirktspējai jeb līdz vienai trešdaļai no agrākās lata pirktspējas, “tautas” valdība Latvijā vairākos piegājienos tā arī izdarīja, vairākkārt ar rīkojumiem paaugstinot algas:

•  rīkojums 1940. gada 28. jūnijā – paaugstināja algas par 15-20%,
•  rīkojums 1940. gada 25. septembrī – par 15-60%,
•  rīkojums 1940. gada 23. novembrī – par 48%,

kā arī preču cenas (1940. gada 1. oktobrī spēkā stājās cenrādis, saskaņā ar kuru sīktirdzniecības preču cenas tika paaugstinātas par 50%, savukārt pārtikas – par 25%, bet ar 25. novembri – jauns cenu paaugstinājums: maizei par 60%, gaļai – 80%, sviestam – 100%, cukuram – 200%, vilnas audumiem – 400% utt. Tātad reālās algas nevis paaugstinājās, bet gan pazeminājās).

"Latvijas nacionālā valūta – lats – 1941. gada 25. martā plkst. 13.05 bez brīdinājuma tika anulēts un privātpersonu noguldījumi, kas lielāki par 1000 latiem, tika nacionalizēti."

Tika noteikts, ka vienai personai nedrīkst pārdot vairāk par 500 g cukura un 1 gabalu saimniecības ziepju, bet 1941. gada 15. maijā tirdzniecības tautas komisārs noteica, ka sīksaimniecībā vienai personai nedrīkst pārdot vairāk par 400 g sviesta, 500 g gaļas, 500 g vārītas desas un 200 g žāvētas desas. Tas izskaidrojams ar cenu starpību Rīgā un, piemēram, Ļeņingradā.

Cenas starpība precēm Rīgā un Ļeņingradā

Latvijā saradās daudz pircēju no PSRS, un ieceļojušās okupācijas režīma amatpersonas pirka Rīgā cenu ziņā izdevīgas preces un sūtīja tās uz Krieviju. Jau 1940. gada 24. jūlijā laikrakstos parādījās cenu inspektora rīkojums par patērētāju iegādājamiem apavu un apģērbu daudzumiem, ar ko noteica, ka iedzīvotājiem aizliegts iegādāties apavus, vilnas vai pusvilnas uzvalkus (sievietēm kleitu, svārkus, kostīmu u. tml.) un vilnas vai pusvilnas mēteļus vai to izgatavošanai vajadzīgos audumus, ja tiem jau ir divi valkāšanai derīgi ielas apavi, vilnas vai pusvilnas uzvalki vai vilnas vai pusvilnas mēteļi. Iegādājoties minētās preces (ne vairāk par divām attiecīgā veida), pircējam bija jāparaksta īpašs apliecinājums, uzrādot, cik pieprasīto preču viņam jau ir. Par šī rīkojuma pārkāpšanu vainīgajam draudēja naudas sods līdz Ls 50 000 vai arests līdz vienam gadam un tirdzniecības uzņēmuma slēgšana.

Rudenī tirdzniecības tautas komisārs izdeva pavēli, ka kabatas un rokas pulksteņus drīkst pārdot iedzīvotājiem tikai ar Cenu inspekcijas atļauju. Tas viss liecināja par to, ka iedzīvotāji centās ieguldīt precēs savus līdzekļu uzkrājumus, lai tie nebūtu jāzaudē.

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Foto no Latvijas Vēstures muzeja: Māris Kaparkalējs, LV

Okupācijas gada notikumi atspoguļojās arī pašās naudas zīmēs: 1940. gadā 5 latu valsts kases maiņas pirmajai emisijai (1940. gada 3. augustā) ir finanšu ministra Kārļa Karlsona, bet otrajai (augustā/septembrī) – finanšu tautas komisāra Arnolda Tabaka paraksts. Pavisam drīz, 1. oktobrī, tika emitēta arī Ls 20 valsts kases zīme ar Jelgavas pili un pļāvēju (konkrēta persona – Jēkabs Rijnieks no Ķeguma, Andreja Upīša radinieks). Tā kā šīs zīmes Valstpapīru spiestuvē bija sagatavotas vēl pirms Latvijas okupācijas, bet jaunajai varai nebija laika sagatavot jaunas zīmes, tad nolēma emitēt jau iepriekš sagatavotās, atstājot pat Latvijas Republikas ģerboni uz tām.

Latvijas lata izņemšana no apgrozības norisa šādi:

• LB vietā 1940. gada 10. oktobrī stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa;
• paralēli latam kā likumīgu maksāšanas līdzekli Latvijā 1940. gada 25. novembrī ieviesa PSRS naudu pēc kursa Ls 1 = 1 rbļ. Apgrozībā izlaisto rubļu naudas zīmju nomināli bija 1, 3 un 5 rbļ. (valsts kases zīmes), 1, 3, 5 un 10 červoncu (banknotes);
• turklāt Latvijas teritorijā par likumīgu maksāšanas līdzekli kļuva visas PSRS (KPFSR) Valsts bankas agrākajos gados izlaistās papīra naudas zīmes un monētas, ieskaitot sudraba rubļus un kapeikas (izlaisti 1921.–1930. gadā);
• Latvijas nacionālā valūta – lats – 1941. gada 25. martā plkst. 13.05 bez brīdinājuma tika anulēts un privātpersonu noguldījumi, kas lielāki par 1000 latiem, tika nacionalizēti. Šāda akcija tika veikta vienlaikus visās trijās Baltijas valstīs. Lata, kronas un lita zīmes kļuva par antikvāru preci.