Eiro priekšrocība – stabilitāte un plašais tirgus
LB prognoze noteikti ir reālistiska, uzskata ekonomists Pēteris Strautiņš. “Ir cerības, ka inflācija nokritīsies vēl straujāk un eiro ieviešanai atbilstošu līmeni sasniegs jau 2010.gadā. Tiesa, tās ir cerības, kas ir balstītas bažās, ka Latvijas ekonomikas cikliskā lejupslīde būs visai nepatīkama, ka strauji augs bezdarbs, tādējādi apturot algu-cenu spirāli. Pasaules ekonomiskās situācijas pasliktināšanās tāpat samazinās inflāciju, jo lētāki būs energoresursi un citas izejvielas”.
Vai Latvijai būtu bijis vieglāk pārdzīvot ekonomisko krīzi, ja mēs atrastos eiro zonā? “Gan jā, gan nē,” uzskata P.Strautiņš. “Ja šobrīd Latvijā jau būtu ieviests eiro, tad caurmērā aizņemšanās izmaksas būtu zemākas. Taču ekonomikas pārkaršanas periodā problēma bija nevis pārāk augstas, bet pārāk zemas procentu likmes, tāpēc pārkaršanas procesi varbūt būtu norisinājušies vēl izteiktāk, ja jau tobrīd mēs lietotu eiro,” argumentē eksperts.
Kā atgādina LB, eiro kā valūtai, ko lieto liels tirgus, ir savas objektīvas priekšrocības – gan no stabilitātes, gan ekonomiskās izaugsmes viedokļa. “Ja gribam pietuvoties Eiropai labklājībā, tad tā ir un paliek labākā izvēle, jo pozitīvā ir vairāk nekā negatīvā,” norāda LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis.
"Eiro ieviešana pieliktu punktu spekulācijām par valūtas krīzes iespējamību."
Domājot nākamā gada budžeta kontekstā par ekonomikas stabilizēšanu Latvijā, kā vienu no galvenajiem faktoriem minam investoru un finanšu tirgu attieksmi pret Latviju, jo šis aspekts mazai un atvērtai ekonomikai ir izšķirīgs. “Bezdeficīta budžets būtu spēcīgs signāls, ka apzināmies riskus un veidojam savu valsti tālredzīgi un apņēmīgi. Eiro ieviešanai šai ziņā ir vēl nozīmīgāka loma. Bez tā mēs esam tikai Eiropas perifērija, un tieši šādi mūs vērtē gan investori, gan esošie un potenciālie sadarbības partneri. Tas, ka Latvija nav eiro zonas dalībvalsts, turklāt uz nenoteiktu laiku attālinoties izredzēm par tādu kļūt, var mazināt ārvalstu investoru un sadarbības partneru interesi par Latviju kā par stabilu ekonomiskās sadarbības partneri. Turklāt arvien plašāka jauno ES valstu pievienošanās eiro zonai var izraisīt ārvalstu investoru interešu fokusēšanos tieši uz šīm valstīm,” atgādina LB pārstāvis.
Svarīgi ir arī visi citi eiro ieviešanas ieguvumi – uzņēmējiem, iedzīvotājiem un citiem tautsaimniecības dalībniekiem. Te vispirms jānosauc valūtas riska mazināšanās uzņēmējiem, lielākas iespējas aizņēmējiem un aizdevējiem, cenu pārskatāmība, kas veicina cenu stabilitāti. Visi šie ieguvumi attiecas ne tikai tieši uz konkrēto darījuma veicēju vai grupu, bet ietekmē arī valsts kopējās izaugsmes iespējas un labklājību.
No makroekonomiskās stabilitātes viedokļa nav mazsvarīgi, ka eiro ieviešana pieliks punktu spekulācijām par valūtas krīzes iespējamību. Ņemot vērā eiro zonas tautsaimniecības lielumu un to, ka lielākā daļa tās tirdzniecības notiek tās iekšienē (50-75% atkarībā no dalībvalsts), eiro aizsargā eiro zonas valsti no ārējiem satricinājumiem un valūtas kursu svārstībām.
Inflācijas kritērijs varētu būt elastīgāks
Taču vai pats Māstrihtas kritērijs, kurš pieprasa relatīvi zemu inflāciju, joprojām ir aktuāls, īpaši laikā, kad ES vidējā inflācija jau sasniegusi 4%? Māstrihtas kritēriji nenosaka kādu konkrētu līmeni, bet paredz, ka cenu pieaugums nedrīkst vairāk par 1,5 procentu punktiem pārsniegt vērtību, kas tiek iegūta no vidējā rādītāja trīs ES valstīs ar zemāko inflāciju. “Vai šos kritērijus vajadzētu mainīt? Varbūt tie varētu būt drusku elastīgāki, taču kaut kādiem kritērijiem noteikti jābūt, lai eiro zonā netiktu uzņemtas valstis, kas nav tam gatavas,” uzskata P.Strautiņš.
“Inflācijas kritērijam nav ekonomiska pamata,” tā savukārt pauž Londonas Ekonomikas un Politisko zinātņu skolas profesors Vilems Buiters. “Tā drīzāk ir Eiropas Centrālās bankas uzkundzēšanās nevietā pret valstīm, kuras, ja tām būtu iespēja, pievienotos Eiropas monetārajai savienībai, kaut arī to inflācija ir daudz augstākā nekā citur eiro zonā.”
“Tas radītu konkurences problēmas jaunpienācējai valstij, taču uzskatu, ka jaunajām ES valstīm jādod šāda iespēja.”
“Tā kā Latvija, Lietuva un Igaunija jebkurā gadījumā paturēs savu fiksēto valūtas kursu pret eiro, tad nav iemesla, kāpēc šīs valstis nevarētu izmantot eiro kā savu valūtu,” uzskata V.Buiters.
“Diemžēl tikai tāpēc, ka kāds kritērijs ir bezjēdzīgs, nenozīmē to, ka to atcels,” piebilst profesors.
"Pārsēšanās lielā kuģī no mazas, lai arī skaistas laivas arvien nozīmē lielāku stabilitāti."
Ekonomikas attīstība Eiropā un Latvijā liecina, ka kritērija skaitlis varētu „panākties kādu pussolīti pretī” jauno dalībvalstu rādītājiem, kas beidzamajos gados vairumā gadījumu bijuši ievērojami augstāki, apliecina LB. Šā gada jūlijā inflācijas kritērija vērtība bija 3,9% (salīdzinājumā ar 3,0% pērn tajā pašā periodā), proti, valsts, kura vēlējās pievienoties eiro zonai, nedrīkstēja pārsniegt inflācijas līmeni pāri 3,9%. Šis rādītājs bija saistīts ar cenu kāpumu ES globāla energoresursu, pārtikas sadārdzinājuma, kā arī citu iemeslu dēļ.
“Kritēriju jēga ir tiekties uz makroekonomisko stabilitāti un izaugsmei labvēlīgiem nosacījumiem gan atsevišķās valstīs, gan eiro zonā un ES kopumā, tādēļ tie nezaudē un nezaudēs aktualitāti. Inflācijas kritērijs un procentu likmju kritērijs ir izveidoti kā mainīgi lielumi, ņemot vērā iespējamo ārējo faktoru ietekmi, bet saglabājot tiekšanos uz cenu stabilitāti un zemām procentu likmēm,” norāda LB.
Jāgatavojas gan valdībai, gan uzņēmējiem
Kā jau minēts, LB paredz, ka inflācija kritīsies 2009. un 2010. gadā, bet līdz Māstrihtas kritēriju līmenim tā varētu nokristies labākajā gadījumā 2011.gadā. Iznākums ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies Latvijas tautsaimniecība, kāda būs fiskālā politika, kādas būs energonesēju cenas pasaulē.
Pašreizējās situācijas sarežģītumu mazinātu tas, ja lielie energouzņēmumi, regulators un valdība plašākai sabiedrībai paziņotu, ka gāzes, elektrības, ūdens, siltuma cenas nākotnē noteiktu laiku būs atkarīgas tikai no mazuta cenu svārstībām un tāpēc būtiski necelsies. Turklāt gāzes cenas Latvijā šobrīd jau ir sasniegušas pasaules līmeni. “Šāds paziņojums kaut nedaudz nomierinātu Latvijas sabiedrību, kas redzētu, ka tās ienākumi tuvākajā laikā varētu nepieaugt, bet viņi zinātu, ka nepalielināsies arī cenas,” norāda M.Grāvītis.
Bez šī konkrētā virziena pastāv arī citi faktori, bez kā eiro ieviešanu nesasniegt. No valdības tas prasa gan budžeta lēmumus, gan citus ekonomiskās politikas lēmumus mērīt ar eiro mērauklu, proti, kā tie ietekmēs kritēriju sasniegšanu. Tikai sistemātisks un mērķtiecīgs darbs, kopējam mērķim pakārtoti lēmumi spēs nodrošināt efektīvu virzību eiro virzienā, ir pārliecināta LB.
Uzņēmējiem būtu jāparaugās tālākā nākotnē un jāsabalansē īstermiņa un ilgtermiņa attīstības intereses. Proti, īstermiņā būtu jāspēj atteikties no virspeļņas gūšanas iespējām, pat ja tirgus situācija un spējā pieprasījuma izaugsme to ļautu darīt, un ar savu cenu veidošanas politiku jāatbalsta cenu stabilitāte valstī.
“Iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka pārsēšanās lielā kuģī no mazas, lai arī skaistas laivas arvien nozīmē lielāku stabilitāti. Ar šādu apziņu sagatavošanās darbus darījuši un ar zināmām pārejas laika neērtībām bijuši gatavi rēķināties slovēņi, maltieši, kiprieši un nākamie eiro zonas dalībnieki – slovāki. Turklāt bažas, ka tieši eiro ieviešanas dēļ viņus piemeklētu cenu kāpums, nav apstiprinājušās,” norāda LB.
P.Strautiņš uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā lejupslīde vairākās ES valstīs neietekmēs eiro kā valūtas stabilitāti nākotnē. “Eiro zonā tiešām ir recesijas risks, tās kopprodukts nedaudz samazinājās 2.ceturksnī. Taču eiro nākotni tas nekādi neapdraud. Neviena eiro zonas dalībvalsts negatavojas no tās izstāties, turklāt to izdarīt būtu ļoti sarežģīti.”
