NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
12. maijā, 2008
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
3
8
3
8

Latvijas diplomātijas simbols Zigfrīds Anna Meierovics

Publicēts pirms 16 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Atskatoties mūsu valsts vēsturē, grūti nosaukt otru politiķi un diplomātu, kurš devis tik lielu un viennozīmīgu ieguldījumu Latvijas Republikas izveidošanā un tās starptautiskās autoritātes nostiprināšanā kā Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. "Zigfrīda Meierovica ieguldījums Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas darbā ir bijis nenovērtējams," pērn iznākušās grāmatas "Zigfrīda Meierovica trīs Annas" priekšvārdā rakstīja ārlietu ministrs Artis Pabriks. "Līdzīgi kā filozofi mēdz ironizēt, ka Platons nav bijis filozofs, jo viņš "izgudroja" filozofiju, tā varētu sacīt, ka Meierovics nebija viens no latviešu diplomātiem, jo viņš "izgudroja" Latvijas diplomātiju. Taču Meierovics nebija tikai teorētiķis – viņa darbība pati par sevi ir neapstrīdams apliecinājums vislielākajiem nopelniem Latvijas labā."

Likteņa pabērns - diplomātijas zvaigzne

Dzīves sākuma posmā liktenis pret Zigfrīdu bija īpaši nežēlīgs. Māte mira dažas dienas pēc dzemdībām, tēvs pēc smagā trieciena zaudēja garīgo līdzsvaru, un zēns izbaudīja bāreņa sūro bērnību. Tādēļ jo apbrīnojamāks ir viņa gara aristokrātisms, fenomenālās darba spējas, neatlaidība, kā arī iznesība. Rakstnieks Edvards Virza par Meierovicu trāpīgi teicis, ka viņš „ļoti agri iemācījās nešļūcošiem soļiem staigāt pa starptautisko parketu”.

Meierovica diplomātiskās darbības dziļākajā pamatā bija ideālisms un morāla pārliecība par Latvijas tiesībām uz savu pastāvēšanu. Taču viņš nekādā ziņā nebija šauri nacionālistisks izolacionisma piekritējs. Meierovics apzinājās Latvijas piederību eiropeiskajai pasaulei, un viņa mērķis pēc Latvijas de iure atzīšanas bija izveidot Baltijas savienību – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politisku un ekonomisku organizāciju, kas eventuāli no mazās varētu pārvērsties par lielo Baltijas savienību, ietverot arī Somiju un Poliju un būtiski palielinot visu tās dalībvalstu starptautisko drošību divu totalitāro lielvaru – Padomju Savienības un Vācijas interešu krustcelēs. Diemžēl šim Meierovica mērķim nebija īpaša atsaucība viņa laikabiedru vidū kā Latvijā, tā kaimiņvalstīs.

Nemeklējot iemeslus, var atzīt, ka mūsu sabiedrībā ir visai vājš priekšstats par Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi. Īpaši par viņa politiskās darbības sākumu Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās Krievijā.

Politiskās darbības sākums

 1915.gada vasarā viņš, Mironova komercskolas un Rīgas politehniskā institūta absolvents, tad Olava komercskolas pasniedzējs, līdz ar plašo Pirmā Pasaules kara bēgļu straumi bija evakuējies uz Maskavu. Tieši Krievijā latviešu tautai tik smagajā laikā, kad simtiem tūkstoši zaudēja dzimteni, viņš atklāja savu sabiedriskā darbinieka un politiķa sūtību.

Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja bija vienīgā iestāde, kas centās apvienot Krievijā izklīdušos, neziņas un posta māktos bēgļus, un Meierovics bija šīs organizācijas pilnvarnieks Maskavā. Tajā laikā Latvijas simbols un atgādinājums, ka latviešiem jāatgūst mājas, bija ģimene – sieva Anna ar abiem bērniem: vien pāris gadus veco Helmūtu un bēgļu gaitās dzimušo Rūti.

Sākotnēji Zigfrīda sirdsdegsme un iedzimtais organizatora talants tika atdoti Latviešu bēgļu palīdzības komitejas kultūras birojā, cenšoties samierināt lielinieciskās aģitācijas satrauktos prātus un ievirzīt biroja darbību pragmatiskā gultnē. Biroju reorganizēja pēc Meierovica kaismīgā aicinājuma izbeigt matu skaldīšanu. Formāli tas bija pakļauts Latviešu bēgļu centrālkomitejai Pēterpilī, taču darbojās Maskavā kā atsevišķa iestāde. 28 gadus vecais Meierovics pats tika ievēlēts par priekšsēdētāju, bet valdē pēc viņa ierosinājuma ievēlēti dažādu politisko virzienu pārstāvji, apvienojot tos visus kopīgajā prioritātē – atvieglot savas tautas likteni. Pauls Dauge, Atis Ķeniņš, Marģers Skujenieks, Linards Laicens, Kārlis Skalbe…

Vērst skatu nākotnē Meierovicam izdevās ar šo spilgto personību atbalstu.

Ar Latvijas vārdu – starptautiskos ūdeņos

 Cīņa par latviešu vienotību bija tikai pirmā barjera ceļā uz pastāvīgu valsti. Un cīņa starptautiskajā arēnā solīja būt vēl sarežģītāka. Jo pirmais brauciens uz ārzemēm no lielinieku pārņemtās Pēterpils, 1918.gada vasarā, kad Rīga atradās vācu okupantu varā, Meierovicam bija, tēlaini sakot, lēciens bezdibenī – tā varēja saukt misiju, ko Zigfrīds Meierovics sāka 1918.gadā. Ar 500 angļu mārciņām kabatā un pusduci latviešu mākslas albumu koferī. Šie ekskluzīvie sējumi – vienīgā patiesi greznā lieta, ko juku laikos Pēterpilī izdevās sagādāt –, bija viņa lielākais trumpis, kas Rietumu diplomātiem un politiķiem lika vērīgāk ieskatīties mazajā tautā, kura centās radīt savu valsti pie Baltijas jūras.

Padilušo svārku iekškabatā Meierovicam bija Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa un sekretāra Jāņa Seska 1918.gada 12.jūlijā parakstīta un apzīmogota pilnvara ar Zigfrīda fotogrāfiju:

“Latviešu Nacionālā padome, kura pagaidām ir Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī vislatviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto priekšstāvi šī raksta uzrādītāju, Latviešu Nacionālās padomes locekli cand. rer. merc. Zigfrīdu Meierovicu. Meierovica kungam ir tiesības Latviešu Nacionālās padomes vārdā stāties sakarā ar Anglijas valdību un valsts vīriem, piedalīties un runāt Latviešu Nacionālās padomes vārdā konferencēs un apspriedēs. Pie tam Meierovica kungs strādās tādā garā, ka visur aprādīs suverēnās un nedalītās Latvijas vajadzību ar viņas patstāvības internacionālu garantiju.”

Būtībā šis pilnvarojums bija arī detalizēta instrukcija latviešiem cīņai par savu nacionālo valsti. Pamatā bija Meierovica idejas, izstrādātas 1918.gada ziemas un pavasara mēnešos Pēterpilī, gatavojoties vēl gada sākumā iecerētajai ārzemju misijai un regulāri tiekoties ar abiem domes Jāņiem – domniekiem Goldmani un Zālīti. Lielinieku pārvaldītajā Pēterpilī, ik dienu jūtot lielinieku varas postošo spēku un lasot ziņas no Rietumu frontes, kas skaidri runāja par Antantes drīzu uzvaru karā, Meierovics saprata – tieši tādiem jābūt galvenajiem argumentiem Latvijas valsts pieprasījumā. Tieši šādas deklarācijas – par atklātu Baltijas jūru, par brīvu satiksmi caur Latvijas teritoriju starp Vakareiropas valstīm un Krieviju – vislabāk spēs pārliecināt pasaules varenos. Cik gan ilgi jaunā Krievija smaks izolētībā, iztirgojot cara ģimenes zeltu un atdodot bijušās impērijas teritorijas? Nāks laiks, un dzīve prasīs atkal normālas attiecības starp Rietumiem un Austrumiem. Bet tad Latvijai jau jābūt ārā no šī pusaziātiskā monstra.

Pirmais lielais Meierovica panākums diplomātijas jomā bija audience pie Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Balfūra 1918.gada oktobrī un ietekmīgā diplomāta mutisks un pēc tam arī rakstisks de facto apliecinājums Latvijas tiesībām uz suverenitāti. Tas saņemts vēl nedēļu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas 18.novembrī. Bet par Zigfrīda Meierovica tā laika noskaņojumu liecina viņa 1918. gada novembrī no Londonas sūtītā vēstule Amerikas latviešiem:

“... Kaut gan visā pasaulē iestājies ilgi gaidītais uzvaras miers, ieroči vēl tiek krustoti Latvijā, cīnoties pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem par tiesu un taisnību. Zeme ir izpostīta un samīdīta no kara pulkiem, kuri ilgos kara gados citkārt ziedošos Latvijas laukus un zeltītās dzimtenes druvas tagad pārvērtuši par tuksnesi un pelnu drupām. Mūsu uzdevums ir – rūpēties par politisko un ekonomisko Latvijas atbrīvošanu un atjaunošanu. Durvju priekšā ir miera konference, kurā, starp citu, arī tiks izspriesta Latvijas nākotne, un lielā mērā tas atkal atkarāsies no mums pašiem, cik mēs prasīsim, gribēsim un varēsim aizstāvēt Latvijas skaisto nākotni. Tie ir galvenie lielie uzdevumi, kuri latviešu tautai un Latvijas pagaidu valdībai jāveic bez kavēšanās. Lai ikviens aizmirstam mūsu sīkās, ikdienišķās pretešķības un izšķirības un lai visi, kam dārga Latvijas nacionālā patstāvība, apvienojamies kā viens vīrs, jo dzimtene to no mums prasa! Par Latvijas valdības galvu un zemkopības ministru ir ievelēts Kārlis Ulmanis. Šī ziņa liecina, ka latviešu tauta pēc gadsimteņu cīņām guvusi uzvaru un nokratījusi vācu un krievu jūgu un ka Latvijas nākotne atrodas pašas nācijas rūdītās un drošās rokās...”

Šīs rindas mūsu pirmais ārlietu ministrs rakstīja laikā, kad uz Rīgu jau nāca bruņotie lielinieku pulki, priekšā bija asiņainās brīvības cīņas, bet pats Meierovics cīnījās diplomātijas frontē Parīzes miera konferencē. Diemžēl Latvijas de iure atzīšanu toreiz vēl panākt neizdevās – citkārt draudzīgās rietumu lielvalstis vēl cerēja uz Krievijas monarhijas restaurēšanu ar visām tās vēsturiskajām teritorijām.

1919. gada vasarā, atgriezies Rīgā, Zigfrīds Meierovics enerģiski ķērās pie Latvijas Ārlietu ministrijas izveidošanas Valdemāra ielā 3, kur tagad atkal atrodas mūsu valsts ārlietu resors. 1919.gada rudenī, bermontiādes laikā, ārlietu ministrs brīvprātīgi iestājās armijā un paralēli ministrijas vadīšanai un diplomātiskajām sarunām par ārvalstu palīdzību piedalījās arī kaujās Daugavmalas ierakumos.

No valsts dibināšanas dienas līdz pat 1924. gada janvārim, bez pārtraukuma vadot Ārlietu ministriju, Zigfrīdam Meierovicam divas reizes tika uzticēta arī valdības vadīšana.

Par Zigfrīda Meierovica "mūža dienu" kļuva 1921.gada 26.janvāris, kad Latvija beidzot tika atzīta de iure. Taču līdz pat sava mūža beigām mūsu diplomātijas pamatlicējs cerēja uz Baltijas Antantes izveidošanu un priecājās par pirmo panākumu šajā ceļā.

Nekas cilvēcisks nebija svešs

 Tā noteikti var sacīt arī par Zigfrīdu Annu Meierovicu – cilvēku, kurš savu īso mūžu nodzīvoja maksimāli plašā emociju un pieredzējumu spektrā. Par to liecina arī viņa dubultais vārds – “Zigfrīds Anna”. Jo vārds “Anna” dažas dienas vecajam zēnam tika dots mātes Annas, dzimušas Filholdes, piemiņai kristībās pie mātes zārka. Šis vārds   izrādījās liktenīgs  arī paša Meierovica dzīvē – viņa pirmā sieva Anna Filholde bija Zigfrīda  māsīca, un viņai pirms  laulībām bija tāds pats vārds un pat uzvārds, kā nākamā ministra mātei.

Pēc tradicionālajiem ģimenes vērtību kanoniem Anna Meierovica bija ideāla sieva, kas skarbajos Pirmā pasaules kara gados un bēgļu gaitās Krievijā iznesa visu ikdienas smagumu. Kad viņš pēc gada atgriezās jau suverenā Latvijā, Rīgā jau bija nomainījušās jau četras varas.

Var tikai apbrīnot Annas Meierovicas sievišķo spēku, sargājot ģimenes pavardu un jūtot neizpratni par laulāto draugu psiholoģiskajām nesaskaņām pēc Meierovica uzvaras diplomātiskajā un politiskajā cīņā par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu de iure.

Anna it kā neprata vai negribēja sildīties premjerministra un ārlietu ministra kundzes popularitātes saulē, un savas slavas zenītā Zigfrīds Meierovics palika vientuļš. Un vai brīnums, ka 1924.gada sākumā, krītot Meierovica valdībai un vienlaikus izirstot ģimenei, cilvēcisko tukšumu aizpildīja cita sieviete – talantīgā, neatlaidīgā un veiksmīgā uzņēmēja Kristīne Bahmane –, kļūstot par Zigfrīda uzticamāko biedru un arī padomdevēju laikā, kad Meierovicam atkal tika uzticēta Ārlietu ministrijas vadība. Tomēr arī otrajā ģimenē izcilais politiķis nejutās īpaši laimīgs un līdz pat mūža pēdējām brīdim uzturēja draudzīgas attiecības ar pirmo sievu un rūpējās par bērniem. Arī liktenīgajā 1925.gada 22. augusta sestdienā Zigfrīds Meierovics kārtējo reizi brauca apciemot Annu ar bērniem, kas vasaru vadīja radinieku mājās “Druķos” pārdesmit kilometrus aiz Tukuma. Kā allaž, Anna ar bērniem bija panākusies gabaliņu Meierovicam pretim, lai mazajiem tiktu prieks pavizināties ar auto. Un tur, uz klusā Raudas ceļa, uzbērtā, bet nenoblietētā ceļa posmā, mašīna sasvērās un apgāzās. Anna ar bērniem un šoferi no avarējušā kabrioleta izkļuva, bet sēdeklī palika vienīgi Zigfrīds Meierovics, klēpī sargājot pastarīti Gunāru. Kad mašīnu atvēla atpakaļ, visi bija neskarti, izņemot Zigfrīdu Meierovicu, kam atlocītā jumta spraišļi bija sadragājuši sprandu. Viņa dzīve traģiski aprāvās 38 gadu vecumā.

***

Dramatisks bija arī Meierovica dzimtas tālākais liktenis. Vecākie bērni Helmuts un Rūte 1941.gadā tika deportēti uz Sibīriju, un atgriezās Latvijā tikai 50. gados. Bet Gunārs Meierovics no 1941.gada 14. jūnija deportācijas izglābās, pavadot liktenīgo nakti pie tēva kapa. Pēc Otrā pasaules kara Gunārs Meierovics dzīvoja ASV, kļuva pazīstams trimdas organizāciju vadītājs. Atgriezies Latvijā, viņš 1993.gadā kandidēja Valsts prezidenta vēlēšanās, pēcāk strādāja valdībā. Mūžībā Gunārs Meierovics aizgāja 2007.gada februārī, un tika apglabāts līdzās māsai un brālim sava diženā tēva kapa pieminekļa aizvēnī. Beidzot Zigfrīds Meierovics atkal ir kopā ar saviem trim bērniem.

Atceroties Latvijas diplomātijas pamatlicēju, būtu vietā padomāt ne vien par viņa atceres iemūžināšanu – piemiņas zīmē vai piemineklī un atjaunotā ielas nosaukumā –, bet arī atcerēties Zigfrīda Annas Meierovica dziļo patriotismu un augsto politisko morāli. Tieši šīs īpašības bija mūsu diplomātijas korifeja panākumu ķīla.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI