Tautas attīstība - ko tas nozīmē?

Ceļš līdz tautas attīstības koncepcijai

Šodien labklājība un dzīve cilvēka cienīgos apstākļos tiek uztverta jau kā vispārējas tiesības. Viens no galvenajiem attīstības mērķiem katrā demokrātiskā sabiedrībā ir sasniegt tādu dzīves kvalitātes līmeni, kas tiek atzīts par pietiekami augstu atbilstoši katras sabiedrības priekšstatiem un vēlmēm.

Līdz 20. gadsimta 70. gadiem pasaules sabiedrībā dominēja uzskats, ka ekonomiskā izaugsme automātiski novedīs pie sabiedrības sociālās labklājības. Tomēr realitāte bija tāda, ka pat augsti attīstītās valstīs un tajās, kuras piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, sabiedrībā valdīja liela sociālā noslāņošanās un nevienlīdzība. Labklājība kā tāda tika saprasta un skaidrota ar ekonomiskiem terminiem, piešķirot tai ekonomisku nozīmi. Arī vērtējot labklājības līmeni kādā konkrētā sabiedrībā vai valstī, tika izmantoti tikai ekonomiski rādītāji, piemēram, kopprodukta pieaugums, IKP uz vienu iedzīvotāju, tika vērtēts pamatvajadzību apmierināšanas līmenis.

80. gados aktualizējās doma par nemonetāro faktoru nozīmi labklājības vērtēšanā. Tika ņemts vērā, ka cilvēkiem ļoti svarīgas ir arī tādas vērtības, kuras nav ar naudu tieši saistītas vai principiāli nav iespējams tās izmērīt naudā, piemēram, dabas vides kvalitāte, pārvaldības kvalitāte, līdzdalības iespējas sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos procesos, psiholoģiskais klimats ģimenē, kopienā, sociālie kontakti un citi.

Nepieciešamību radīt jaunu konceptuālo pieeju labklājībai noteica divi galvenie cēloņi. Pirmkārt, valsts nacionālā ienākuma skaitļi neatklāj reālos komponentus, kas veido ienākumus, un, vērtējot attīstību tikai pēc šiem kritērijiem, nav iespējams novērtēt nevienlīdzību kādā sabiedrībā. Naudas daudzums vien nav pietiekams kritērijs tautas attīstības mērīšanai. Otrkārt, cilvēki augstu vērtē sasniegumus, kuri vispār līdz šim netika ietverti ienākumu vai ekonomiskās augsmes skaitļos, piemēram, labāka pārtika un veselības aprūpe, lielākas izglītības iegūšanas iespējas, droša iztika, labāki darba apstākļi, drošība pret noziedzību un fizisku vardarbību, brīvā laika aizpildes iespējas, apziņa par līdzdalību ekonomiskās, kultūras un politiskās aktivitātēs vietējā sabiedrībā.

Tautas attīstības koncepcija

80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sāka veidoties tautas attīstības koncepcija kā alternatīva utilitārismam. Tās pamatā ir ideja par cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu kā attīstības mērķi, ko realizē, panākot ekonomisko izaugsmi un vienlaikus šīs izaugsmes rezultātā gūtos labumus līdztiesīgi sadalot starp sabiedrības locekļiem. Tādi ekonomisti kā indietis Amartija Sens (Amartya Sen), kurš ir Nobela prēmijas laureāts, pakistānietis Mahbubs ul Haks (Mahbub ul Haq) un citi formulējuši jaunu „pamatvajadzību” pieeju, lai definētu dzīves kvalitāti. Ja iepriekšējie mēģinājumi definēt cilvēka pamatvajadzības un izvērtēt, cik tās apmierinātas, aprobežojās ar cilvēka izdzīvošanas priekšnoteikumiem, tad pēdējā laikā centieni rast labas dzīves priekšnoteikumus ir kļuvuši daudz kompleksāki. Lai izvairītos no sajaukuma ar tradicionālo pamatvajadzību pieeju, tiek lietots „tautas attīstības” jēdziens.

Tautas attīstība tiek saistīta ar cilvēka cienīgas dzīves veidošanu kvalitatīvā un ilgtspējīgā vidē. Tā ir jauna pieeja labklājībai, kuras centrā ir cilvēks un kur ekonomiskā izaugsme netiek uztverta kā pašmērķis, bet tikai kā līdzeklis cilvēka labklājības sasniegšanai. Līdz ar to tautas attīstību definē kā cilvēka spēju uzlabošanu vai cilvēka izvēles iespēju paplašināšanu. Jēdziena tulkojums citās valodās, šķiet, precīzāk izsaka koncepcijas būtību - angliski tas skan human development, bet krieviski – pазвитие человеческого потенциалa. Kā uzsver Mahbubs ul Haks, „attīstības pamatmērķis ir radīt veicinošu vidi, lai cilvēki varētu baudīt garu, veselīgu un radošu mūžu”.

Saskaņā ar jauno pieeju tautas attīstības un ilgtspējas indikatori kļuvuši par galvenajiem rādītājiem valstu savstarpējā salīdzināšanā.

Ilgtspējīga tautas attīstība

Ilgtspējīga tautas attīstība balstās uz vienlīdzības principu gan starp paaudzēm, gan vienas paaudzes ietvaros. Tas nozīmē, ka cilvēku labklājība, dzīves kvalitāte un vienlīdzīga piekļuve resursiem un iespējām ir būtiski faktori gan esošajai paaudzei, gan nākamajām. Ilgtspējīga attīstība paredz sabalansēt šodienas un nākotnes paaudžu vajadzības un patēriņu, jo ilgtspēja prasa „neaizņemties no nākotnes”, lai nemazinātu nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības vismaz tādā līmenī, kāds ir pašreiz. Šis ilgtspējas formulējums nereti izraisa diskusijas, jo – kā gan mēs šodien varam zināt, kādas būs nākamo paaudžu vajadzības un vēlmes? Lai nu kā, saskaņā ar tautas attīstības koncepciju nav pieļaujama arī tāda situācija, kad nākotnes paaudžu labklājības vārdā cilvēki šodien dzīvo badā, cilvēka necienīgos apstākļos, izolēti no sociālās, ekonomiskās un politiskās līdzdalības procesiem.

Ilgtspējīgas attīstības definīcijas ir dažādas. Sākotnēji ilgtspēja tika attiecināta vairāk uz dabas vidi, tomēr šodien ilgtspēja nozīmē vismaz triju dimensiju līdzsvarotu attīstību. Tās ir dabas vide, sociālā vide un ekonomiskā vide. Ilgtspējas jautājumi bieži izraisa lielas diskusijas, piemēram, ekonomistu un vides aizstāvju vidū. Vieni uzskata, ka sabiedrības labklājības un dzīves kvalitātes nodrošināšanā cilvēka radītais kapitāls spēj aizvietot dabas kapitālu (vāja ilgtspēja), savukārt otri akcentē maksimālu dabas resursu saglabāšanu un to patēriņa samazināšanu, uzsverot, ka dabas resursus cilvēka radītie resursi var tikai papildināt, bet ne aizstāt (stiprā ilgtspēja). Liela daļa no ilgtspējīgas attīstības definīcijām ir visai antropocentriskas, jo attīstības centrā tiek likts cilvēks un interese par dabas vides ilgtspēju vairāk saistās ar vides saglabāšanu kā paša cilvēka eksistences priekšnosacījumu un mazāk ar vidi kā vērtību pašu par sevi.

Ilgtspējīga attīstība prasa samazināt kopējo patēriņa līmeni attīstītākajās valstīs un rast patēriņa paplašināšanas iespējas mazāk attīstītās sabiedrībās. Rast līdzsvaru starp šiem abiem poliem, protams, nav vienkārši, un tas ir visai grūti realizējams uzdevums, jo mūsdienu attīstīto valstu sabiedrība ir tik ļoti pieradusi pie komforta un labumiem, ka sevi ierobežot nevēlas. Princips „mēs taču dzīvojam tikai reizi, kāpēc visu neizmēģināt!” cilvēku apziņā ir ļoti dzīvotspējīgs. Tas attiecināms arī uz patēriņa modeļiem un dažādu iespēju izmantošanu.

Tautas attīstības mērīšana

Tautas attīstības mērīšanai izmanto dažādus indeksus un rādītājus. ANAP ir izstrādāti vairāki indeksi, kurus ik gadus aprēķina un salīdzina tautas attīstības ziņojumos. Galvenie ir šādi:

• Tautas attīstības indekss (TAI);
• Dzimumu attīstības indekss (pēc būtības līdzīgs TAI, tikai tiek aprēķināts katram dzimumam atsevišķi);
• Dzimumu iespēju indeks, kurš raksturo sieviešu situāciju;
• Tautas nabadzības indeksi (viens attīstītajām valstīm, otrs – attīstības valstīm).

Neviens no minētājiem indeksiem nav ideāls rādītājs, jo visus tautas attīstības aspektus nespēj pilnībā iekļaut un atspoguļot, tomēr šie rādītāji sniedz salīdzinošu priekšstatu par attīstības virzību dažādās pasaules valstīs un reģionos.

Tautas attīstības indekss

Tautas attīstības indeksa (angļu valodā – Human Dvelopment Index) mērīšanā izmanto šādus kritērijus:

• paredzamais mūža ilgums no dzimšanas brīža, ko var prognozēt no demogrāfijas rādītājiem (tas atspoguļo tautas veselību, savukārt veselība atkarīga no dzīves apstākļiem);
• izglītības līmenis;
• reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

Kā redzams, ekonomiskais kritērijs attīstības vērtēšanā ir tikai viens no trijiem.

TAI vērtība variējas no 0 līdz 1. Valstis pēc TAI tiek klasificētas šādi:

• augsts TAI (0.800 un virs) – pirmoreiz Latvija tika iekļauta šajā grupā 2002. gadā;
• vidējs TAI (0.500 – 0.799) ;
• zems TAI (zem 0.500).

Latvija citu valstu vidū

Tā kā datu ieguve un apstrāde prasa daudz laika un darba, tad ikgadējos tautas attīstības pārskatos tiek publicēti TAI aprēķini, kas raksturo tautas attīstības situāciju divus gadus pirms pārskata publicēšanas gada.

Pasaules kontekstā Ziemeļvalstis (Norvēģija, Islande, Zviedrija), Kanāda un Austrālija parasti ierindojas pirmajā piecniekā pēc TAI rādītājiem. 2005. gadā Norvēģija ir līdere un tās TAI vērtība ir 0.968.

Pēc TAI Latvija ir iekļauta attīstītāko valstu grupā un šobrīd ieņem 45. vietu pasaulē. Lielā mērā Latvijas TAI vērtību ceļ iedzīvotāju izglītības līmenis, kas jau vēsturiski ir veidojies salīdzinoši augsts. Kas attiecas uz paredzamo mūža ilgumu, tad jau vairākus gadus Latvijā vērojama kritiska situācija dzimumu griezumā – vīriešu paredzamais mūža ilgums ir vairāk nekā 10 gadus īsāks kā sieviešu.

Tabulā redzams, kā mainījušās Latvijas TAI vērtības un kādu vietu Latvija ieņēmusi citu valstu vidū.

Salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm Latvijai ir viszemākais TAI rādītājs. Tā, piemēram, 2005. gadā Lietuva ieņēma 43. vietu (0.862), bet Igaunija – 44. vietu (0.860).

Tūkstošgades mērķi pasaulē un Latvijā

Viens no rādītājiem, kam ANAP Tautas attīstības ziņojumā pievērsta īpaša uzmanība, ir valstu virzība uz Tūkstošgades mērķu sasniegšanu, tie 2000. gadā tika definēti ANO Ģenerālajā Asamblejā. Atbalstot brīvību, demokrātiju un cilvēktiesības, valstu un valdību vadītāji izvirzījuši astoņus mērķus, lai mazinātu pasaulē augošo nevienlīdzību un izskaustu nabadzību. Paredzēts, ka mērķi tiks sasniegti 2015. gadā. Tie ir:

• izskaust nabadzību un badu (paredzēts uz pusi samazināt pašreizējo nabadzības un bada līmeni);
• nodrošināt pamatizglītības ieguvi (Latvijā uzsvars tiek likts arī uz vidējās izglītības iegūšanu);
• sasniegt dzimumu līdztiesību un nodrošināt sieviešu iespējas;
• samazināt bērnu mirstību (īpaši zīdaiņu un bērnu mirstību no novēršamiem ārējiem cēloņiem);
• uzlabot veselību mātēm;
• apkarot HIV/AIDS, malāriju un citas slimības (piemēram, difteriju un tuberkulozi);
• nodrošināt vides ilgtspēju (integrējot ilgtspējas principus dažādu nozaru politikās);
• attīstīt globālu sadarbību, lai sniegtu palīdzību attītības valstīm tautas attīstības veicināšanā (attīstības sadarbība).

Tas, vai izvirzītie mērķi tiks sasniegti, lielā mērā ir pašu valstu ziņā. Pasaulē kopumā vērojama tendence, ka situācija uzlabojas visu izvirzīto mērķu kontekstā, tomēr ir reģioni (piemēram, daudzas Āfrikas valstis), kur progress ir ļoti lēns vai pat novērojams regress virzībā uz mērķu sasniegšanu.

Publikācijā izmantoti ANAP materiāli un publikācijas – http://www.undp.org