Līdzīgas sajūtas pārņem, viesojoties Serbijā 2007. gada decembrī Vojevodinas galvaspilsētā Novi Sadā, kurā dzīvo ap 300 000 iedzīvotāju (ieskaitot piepilsētas lauku teritoriju) un kas ir otra lielākā pilsēta Serbijā. Tas ir kā iesēsties laika mašīnā un atgriezties nesenā pagātnē.
Pēc pašu serbu teiktā, starptautiskajā telpā Serbija tiek uztverta dažādi, nereti kā Belgrada, Vojevodina un pārējā Serbija atsevišķi. Šoreiz nedaudz par vienu no Serbijas pilsētām Vojevodinā – Novi Sadu, kas ieguvusi serbu Atēnu titulu.
Pilsētā pie zilās Donavas
Novi Sadā pārsteidza vairākas lietas, no kurām dažas noteikti varētu skaidrot ar vispārējo sociāli ekonomisko situāciju valstī: cilvēku vienkāršība, šķietams nesteidzīgums pat darba dienas vidū, reklāmu neuzbāzība, varētu pat teikt – to trūkums, cilvēku laipnība un pieticība. Daži serbi labprāt apstājas, lai parunātos, sevišķi redzot, ka uzrunātājs nav vietējais.
Novi Sadas fonā redzama Fruška Gora kalnu grēda. Reģions kopumā ir labvēlīgs tūrismam, ko lielā mērā cer attīstīt, gūstot atbalstu no Eiropas Savienības un kādreiz arī Serbijai pašai kļūstot par šīs savienības dalībvalsti. Pastaigājoties pa Novi Sadu, drīz vien var ievērot, cik daudz tūrisma iespēju vēl nav izmantots.
Vēstures liecības
Dodoties uz kādu valsti, mums parasti jau ir izveidojies noteikts priekšstats par to. Domājot par Serbiju, vairumam cilvēku nāk prātā serbu piedzīvotās pilsoņu kara šausmas. Pilsētā nekas īpaši neliecina par samērā nesenajiem kara notikumiem, vismaz iebraucējiem no tālienes, tomēr kāda necila plāksne blakus tiltam, kurš savieno Novi Sadu ar Stari Sadu jeb vecpilsētu, neuzbāzīgi un klusi atgādina, ka Varadinski tilta bombardēšanas laikā, ko veica NATO gaisa spēki 1999. gada 1. aprīlī, uz tilta gājis bojā 29 gadus vecs jaunietis.
Petrovaradinas cietoksnis Donavas krastā vecpilsētā Stari Sadā ir lieliska vēstures liecība, kas saglabājusies vēl no 13. gadsimta. Laika gaitā tas ir veidots un pārveidots, jo Petrovaradinas teritorijā saimniekojuši gan serbi, gan ungāri, gan austrieši un turki.
Sarkano dakstiņu zeme
Pilsētā ļoti uzkrītoša ir lielā netīrība visapkārt, pamesti sarūsējuši braucamrīki ceļmalās, kas kontrastē ar dažām ļoti greznām mājām un sētām turpat blakus.
Līdzīgi kā Latvijā šodien, daudzviet vērojama namu celtniecība, kurai piemīt savas īpatnības. Ēkas un sētas ap tām bieži tiek celtas no jau reiz lietotiem materiāliem, celtniecība notiek lēnām, un šķiet, ka visai grūtos apstākļos. Tas nedaudz rada pēckara situācijas izjūtas.
Serbijā - gan pilsētā, gan laukos - ļoti raksturīgi ir sarkanie dakstiņu jumti, kas rotā pat suņu būdas. Tos var ievērot jau no putna lidojuma, nolaižoties Belgradas lidostā.
Sirreālās sajūtas
Esot Serbijā decembra pirmajā pusē, brīžiem var pārņemt sirreālas sajūtas, ko rada redzētā un izjustā kokteilis - tik ierastās ziemīgās Adventa noskaņas ar īpašajiem ielu apgaismojumiem un vainagiem mijas ar šķietamu pavasara smaržu brīžos, kad pamanām, ka decembrī uzplaukušas rozes serbu dārzos vai ceļmalās - māllēpes, turpat netālu Novi Sadas nomalē tiek novāktas cukurbietes, bet uz kādas mājas balkona no veca betona maisītāja, kurš ir pārveidots par bišu stropu, izlido bites.
Lauksaimniecība ieņem būtisku vietu Serbijas ekonomikā. Paši serbi lepojas ar tradicionālajiem produktiem, kā plūmju degvīns šljivovica, irbulenes, Zlataras kalnu reģiona siers, kajmaks (ēdiens, ko gatavo no piena), plūmes, dažādas citas ogas, sēnes, tabaka, cvarci (īpaši cepta cūkgaļa), magoņu strūdeles, Futogas kāposti, kaltēti dārzeņi un vīns. Serbi cenšas attīstīt ražošanu un padarīt šos produktus pazīstamus arī pasaulē kā Serbijas zīmolus lielā mērā ar etnotūrisma palīdzību.
Viens no tradicionālajiem pārtikas produktiem Serbijā ir baltmaize, kas praktiski ir arī vienīgais maizes veids. Esot Novi Sadā, nejauši izdodas nokļūt nelielā Ziemassvētku tirdziņā, kur dažādi maiznieki prezentē savus īpašos maizes izstrādājumus Ziemassvētku noskaņās.
Ceļā uz ES
Šobrīd Serbijai notiek sarunas ar ES par iespējamo dalību tajā, ar ko tiek saistīts daudz cerību, līdzīgi kā tas savulaik notika arī Latvijā. Serbijai pašreiz nav kandidātvalsts statusa, tā tiek uztverta tikai kā iespējamā kandidātvalsts. Serbijas iestāšanos ES apgrūtina vairāki faktori, piemēram, pagaidām nepietiekamās reformas valstī, nepietiekamā Serbijas sadarbība ar Starptautisko kara tribunālu saistībā ar kara noziedznieku izdošanu, Serbijas attiecības un attieksme pret Kosovu (etniskais saspīlējums), nabadzība un korupcija valstī, draudi masu saziņas līdzekļu brīvībai, kā arī pašas ES institucionālā krīze. Situācija liecina, ka Serbijas iestāšanās ES diezin vai varētu notikt ātrāk par 2015. gadu, kaut pati Serbija cer kļūt par kandidātvalsti jau 2008. gada otrajā pusē.
