Saskaņā ar Civillikuma 177. panta otro daļu aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Atbilstoši Civillikuma 177. panta pirmajai daļai bērns ir vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai. 

Civillikuma 179. pants nosaka vecāku – mātes un tēva – pienākumu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad viņš pats var sevi apgādāt. 

Tā kā likumdevējs nav paredzējis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis: 

“Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” 

Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, uzskatāms, ka bērns spēj pats sevi apgādāt, un uzturlīdzekļu maksājumus var samazināt vai pat pārtraukt. 

No minētā secināms, ka bērns, sasniedzot pilngadību, nav vecāku aizgādībā. Pilngadīga persona patstāvīgi pārstāv sevi personiskajās un mantiskajās attiecībās, taču pēc pilngadības sasniegšanas, ja bērns turpina mācīties, vecākiem jānodrošina bērns ar uzturlīdzekļiem, kas var būt arī mājoklis un ikdienas vajadzību (uztura, apģērba u. c.) nodrošināšana, bet var būt arī tikai uzturlīdzekļi naudas izteiksmē.