Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Tātad uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums atbilstoši normatīvajam regulējumam Latvijā primāri saistīts ar abu vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērna nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses un konkrētās vajadzības, kas var būt atšķirīgas atkarībā no bērna vecuma, veselības stāvokļa u. tml. Likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo maksimālo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālais uzturlīdzekļu apmērs noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā Latvijā noteikto minimālo mēneša darba algu un bērna vecumu. Attiecīgi katram vecākam savam bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai jānodrošina vismaz minimālais uzturlīdzekļu apmērs 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (2018. gadā tie ir 107,50 eiro mēnesī), savukārt bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no minimālās algas (2018. gadā tie ir 129 eiro mēnesī).

Jāuzsver, ka tiesu praksē tiek pieņemts, ka šāds uzturlīdzekļu apmērs ir pats bērna pamatvajadzību minimums, kas piedzenams tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa.