1966. gadā izdotais Ojāra Vācieša dzejas krājums “Elpa” ir viens no būtiskākajiem latviešu dzejas notikumiem 20. gadsimta otrajā pusē. Tā ceļš līdz lasītājiem ilga vairākus gadus un atklāj gan dzejnieka personiskās balss meklējumus, gan laikmeta attieksmi pret tiem.
Izstādē apmeklētāji varēs aplūkot autentiskus materiālus no muzeja krājuma – sešdesmito gadu fotogrāfijas, tā laika ikdienas priekšmetus un personīgās liecības, kā arī klausīties paša Ojāra Vācieša balsī ierakstītos dzejas lasījumus.
Sešdesmitie gadi Padomju Latvijā bija pretrunīgs laiks. No vienas puses – relatīva atkušņa noskaņa pēc staļinisma gadiem, pasaules paplašināšanās: kosmosa lidojumi, jauni mediji, ikdienā ienāk televīzija, jaunatne meklē savu valodu mākslā un dzīvesveidā. No otras puses – šī brīvības sajūta ir trausla un stingri iezīmēta. Ideoloģiskā kontrole pār literatūru un mākslu nekur nav zudusi, tā pārkārtojas jaunās formās, prasot saprotamību, kolektīvismu un pakļaušanos noteiktiem kanoniem.
Tieši šajā laikā top Ojāra Vācieša “Elpa”. Pirmā krājuma versija izdevniecībā iesniegta jau 1962. gadā. Tajā pašā gadā top arī poēma “Einšteiniāna”, kurā dzejnieks meklē personiskāku, sarežģītāku dzejas valodu. Tā paša gada decembrī Maskavā, bet vēlāk arī citās republikās tiek izvērsta cīņa pret nesaprotamību. 1963. gada 27. un 28. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notiek radošās inteliģences sanāksmes, kurās Ojāra Vācieša darbu nosauc par “nesaprotamu un noslēgtu sevī”. Tie ir vārdi, aiz kuriem tolaik slēpjas prasība pakļauties. Krājuma iznākšanu aptur, un turpmākajos gados dzejnieka darbi tikpat kā netiek publicēti.
“Elpa” nāk klajā tikai 1966. gadā un gūst plašu atsaucību – dzejoļus no galvas mācās skolu jaunatne. Ceļš no rokraksta līdz atzinībai ir ilgs, un tas atklāj kaut ko būtisku par visu desmitgadi: to, cik trausla ir robeža starp individuālu balsi un sistēmu, kas šo balsi cenšas ierobežot.
“Izstāde nav tikai jubilejas atcere. Sešdesmitajos gados kosmosa un tehnikas laikmeta straujā attīstība lika no jauna definēt cilvēka lomu pasaulē. Mūsdienu tehnoloģiskais progress un mākslīgā intelekta laikmets mums uzdod tos pašus jautājumus: kā saglabāt savu neatkarīgu balsi, kritisko domāšanu un cilvēcību pasaulē,” stāsta izstādes veidotāji.
Izstādes autors ir Mārtiņš Bērziņš, māksliniece – Una Grants. Izstāde tapusi ar Kultūras ministrijas atbalstu un būs apskatāma līdz 2027. gada 22. maijam.
Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
Publicitātes attēls.
