Lietā tika izšķirts strīds par to, vai autoratlīdzība par muzikālo darbu izmantošanu atbildētājas televīzijas programmās ir aprēķināma un maksājama arī no televīzijas infrastruktūras uzturēšanas dotācijām, ko atbildētāja saņem no valsts, kā arī par mūzikas īpatsvaru atbildētājas programmās. Apgabaltiesa atzina, ka, nosakot autoratlīdzības apmēru procentos no atbildētājas ieņēmumiem, nav pamata nodalīt valsts budžeta dotācijas rezultātā gūto peļņu no citiem gūtajiem ieņēmumiem, un uzsvēra, ka pretējā gadījumā sabiedriskais medijs tiktu nostādīts privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem tās pašas kategorijas autoru darbu izmantotājiem – raidorganizācijām, un tādējādi rastos negodīgas konkurences situācija. Apgabaltiesa, izvērtējot abu pušu iesniegtos pierādījumus par to, kā tās noteikušas muzikālo darbu izmantojuma apjomu atbildētājas televīzijas programmās strīdus laika posmā, atzina par ticamāku prasītājas lietoto mūzikas īpatsvara aprēķina metodiku, saskaņā ar kuru aprēķinus veica nozarē atzīts ārpakalpojuma komersants, izmantojot automatizētu mūzikas identifikācijas pakalpojumu.
Senatoru kolēģija, rīcības sēdē izskatījusi atbildētājas iesniegto kasācijas sūdzību, konstatēja, ka tās argumenti galvenokārt ir vērsti uz pierādījumu pārvērtēšanu un lietas apstākļu izvērtēšanu no jauna, kas neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē. Senāts atgādina, ka kasācijas sūdzības iesniedzēja subjektīvs redzējums par lietas apstākļiem un to nozīmību strīda pareizā izšķiršanā, kas atšķiras no šo pašu apstākļu juridiskā novērtējuma pārsūdzētajā spriedumā, nerada pamatu tiesas secinājumu apšaubīšanai vai sprieduma atcelšanai.
Lieta SKC-171/2026 (C29586916).
