Savā personālizstādē “Jaunrades dialogi” Gunta Brakovska aicina skatītājus uz dialogu par dabas aizsardzību. Viņa glezno ziemeļnieciski krāšņo dabu, bet apzinās tās neaizsargātību globālās sasilšanas vai cilvēku alkatības dēļ – nocērtot dižkokus, apdzīvotās vietās ceļot rūpniecības objektus, kas apdraud iedzīvotāju veselību, degradē apkārtējo vidi daudzu kilometru rādiusā.
Gunta Brakovska ir gleznotāja, grafiķe, grāmatu ilustratore, Latvijas Mākslinieku savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības Vizuālās mākslas komisijas vadītāja. Brakovska glezno portretus, žanra kompozīcijas, Latvijas lauku un urbānās ainavas. Strādā eļļas, akrila un sēpijas tehnikās.
No 1986. gada piedalījusies Exlibris izstādēs Latvijā, Igaunijā, Čehijā, Slovākijā, Itālijā, Japānā, Ķīnā, Zviedrijā. No 2019. gada piedalījusies 25 kopizstādēs Latvijas un ārzemju muzejos. Rīkojusi personālizstādes Ojāra Vācieša memoriālajā (2020), Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā (2020) kopā ar L. Kainaizi, Jēkabpils Vēstures muzejā Krustpils pilī (2022), Latvijas Zinātņu akadēmijā (2022) kopā ar L. Kainaizi, Smiltenes novadpētniecības muzejā Mēru muižā (2024).
Nozīmīga tēma G. Brakovskas darbos ir Latvijas vareno, pazīstamo dižkoku portretējumi. Māksliniece kopā ar pazīstamo vides pētnieku Gunti Eniņu piedalījusies daudzās ekspedīcijās, kurās apsekoti un glābti dižkoki. Ekspedīciju rezultātā gleznoti Sīmanēnu svētozols, Kaņepju, Kvēpenes, Mēru, Sējas, Trebeņu, Zaubes u.c. dižozoli, Tiltiņu-Aļļu dižpriede, Doles salas dižkļava. Zīmēts Rīgas Ginks, Zaubes dižozols. G. Brakovskas gleznu kolorīts ir gaišs, krāsains. Taču izstādē, kuru motīvi ir trauksmaini skarbi. G. Brakovska tic glezniecības, grafikas un tēlniecības pastāvēšanai, jo tajās jūtams cilvēka rokas dvēseliskais pieskāriens.
Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.
