Saskaņā ar Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plānu, pirmās lielo zālēdāju ganības tika ierīkotas Dunduru pļavās, bet gadu vēlāk Lielupes palienē. Rīcības mērķis bija zālāju biotopu restaurācija un dabas atjaunošana atklātās ainavās. Paveiktais ir pilnībā attaisnojies, - ir notikusi daudzu sugu piesaiste, jo ir būtiski uzlaboti daudzu sugu dzīves apstākļi. Divdesmit gadu laikā, uzkrāti novērojumi un gūta vērtīga darba pieredze ar atziņām par šāda veida dabas teritoriju apsaimniekošanu.
Par taurgovi pieņemts saukt vēršu dzimtas dzīvnieku, kas apzināti selekcionējot ir veidots ar mērķi „atdzīvināt” izzudušo tauru, kas kādreiz dzīvojis dabā un no kā cilvēks savulaik ieguvis visas mājas govju šķirnes. Šobrīd daudzu valstu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās tiek izlaisti šādi savvaļas dzīvei piemēroti dzīvnieku bari. Cilvēks turpmāk bara dzīvē iejaucas minimāli (ar selekciju, veterināro aprūpi un tml.), savukārt sāk darboties universālais dabīgās atlases mehānisms, kas nodrošina vietējiem apstākļiem piemērotāko dzīvnieku atlasi un ar pēcnācējiem derīgo īpašību nodošanu nākamajām paaudzēm.
2005. gadā tika parakstīts partnerības līgums starp Ķemeru Nacionālā parka administrāciju un Pasaules dabas fondu (tolaik dzīvnieku turētāju) par sadarbību savvaļas ganību ierīkošanai Parkā Life-Nature projekta ietvaros. 2010. gadā Projektam beidzoties Pasaules dabas fonds Parkā esošos dzīvniekus – taurgovis un konikus (kopumā 87 gab.) nodeva Ķemeru Nacionālā parka fondam (turpmāk tekstā – ĶNPF), kas par tiem atbild arī šobrīd. Savukārt Dabas aizsardzības pārvalde ar ĶNPF noslēdza sadarbības līgumu nosakot sekojošo:
- Puses savstarpēji vienojas par lauksaimniecības zemju dabai draudzīgas apsaimniekošanas popularizēšanu un dabiskās noganīšanas paņēmiena veicināšanu;
- Puses atbalsta lielo savvaļas zālēdāju izmantošanu dabas daudzveidības saglabāšanai un lauku attīstībai dabīgo zālāju uzturēšanā, t.sk. lauku atbalsta maksājumu saņemšanai;
- Puses atbalsta dabiskās noganīšanas demonstrācijas objektu izveidi nožogotās Parka teritorijās uz valsts zemes;
- Puses savstarpējā sadarbībā veic informatīvu materiālu sagatavošanu un izplatīšanu interešu grupām par savvaļas lielajiem zālēdājiem, lai popularizētu iniciatīvas pamatotību;
- Nepieļaut tādas darbības, kas traucē dzīvniekus vai ir pretrunā ar teritorijas dabisko attīstību, izņemot pļaušanu nenoganītajā daļā, ja tiek saglabāts pietiekams barības daudzums dzīvniekiem ziemas ganībām;
- Izstrādāt drošības noteikumus teritorijas apmeklētājiem, ekskursijas iežogotajā teritorijā pieļaut tikai apmācītu gidu pavadībā;
- Veikt floras un faunas monitoringu dzīvnieku apdzīvotajā teritorijā.
Ganību teritoriju apsaimniekošanas praktiskas dabas problēmas Parkā tiek risinātas balstoties uz līdzšinējo pieredzi un darot ikdienas darbus, taču joprojām saglabājas viens „bet”, kas daudzus gadus ir traucējis strādāt, proti, jau no pirmo taurgovju un koniku ievešanas laika teritoriju apsaimniekotāji augstākstāvošām valsts institūcijām – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) un Zemkopības ministrijai (ZM), ir norādījuši uz neatbilstībām likumdošanā. Normatīvajos aktos nav izdalīti savvaļas vajadzībām dabā dzīvojošie vērši (taurgovis) un koniki. Līdz ar to no šo dzīvnieku reģistrētajiem turētājiem (uzraugiem) tiek prasīts ievērot visas uz mājlopiem attiecināmās normas – dzīvnieku individuālo apzīmēšanu, regulāru asins paraugu noņemšanu slimību izmeklējumiem, dzīvnieku atlieku nodošanu specializētiem uzņēmumiem u.c. Lai arī saprotami ir iemesli veterināro prasību nepieciešamībai - drošai lauksaimniecībai, pārtikas produktu ražošanai un/vai tirdzniecībai, tomēr ir jāapzinās taurgovju un koniku būtiskā atšķirība no lauksaimniecības dzīvniekiem, - pielietojamībā, to atrašanās vietā un dzīvesveidā. Jo vairāk, – no šiem dzīvniekiem netiek iegūta nekāda dzīvnieku produkcija. Ir jāpārtrauc lūkoties uz šiem dzīvniekiem kā uz potenciālu gaļas kalnu, peļņas avotu vai infekcijas perēkli!
Papildus tam, uz savvaļas vēršiem un konikiem, ierindojot tos nebrīvē audzētu dzīvnieku kategorijā, tiek attiecinātas arī labturības prasības, ko nosaka Dzīvnieku aizsardzības likums.
Visas augšminētās veterinārās un labturības prasības nav ne samērīgi pamatotas, ne praktiski izpildāmas Parka 400 dzīvniekiem 5 kv.km to apdzīvotajā platībā. Savvaļas vēršu līnija ir cilvēka veidota no dzīvniekiem, kas spēj sevi un mazuļus aizsargāt pie fiziska apdraudējuma. Tas ir šīs sugas instinktos, lai varētu pastāvēt dabiskos apstākļos starp lielajiem plēsējiem. Līdz ar to dzīvnieku dzīšana un gūstīšana apdraud cilvēkus, kas to dara. No otras puses – tas ir traumatiski gūstāmajiem dzīvniekiem, kā arī nevēlami visai populācijai no aizsardzības prasmju nostiprināšanas viedokļa. Ja labturības prasību nodrošināšana rada dzīvniekiem stresu un ciešanas, tad tās nav labturības prasības. Ar labturību Dzīvnieku aizsardzības likuma izpratnē tiek saprasts „dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums” (1.panta 12.punkts).
Normatīvā regulējuma nepilnību ķīlnieki ir arī valsts kontrolējošās institūcijas, piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests. Amatpersonas saprot reālo situāciju, bet ir spiestas strādāt esošā normatīvā regulējuma ietvaros.
Savukārt dabas aizsardzības idejām naidīgi indivīdi no Parka vietējiem medību klubiem „robus” likumos izmanto saviem nolūkiem. Publiski tiek nomelnots ĶNPF, kas iestājas par lielo zālēdāju, tajā skaitā mūsu savvaļas sugu – stirnu, aļņu, staltbriežu u.c. saudzēšanu Parka biotopu atjaunošanas nolūkos. Tas savukārt aprobežos mednieku iespējas medīt nacionālajā parkā.
Atkal gribu izteikt 20 gadus senu cerību, ka varbūt tomēr šoreiz abas iesaistītās ministrijas – VARAM un ZM izskatīs nevalstisko organizāciju piedāvātos, profesionālu juristu sagatavotos ieteikumus, par to, kas un kādos normatīvajos aktos būtu jāmaina. Šobrīd ir nepieciešama ierēdņu drosmīga rīcība izmantot iespēju ar nacionālā līmeņa normatīvo aktu izmaiņām panākt saprātīgu risinājumu. Būtu reiz jāsaprot, ka nedrīkst ietiepīgi prasīt ievērot nepilnīgās likuma normas, ja reālā situācija prasa ko citu.
