Esiet laipni aicināti šajā pasākumā, kas sniegs ievērojamu ieguldījumu atklātai domu apmaiņā; vienlaikus tā būs intelektuāla iesildīšanās pirms NATO ārlietu ministru sanāksmes, kas sāksies šopēcpusdien, pēc dažām stundām.
Ģenerālsekretāra kungs!
Vēlos no visas sirds sveikt Jūs atkal Rīgā, oficiālā NATO sanāksmē. Jūs noteikti atceraties, ka tieši pirms 15 gadiem Latvijā notika NATO samits, kur Jūs piedalījāties kā Norvēģijas premjerministrs. Šo gadu gaitā pasaule nav kļuvusi labāka. Tomēr ļaujiet man vēlreiz apstiprināt pārliecību, ka NATO ir kļuvusi vienotāka un ciešākā saskaņā ar apkārtējo pasauli.
Ir vismaz divi iemesli uzsvērt šī publiskās diplomātijas pasākuma nozīmību.
Pirmkārt, NATO ir valstu alianse, kas nepārtraukti attīstās un mainās, lai spētu pielāgoties šālaika prasībām nodrošināt savu dalībvalstu drošību un mieru. Pašlaik piedzīvojam izmaiņas Aliansē, lai tā spētu risināt mainīgos izaicinājumus. Proti, mēs turpinām strādāt ar NATO pārmaiņu dienaskārtību 2030. gadam. Vienlaikus mēs gatavojamies spert nākamo soli. Mēs tūliņ sāksim politiskās konsultācijas starp sabiedrotajiem, aktualizējot Alianses Stratēģisko koncepciju.
Otrkārt, ir noteikti jāiesaista sabiedrības pārstāvji – eksperti, domnīcu speciālisti, uzņēmēji un īpaši jaunatne. Šajā kontekstā Latvijas sabiedrībai ir svarīgi nepastarpināti uzklausīt sabiedroto viedokļus, kuri pārstāv dažādus Alianses reģionus. Tādēļ esmu īpaši pateicīgs ģenerālsekretāram un ministriem par vēlmi piedalīties konferencē. Vēlos pateikties arī Latvijas Ārpolitikas institūtam un visiem tā partneriem par šī pasākuma organizēšanu. Ceru, ka idejas un ierosinājumi gūs atbalsi ārlietu ministru sanāksmē.
Dāmas un kungi!
Gan šodien, gan rīt ministru darba kārtībā ir daudz tematu. Taču svarīgākais no tiem, jautājums, kas Rīgas ministru sanāksmei nodrošinās vietu NATO vēstures lappusēs, ir nākamās Stratēģiskās koncepcijas sagatavošanas procesa uzsākšana.
Es uzskatu, ka ir ļoti simboliski uzsākt šo procesu te, Rīgā – Alianses ziemeļaustrumu flangā. Lai to pabeigtu Alianses dienvidrietumos – nākamgada Madrides samitā. Tā patiesi ir 360° pieeja!
Esmu pārliecināts – šajās dienās daudzkārt dzirdēsim, ka NATO ir efektīvi mainījusies, lai būtu vissekmīgākā Alianse. Tā nav klišeja. Manuprāt, pēdējos 30 gados NATO ir mainījusies vairākas reizes. Politiski – no daudzu partnerību veidošanas pēc Berlīnes mūra krišanas līdz paplašināšanai. Un militāri – no operācijām ārpus NATO robežām līdz Alianses austrumu dalībvalstu pārapdrošināšanai un pastiprināšanai.
Tomēr pagātnes panākumi negarantē, ka tikpat sekmīgi būsim arī nākamajā desmitgadē. Jāpieliek vispārējas pūles, lai arī 2030. gadā NATO paliktu visveiksmīgākā alianse. Tāpat nepieciešama politiskā griba un apņemšanās ieguldīt resursus.
Sākot šodienas debates, vēlētos dalīties mūsu skatījumā uz to, ko būtu svarīgi atspoguļot jaunajā Stratēģiskajā koncepcijā.
Kopš iepriekšējās Stratēģiskās koncepcijas tapšanas drošības vide ir ievērojami pasliktinājusies. Tieši šobrīd Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus pie Ukrainas robežām. Tikai pirms diviem mēnešiem stratēģiskās mācībās Krievija demonstrēja pilnīgu militāru kontroli pār Baltkrieviju. Pēdējā laikā Krievija ir izvairījusies no dialoga ar NATO. Tie ir tikai jaunākie atgādinājumi tam, kāpēc Krievija joprojām rada draudus.
Draudus rada arī terorisms. Plašas slikti pārvaldītas un slikti kontrolētas teritorijas beigās kļūst par terorisma perēkli, tā apdraudot starptautisko drošību.
Turklāt globālajā drošības vidē jūtama aizvien lielāka politiska sāncensība, autoritāriem režīmiem apstrīdot tiesiskumā balstītu starptautisko kārtību. Šis izaicinājums skar arī tehnoloģiju jomu. Ne vien digitālajā, bet arī reālajā telpā attāluma un laika jēdzieni kļūst arvien relatīvāki. Jomu un reģionu robežas kļūst arvien nosacītākas.
Ir skaidrs, ka mums jārisina jautājums par aizvien uzstājīgāku Ķīnu. Nākamajā Stratēģiskajā Koncepcijā nevar ignorēt tās straujo militāro modernizāciju. Ķīna jau ir te pie mums, Eiropā, mūsu viedierīcēs un mūsu kritiskajā infrastruktūrā. Tās klātbūtne redzama mūsu kaimiņu reģionos. Nevaru iedomāties, ka Ķīnu varētu atstāt ārpus kopējās ainas.
Kā visās iepriekšējās Stratēģiskajās koncepcijās, kas formulētas laikā, kad drošības vide ir saspringta un nestabila, dienas kārtībā dominē militāro pārmaiņu jautājumi.
Kolektīvā aizsardzība ir NATO svarīgākais mērķis. Alianses pielāgošanās ir bijusi sekmīga un pareiza. Kanādas vadīto Alianses spēku pastiprinātā klātbūtne šeit, Latvijā, ir tikai viens piemērs no daudziem.
Pielāgošanās nekad nebeidzas. Ikdienas darbs ģenerālsekretāra vadībā turpinās, un katra ministru sanāksme sper vēl vienu soli, lai nodrošinātu mūsu aizsardzības un atturēšanas atbilstību laikam un uzdevumam. Mums jānodrošina, ka NATO nepārtraukti ir nepieciešamie spēki – gan konvencionālie, gan kodolspēki - un spējas īstajā laikā un īstajā vietā, lai aizsargātu sabiedrotos no jebkuriem draudiem.
Dāmas un kungi!
Mēs esam iesaistīti nebeidzamā un sīvā sāncensībā ar mūsu pretiniekiem visās jomās, kur parādās jauni izaicinājumi un draudi – vai tie būtu hibrīdas dabas vai saistīti ar kibertehnoloģijām un kosmosa nozari, vai jebkuru jauno tehnoloģiju. Sabiedrotajiem jābūt gataviem tos risināt. Mēs redzam, ka hibrīddarbības ir kļuvušas par mūsu pretinieku galveno modus operandi, ko tie atzīst par atbilstošāko.
Kā liecina Lukašenko režīma šobrīd veiktais hibrīduzbrukums, hibrīddraudi var būt daudzveidīgi un to mērķis – vairāki sabiedrotie vienlaikus. Šādos apstākļos izturēt spiedienu un attīstīt noturību nav tikai atsevišķas valsts pienākums. Šādā situācijā nepieciešama kolektīva reakcija un kolektīva noturība. Tāpēc uzskatu, ka veids, kā Alianse risina kolektīvās aizsardzības uzdevumu, ir jāpaplašina un jāpadziļina. Citādi sistēmiskie trūkumi, tos prasmīgi izmantojot, var vājināt Alianses saliedētību un atturēšanas spējas.
Šeit, Rīgā, mēs apspriedīsim mūsu misijā Afganistānā gūtās atziņas. Mums būtu jāspēj efektīvāk izvirzīt mērķus un ieguldīt resursus jebkurās citās operācijās ārpus Alianses robežām.
NATO nav viena. Mūsu partnerību tīklojums ir ļoti vērtīgs gan NATO, gan mūsu partneriem. Visas partnerības ir svarīgas, bet tāpēc tās nebūt nav vienādas. Mums jātiecas pēc individuālākas un apstākļiem pielāgotas pieejas.
Ir partnerības, kas palīdz veikt mūsu pamatuzdevumus, tādas kā ar Somiju un Zviedriju. Ir partnerības, kas būtiski svarīgas visas Eiropas aizsardzībai un noturībai, tādas kā ar Gruziju un Ukrainu, Rietumbalkānos un Ziemeļāfrikā. Un ir partnerības, kas svarīgas drošības videi visā pasaulē, kā tās, kas izveidotas Āzijas un Klusā okeāna reģionā, Persijas līča valstīs vai Āfrikā.
Ir kāda unikāla partnerība, kas pienācīgi jāatspoguļo Stratēģiskajā koncepcijā – partnerība ar Eiropas Savienību. Tai jānodrošina vēl spēcīgāka savstarpēja papildināmība NATO un ES attiecībās. Abām ir vienādi stratēģiskie mērķi. Tām nav jābūt pretrunā un nav jākonkurē vienai ar otru. Neredzu tam iemeslu. NATO Stratēģiskajai koncepcijai un Eiropas Savienības Stratēģiskajam kompasam vienam otru jāpapildina.
Un visbeidzot pēdējais, bet ne mazsvarīgākais aspekts. Vašingtonas līguma 10.pants ir spēkā, un NATO durvis paliek atvērtas. Latvija turpinās sniegt atbalstu un palīdzību valstīm, kas tiecas pievienoties Aliansei. No savas pieredzes zinām, cik ērkšķains var būt šis ceļš, bet tas ir paveicams.
Ģenerālsekretāra kungs, godātie kolēģi!
Latvija iegulda un turpinās ieguldīt līdzekļus aizsardzībā un Alianses atturēšanas un aizsardzības spēju stiprināšanā. Mēs turpināsim sekmēt Alianses vienotību, solidaritāti un saliedētību un spēcīgu transatlantisko saikni ar ASV un Kanādu.
Ar šo punktu es savu uzrunu noslēgšu, vēlreiz pateicoties organizatoriem un ar nepacietību gaidot ģenerālsekretāra runu, kurai sekos prezidentu, premjerministru un ekspertu domu apmaiņa.
