Cilvēka dzīvē astoņpadsmit gadi – tā ir pilngadība. Mēs un mūsu valsts esam izgājuši visus bērna un pusaudža dzīves posmus. Esam sasnieguši arī jauniešiem tik raksturīgo maksimālismu gan savstarpējās attiecībās, gan attiecībās starp sabiedrību un valsti, kā arī valsti un sabiedrību.
Veidojot jauno Latvijas valsti, mēs visi bijām pārņemti ar vienu – ar neatkarīgas Latvijas ideju, mēs veidojām savu ideālo valsti, kurā iesoļosim, kā toreiz teicām, kaut pastalās, bet brīvi.
Tautas atmiņās 50 okupācijas gadus mītošajai, 1988.gadā Rakstnieku savienības plēnumā pirmoreiz pateiktajai, bet vēl skaidri nenoformulētajai Tautas frontes iedvesmotajai idejai par savu valsti bija lemts piepildīties. Latvija ieguva neatkarību, un to atzina citas valstis pasaulē. Latvija ieguva savas robežas, likumus, valūtu un, galvenais, tiesības brīvi un patstāvīgi lemt savu likteni.
Šodien mēs dzīvojam paši savā neatkarīgā valstī, tomēr ideāla valsts nepastāv nekur pasaulē. Tādas ir mēģināts veidot un uzbūvēt, taču labākajā gadījumā šie mēģinājumi palikuši projektu līmenī kā visiem zināmajā grāmatā par Saules pilsētu, bet sliktākajā – ieguvuši pavisam kroplas formas kā bijusī padomju valsts ar “attīstītu sociālismu” un “komunisma celtniecības ēru”. Kad tiek iegūta neatkarība un politiskā stabilitāte, pirmajā vietā izvirzās ikdienas jautājumi, problēmas, kas jārisina katram savās mājās un savā ģimenē. Tad ir laiks uzdot jautājumu: kas ir izdarīts, lai katra ģimene mūsu valstī varētu justies labi, lai, neraugoties uz dažādajām interesēm, prasībām un viedokļiem, katram būtu nodrošināts cilvēka cienīgs dzīves līmenis?
Ir pašsaprotama vēlme dzīvot arvien labāk, arvien pārticīgāk. Tas, cik labi dzīvojam, ir daudzējādā ziņā atkarīgs no mums pašiem. Un te ir runa par atbildību, par atbildību pret sevi, savu ģimeni un savu valsti.
Vēl pirms divdesmit gadiem mūsu likteņus lēma “kāds tur, augšā”, vienalga, vai tas bija kolhoza priekšsēdētāja kabinetā vai Rīgā “partijas mājā”, vai Maskavā, bet tagad lēmums, ko darīt un, galvenais, kā darīt, ir jāpieņem pašiem. Un tas nav viegli – cilvēki gadu desmitiem nedrīkstēja paši pieņemt lēmumus, taču tagad lēmumu pieņemšana, to izpilde un arī atbildība par rezultātiem gulstas uz viņu pašu pleciem. Ir fundamentāli jāmainās sabiedrības uztverei kopumā, bet tas nevar notikt uzreiz – tam nepieciešams laiks.
Jauni apstākļi un jaunas iespējas rada ļoti pateicīgu augsni spekulācijām par ātriem, šķietami vienkāršiem un viegliem paņēmieniem pārticības sasniegšanai. Tāpēc zeļ populistiski lozungi, neizpildāmi solījumi, bet reizēm gluži vienkārši notiek cilvēku mānīšana, zinot, ka solījumi nebūs jāpilda, zinot, ka vienmēr atradīsies iemesli, kāpēc kāds nav ļāvis uzcelt apsolītās sapņu pilis. Sabiedrības briedumu un spēju atšķirt graudus no pelavām lielā mērā apliecina tieši tas, cik liela daļa cilvēku notic vai – tieši otrādi – nenotic kārtējam vieglo panākumu solītājam.
Šodien redzam, ka Latvijas sabiedrība kļūst arvien pragmatiskāka un arvien vairāk novērtē valsts reālās attīstības iespējas un perspektīvas. Ja vēl pirms desmit gadiem cilvēks bija gatavs balsot par nu jau folklorizēto banānu ķekaru, saskatot šādā formā dotajam pārticības solījumam reālu pamatu, tad šobrīd ar lozungiem un tukšiem solījumiem vēlētāju apmulsināt ir grūti.
Šobrīd cilvēki ir gatavi spriest patstāvīgi, gatavi piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavi daudz aktīvāk iesaistīties politiskajos procesos, negaidot, lai kāds visu izlemj un izdara viņu vietā. Un tas ir viens no mūsu demokrātiskās valsts galvenajiem ieguvumiem. Par cilvēku aktivitāti un vēlmi ietekmēt politiskos procesus liecina arī līdzdalība parakstu vākšanā par grozījumiem likumos. Arvien vairāk procesus valstī ietekmē nevalstiskās organizācijas. Sabiedrībai ir jāizmanto un cilvēki jau ir sākuši izmantot savas Satversmē noteiktās tiesības uz viedokli, kas izteikts tautas nobalsošanā.
Pozitīvi ir tas, ka cilvēku dzīves uztvere pamazām mainās, sabiedriskajā dzīvē ienākot paaudzei, kas uzaugusi brīvā, demokrātijas standartiem un tiesiskumam atbilstoši sakārtotā valstī. Domāšana kļuvusi brīva, neatkarīga, un, pats galvenais, sabiedrība vairs akli neuzticas tikai vienīgajam – “pareizajam” – viedoklim, bet pieprasa pamatojumus, pierādījumus un uz loģiskiem argumentiem balstītus lēmumus.
Brīva domāšana un brīva sabiedrība prasa arī pavisam citus politiskos uzstādījumus, ko realizēt aizvien labāk varēs mūsu politiskajā apritē ienākušie jaunie politiķi. Paaudžu maiņa, gluži kā sportā, ir nepieciešama arī jebkuras valsts, tostarp arī Latvijas, politiskajos procesos. Kā zināms – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Pārmaiņas valsts un sabiedrības attiecībās būs iespējamas, ja mainīsies gan pati valsts, gan sabiedrība. Racionāli un valstiski svarīgi lēmumi tiks pieņemti tikai tad, ja katrs nopietns solis tiks rūpīgi diskutēts, tiks izvērtēti visi argumenti par un pret, par galveno mērķi izvirzot rezultātu, ko vēlamies sasniegt. Vienlaikus ir svarīgi saglabāt politisko pēctecību, nepakļaujot valsts attīstību un politisko sistēmu satricinājumiem, revolucionāriem pārkārtojumiem, izmantojot īstermiņa risinājumus un nedomājot par tālākas nākotnes perspektīvām.
Šajā kontekstā ļoti bīstamas var izrādīties populistiskas idejas, jo, pieņemot visiem tīkamu lēmumu šodien, mēs varam attapties pie sasistas siles rīt. Ne valsts budžets, ne stabila politiskā sistēma ar skaidriem spēles noteikumiem nav rotaļlaukums vai izmēģinājumu poligons, kur spēlēt pašiem politiķiem vien svarīgas spēlītes, lai nodrošinātu īstermiņa panākumus. Tajā pašā laikā nepopulāri, bet nepieciešami lēmumi, kas pieņemti šodien, var dot pozitīvus rezultātus nākotnē. Tiem politiķiem, kuri aicina pieņemt nepārdomātus lēmumus, ir skaidri jāapzinās šo lēmumu sekas nākotnē un sava atbildība sabiedrības priekšā.
Stabilas politiskās vērtības jau sen pierādījušas sevi demokrātiskajā pasaulē un noteikti ir attaisnojušās arī Latvijā. Valsts uzplaukums ir iespējams, tikai nodrošinot vienmērīgu un stabilu attīstību, kas balstīta uz ilgtspējīgiem risinājumiem.
Pēdējā gada laikā esam pieredzējuši gan rudenīgas politiskās vētras, gan pavasarīgi mainīgas vēsmas, veidojot jaunus un transformējot vecos politiskos spēkus. Vai tas ienesīs arī noturīgas pārmaiņas Latvijas politikā kopumā vai arī būs tikai tāds kosmētisks remonts, rādīs laiks. Tomēr gribas ticēt, ka šīs pārmaiņas neizjauks to labo, kas jau padarīts.
Cienītās dāmas, godātie kungi!
Es vēlos uzsvērt, ka astoņpadsmit gados Latvijā ir ļoti daudz paveikts un sasniegts. Nepilnos divdesmit gados mēs esam nogājuši ceļu, ko daudzas Eiropas valstis ir gājušas pusgadsimtu.
Ir vērojama stabila un pastāvīga valsts attīstība. Strauji attīstoties, arī pārmaiņas noris strauji. Un tas prasa strauju, bet tajā pašā laikā pārdomātu rīcību – gan inflācijas apkarošanā, gan izglītības sistēmas sakārtošanā, gan sociālo garantiju nodrošināšanā valsts iedzīvotājiem, gan sabiedrības informēšanā par norisēm valstī.
Mums jāskaidro sabiedrībai ekonomisko norišu globālās likumsakarības, jo mūsdienu globalizācijas laikmetā visas pasaules valstis ir savstarpēji saistītas.
21.gadsimtā jebkurai valstij un jebkuram indivīdam ir gandrīz neiespējami pastāvēt izolācijā un nošķirtībā no ārpasaules. Jebkuram notikumam pasaulē – vai tā būtu banku krīze, ekoloģiska katastrofa vai bruņots konflikts – ir tieša ietekme arī uz mūsu ikdienas dzīvi. Ir svarīgi saprast to, ka maize kļūst dārgāka nevis sliktas ražas vai Eiropas Savienības birokrātu dēļ, bet gan tāpēc, ka pasaulē pieaug pieprasījums pēc labības, un naftas cenu pieaugums pasaules tirgū ietekmē arī maizes cenu veikala plauktā.
Ir tikpat svarīgi apzināties arī to, ka Latvijas karavīri dod ieguldījumu pasaules un līdz ar to Latvijas drošībā, iesaistoties starptautiskajās misijās ārpus mūsu valsts robežām.
Latvija ir ieņēmusi stabilu vietu Eiropas Savienības un Transatlantiskā bloka valstu saimē. Latvija vairs nav maza valsts kaut kur Eiropas nomalē, bet tā ir pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas kopā ar partneriem ietekmē reģiona nākotni.
Uz mūsu briedumu norāda arī spēja risināt sarežģītus jautājumus, un tāds bija Latvijas un Krievijas robežlīgums. Uz mūsu briedumu norāda arī panāktais progress bezvīzu režīma ieviešanā ar Amerikas Savienotajām Valstīm.
Ļoti būtisks panākums ir Latvijas pievienošanās Šengenas līguma valstu zonai. Mēs esam pārvarējuši vienu no pēdējiem šķēršļiem, kas mūs šķīra no priekšrocībām, kuras līdz šim varēja izmantot daudzu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi. Nākamais lielais solis ir Eiropas vienotās valūtas ieviešana. Ir skaidrs, ka šis uzdevums nav viegls. Lai mēs to spētu paveikt, būs nepieciešama pāri partijām stāvoša politiska konsolidācija, dzelžaina budžeta disciplīna un īstermiņa interešu pakārtošana ilgtermiņa mērķiem.
Tuvākajās dienās Saeima galīgajā lasījumā izskatīs Lisabonas līgumu. Mēs esam ieinteresēti, lai Eiropas Savienības dalībvalstis to ratificē un lai ar nākamo gadu tas stātos spēkā. Esam sākuši konsultācijas ar kolēģiem no dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamenta, lai Latvija spētu izmantot visas līgumā paredzētās iespējas. Lisabonas līguma sniegtās iespējas ir svarīgi apzināties katram Saeimas deputātam un katrai Saeimas komisijai, jo lēmumus Eiropas Savienībā mēs varēsim efektīvi ietekmēt tikai tad, ja mācēsim izvirzīt prioritātes, rīkosimies ātri un pratīsim atrast sabiedrotos.
Globalizētajā pasaulē mūsu spēks ir atkarīgs no Eiropas Savienības spējas pilnvērtīgi funkcionēt, no sabiedroto saliedētības NATO, no mūsu spējas īstenot ciešu sadarbību ar Baltijas valstīm un partneriem Ziemeļvalstīs. Latvija uzticas saviem sabiedrotajiem – un tāpēc arī Latvija izvēlas būt atbildīgs sabiedrotais.
Sasniedzot mūsu valsts stratēģiskos ārpolitiskos mērķus, esam aktīvi pievērsušies iekšējo problēmu risināšanai. Nodrošinot mūsu ārējo drošību un valsts neatkarības neatgriezeniskumu līdz ar dalību NATO un Eiropas Savienībā, mēs varam izvirzīt jaunas prioritātes, un tās šobrīd ir – iekšējā stabilitāte, valsts ekonomiskā attīstība un katra iedzīvotāja labklājība.
Cienījamie kolēģi! Godātie klātesošie!
1990.gada 4.maijs ir diena, kad mēs atguvām iespēju dzīvot neatkarīgā un brīvā valstī. 4.Maijs mūsu valstij ir tikpat nozīmīgi svētki kā 18.Novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šodien zālē kopā ar mums ir daudzi Augstākās padomes deputāti, kuri pirms astoņpadsmit gadiem balsoja par Latvijas neatkarību. Paldies jums par to, ka jūs uzdrīkstējāties! Uzdrīkstējāties, nenobijāties un izdarījāt vienīgo pareizo izvēli! Paldies visiem tiem Latvijas ļaudīm, kuri 1990.gadā ievēlēja Augstākajā padomē Latvijas Tautas frontes saraksta deputātus, ļaujot viņiem ar balsu vairākumu pieņemt šo vēsturisko lēmumu!
Šodien mēs paši spriežam, paši lemjam, paši rīkojamies un paši esam arī atbildīgi par saviem lēmumiem. Pašos pamatos ir mainījies mūsu sabiedrības vadmotīvs – nevis dzīvot tā, kā to atļauj, bet gan pašiem lemt, ko un kā darīt savā zemē un savā valstī.
Latvijas izaugsme nav noliedzama. Mēs noteikti to gribētu vēl ātrāku un straujāku, taču galvenais – priekšnosacījumi turpmākai attīstībai ir radīti.
Cienītās dāmas un godātie kungi!
Man ir liels gods šajā dienā uzrunāt jūs no Saeimas tribīnes, sveicot svētkos. Esmu pārliecināts, ka, neraugoties uz politisko uzskatu un viedokļu dažādību, mūsu spēki tiks apvienoti Latvijas izaugsmei un politiskās diskusijas veicinās Latvijas kā plaukstošas valsts attīstību.
Latvijas ļaudis!
Sveicu jūs Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienā!
Dievs, svētī mūsu tautu un valsti,
Dievs, svētī Latviju!
Publicēts “Latvijas Vēstnesī” nr.28, 06.05.2008.
