NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
09. oktobrī, 2015
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
8
8

Franču tanki un karavīri Latvijas neatkarības karā. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (IV)

Kaujās ar Sarkano armiju pie Grīvas (Daugavpils) poļu armija izmantoja 22 Renault FT-17 tipa tankus. Tā bija vienīgā kauja ar tanku piedalīšanos Latvijas brīvības cīņu laikā. Sarkanarmieši, kuri pirms tam par tankiem neko nebija dzirdējuši, sākumā uzskatīja tos par jaunas modifikācijas kara lauka virtuvēm. Taču, kad “virtuves” sākušas “spļaut uguni”, izcēlusies panika.

Šodien Latvijas vēstures zinātnē samērā daudz tiek runāts par igauņu, poļu, somu, dāņu karavīru piedalīšanos Latvijas neatkarības karā 1919.–1920.gadā, taču līdz šim nepietiekami izgaismota ir franču militārpersonu loma šajos vēsturiskajos notikumos.
īsumā
  • Redzot krievu pretlieliniecisko spēku vājumu un nestabilitāti, Francija arvien noteiktāk atbalstīja Igauniju, Latviju un Lietuvu cīņā pret Padomju Krieviju.
  • Pateicoties Francijas armijas karavīru vadīto tanku darbībai, Polijas armijai izdevās pilnīgi atspiest Sarkanās armijas daļas uz Daugavas labo pusi, kas deva iespēju poļiem sagatavoties uzbrukumam Latgalē 1920.gada janvāra sākumā kopā ar Latvijas armiju.

Tiesa, tā nebija tik redzama, tāpēc pētnieku uzmanība vērsta vienīgi uz Francijas kā Antantes lielvalsts militārās misijas darbību Latvijā. Tomēr ārvalstu arhīvos atrodamās liecības skaidri apliecina – franču karavīri piedalījās Latvijas atbrīvošanās cīņās arī tieši, un mūsu zemē pat ir lijušas franču asinis.

Francijas attieksme pret Baltijas valstu neatkarību

1919.–1920.gadā Francijas attieksme pret Baltijas valstu neatkarības jautājumu nebija viennozīmīga. No vienas puses, tā bija ieinteresēta Krievijas atjaunošanā vecajās robežās, bet no otras, atbalstīja jauno Baltijas valstu centienus atbrīvoties no Vācijas ietekmes. Taču, redzot krievu pretlieliniecisko spēku vājumu un nestabilitāti, Francija arvien noteiktāk atbalstīja Igauniju, Latviju un Lietuvu cīņā pret Padomju Krieviju.

1919.gada maijā Latvijā ieradās Francijas militārā misija ar pulkvedi Emanuelu di Parkē priekšgalā. Viņš stājās sakaros ar provāciskās valdības vadītāju Andrievu Niedru un Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani. Nepanācis abu valdību izlīgumu, no 8.jūnija di Parkē uzskatīja sevi par pārstāvi pie Niedras valdības, bet pēc tās darbības izbeigšanas tā paša mēneša beigās (pēc vācu karaspēka sakāves pie Cēsīm), visu uzmanību pievērsa briestošajai Bermonta karaspēka problēmai, atbalstot Latvijas Pagaidu valdību. Augustā viņš Parīzē panāca Francijas valdības atbalstu Latvijai, kā rezultātā pret liniem un kokmateriāliem Latvija ieguva 11 miljonu franku kredītu, kā arī ieročus un munīciju jaunizveidotajai Zemgales divīzijai.

"No Francijas pret liniem un kokmateriāliem Latvija ieguva 11 miljonu franku kredītu, kā arī ieročus un munīciju jaunizveidotajai Zemgales divīzijai."

Sākoties Bermonta spēku uzbrukumam Rīgai, di Parkē kopā ar Lielbritānijas militārās misijas vadību 11.oktobrī ieteica Latvijas valdībai nepakļauties Bermonta prasībām. Nākamajā dienā pie Rīgas ieradās franču flotes Baltijas jūras eskadras komandieris kapteinis Žans Brisons ar vairākiem kuģiem. 15.oktobrī tā atklāja uguni pret vācu-krievu ierakumiem Daugavgrīvā un pie Lielupes, atbalstot Latvijas armiju. Turpmākajās dienās bermontiešu artilērijas uguns nonāvēja deviņus angļu jūrniekus. Franču kuģi necieta, kaut gan vācu artilērijas uguns piespieda tos vairākkārt mainīt noenkurošanās vietas un pat nogalināja vienu uz klāja esošu aitu.

Sabiedroto flotes atbalstu latvieši saņēma arī izšķirošajās novembra kaujās, kad Bermonta spēki tika padzīti no Rīgas. 11.novembrī, kad sabiedroto kuģi, laužot plāno Daugavas ledu, iebrauca Andrejostā, uz kara kuģa "Lestin" ieradās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics un armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, lai izteiktu Ž.Brisonam un Francijai pateicību.

Francijas militārā misija darbu Latvijā turpināja. Cita starpā, di Parkē 1920.gada janvārī kopā ar citu sabiedroto misiju vadītājiem un J.Balodi apmeklēja Latgales fronti, kur pie Malnavas nokļuva spēcīgā Sarkanās armijas apšaudē. Taču viss beidzās laimīgi, latviešu jātnieku vada apsargātajiem braucējiem ragavās "ātri traucoties pāri baltajam līdzenumam". Di Parkē vārdiem runājot, tā bijusi "oriģināla ekskursija, kuru tik garšīgi piparoja ložu džinkstēšana".

Vienīgā kauja ar tanku piedalīšanos

Diemžēl piemirsti ir fakti, ka franču karavīri mūsu zemē piedalījušies arī kaujās. Starpkaru periodā Latvijā to izvairījās pieminēt - daļēji tāpēc, ka šīs kaujas notika teritorijā, uz kuru pretenzijas izteica Polija (Grīvas pilsēta un seši Ilūkstes apriņķa pagasti).

1919.gada augusta beigās un septembra sākumā Polijas un Lietuvas armiju spēki uzsāka uzbrukumu Daugavpilij, kuru aizstāvēja latviešu komunista Anša Daumaņa vadītie Sarkanās armijas spēki. Otrajam sarkano latviešu strēlnieku pulkam un igauņu padomju brigādei izdevās nepieļaut poļu pārcelšanos pāri Daugavai. Līdz 26.septembrim poļi sakoncentrēja spēkus atkārtotam uzbrukumam, kurā bija jāpiedalās arī Polijas armijas 1.tanku pulka 2.rotai, kurai šoreiz gribētu pievērst īpašu uzmanību.

1.tanku pulks bija izveidots Francijā tur esošās ģenerāļa Hallera poļu armijas sastāvā. Par tā komandieri kļuva Francijas armijas 505.tanku pulka komandieris majors Ž.Marē, un sākotnēji tas sastāvēja gandrīz vienīgi no frančiem. Kad 1919.gada jūnijā tas ieradās Polijā, no 45 pulka virsniekiem franči bija 34, viņi sastādīja arī pusi no apakšvirsniekiem un trešdaļu no kareivjiem. Bruņojumā bija franču "Renault" tipa tanki. Arī septembrī Daugavpils kaujas laikā 2.rotu komandēja franču kapteinis Dufors un no pārējiem astoņiem virsniekiem tikai divi nebija franči. Bez tam rotai līdzi devās un personiski tanku akciju pie Daugavpils pārraudzīja pulka komandieris Marē (par septembra kaujām plašāk izklāstīts raksta pirmajā daļā "Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā I").

"Di Parkē vārdiem runājot, tā bijusi “oriģināla ekskursija, kuru tik garšīgi piparoja ložu džinkstēšana”."

26.-27.septembra naktī rotas 20 tanki un 14 automašīnas pa dzelzceļu no Viļņas ieradās bijušajā Kurzemes guberņā, tie tika izlādēti no vagoniem pie Lauceses. No rīta tanki jau bija ieņēmuši pozīcijas starp Laucesi un Grīvu. Atbalstot poļu kājniekus, tanki ielauzās Grīvas pilsētas ielās un ar savu uguni sedza sapierus, kas mīnēja un uzspridzināja koka tiltu pāri Daugavai, kā arī apšaudīja bēgošos sarkanarmiešus, kuri centās pārcelties uz Daugavpils krastu ar prāmi.  Kā vēlāk liecināja gūstekņi sarkanarmieši, kuri pirms tam par tankiem neko nebija dzirdējuši, sākumā uzskatīja tos par jaunas modifikācijas kara lauka virtuvēm. Taču, kad "virtuves" sākušas "spļaut uguni", izcēlusies panika.

Kaujā pie koka tilta ar ienaidnieka bruņoto auto un artilēriju, pārraugot tanku motoru iedarbināšanu, tika ievainots tanku rotas apgādes vada komandieris franču leitnants Galtjē. Savukārt francūzi aspirantu Peretu ievainoja karabīnes lode. Šajā dienā, neraugoties uz ārkārtīgi smagajiem poļu 1.leģiona pulka zaudējumiem, priekštilta nocietinājumu fortu ieņemt neizdevās.

Tanku atbalsts ļāva atspiest ienaidnieku

Tanki bija darbojušies bez pārtraukuma 14 stundas, karavīri devušies kaujā pēc negulētas nakts, tomēr atpūsties nevarēja. Līdz pusnaktij Laucesē tika savesti tehniskā kārtībā divi tanku vadi, kuriem nākamajā rītā bija jāatbalsta kājnieku triecienuzbrukums fortam. Brīvprātīgi akcijai pieteicās gandrīz visi rotas francūži, jo daudziem no viņiem tā bija pēdējā kauja Polijas armijas sastāvā pret Sarkano armiju pirms gaidāmās atgriešanās dzimtenē (piemēram, tanka mehāniķis Lions jau atradās ceļā uz Varšavu ar nolūku demobilizēties, tomēr, uzzinājis par gaidāmo kauju, atgriezās rotā, lūdzot atļauju tajā piedalīties).

28.septembrī agri no rīta abu vadu 10 kaujas tanki kājnieku priekšā cauri Kalkūniem devās uzbrukumā fortam. Kaujā krita vada komandiera tanka mehāniķis poļu karavīrs, vairāki tanki tika izsisti no ierindas, tomēr fortu izdevās ieņemt, kamēr tā aizstāvji mēģināja bēgt laivās un plostos uz Daugavas otru krastu. Lielāko daļu no viņu peldlīdzekļiem ceļā sasniedza franču virsnieku vadīto tanku lādiņi, "burtiski visus apslīcinot". Pēc tam kad poļu sapieri uzspridzināja dzelzceļa tiltu, tanku rotas vadi, izvelkot no ienaidnieka apšaudes lauka bojātās mašīnas, atstāja cīņas vietu un drīz pa dzelzceļu atgriezās Viļņā.

"Sarkanarmieši, kuri pirms tam par tankiem neko nebija dzirdējuši, sākumā uzskatīja tos par jaunas modifikācijas kara lauka virtuvēm."

Šajā vienīgajā kaujā ar tanku piedalīšanos Latvijā 1919.–1920.gada karā laikā, kurā Polijas armijas vienības kopumā bija zaudējušas vairāk nekā 100 kritušo, izcilu varonību parādīja franču virsnieki Brakvets, Brusī, Labordets, Furels, Forē un citi. Forē un Galtjē kopā ar pulka komandieri Marē par nopelniem Daugavpils kaujā tika apbalvoti ar Polijas Drošsirdīgo krustu. Pateicoties Francijas armijas karavīru vadīto tanku darbībai, Polijas armijai 1919.gada septembrī izdevās pilnīgi atspiest Sarkanās armijas daļas uz Daugavas labo pusi, kas deva iespēju poļiem sagatavoties uzbrukumam Latgalē 1920.gada janvāra sākumā kopā ar Latvijas armiju (sīkāk raksta otrajā daļā "Polijas armijas atbalsts Latgales atbrīvošanā").

Franču karavīra varonība

Latvijas neatkarības karā ir vēl viena epizode, kurā izcilu varonību parādīja līdz šim nezināms franču karavīrs. 1919.gada oktobrī, sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai, uz Viļņu palīdzības meklējumos nosūtītajai Latvijas delegācijai izdevās panākt Polijas valsts galvas Jozefa Pilsudska solījumu palīdzēt Latvijai visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem. Polijas militārais pārstāvis Latvijā kapteinis Aleksandrs Miškovskis saņēma personīgu Pilsudska rīkojumu nekavējoties izlidot uz Cēsīm, kur saskaņā ar nepamatoti izplatītu informāciju atradās Latvijas Pagaidu valdība un armijas pavēlniecība, lai personiski paziņotu tai par Polijas gatavību sniegt palīdzību.

Pavēles saņemšanas brīdī, 14.–15.oktobra naktī, plosījās vētra, un Viļņas kara lidlaukā dislocētās 582.gaisa eskadriļas komandieris informēja, ka sakarā ar laika apstākļiem viņam nav tiesību nozīmēt lidotāju. Brīvprātīgi veikt uzdevumu pieteicās kāds neliela auguma franču leitnants, pasaules kara veterāns. Lidojot pāri frontes līnijai, lidmašīnu apšaudīja sarkanarmieši, tomēr, pateicoties pilota prasmei, tai izdevās nokļūt līdz Nītaures apkārtnei, kad pēkšņi virs meža apstājās motors. Lidaparāts planējot krita, velti meklējot klajāku nolaišanās vietu. Saskaroties ar priežu galotnēm, lidmašīnai nolūza spārns, un tā nogāzās starp kokiem. Miškovskis, pateicoties tam, ka nesēdēja krēslā, bet uz rezerves degvielas tvertnes, tika izsviests no lidaparāta un zaudēja samaņu, taču tieši tas, iespējams, glāba viņa dzīvību. Savukārt franču pilots, paliekot savā krēslā, atsitās pret zemi kopā ar lidmašīnas korpusu un guva smagus savainojumus. Par laimi, notikušo redzēja netālu dzīvojošais mežsargs, kurš nekavējoties par to paziņoja uz Cēsīm.

"Brīvprātīgi akcijai pieteicās gandrīz visi rotas francūži, jo daudziem no viņiem tā bija pēdējā kauja Polijas armijas sastāvā pret Sarkano armiju pirms gaidāmās atgriešanās dzimtenē."

Drīz pēc tam notikuma vietā ieradās Latvijas armijas automašīna, kas abus cietušos nogādāja Cēsīs, bet pēc attiecīgo paskaidrojumu saņemšanas un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas – Rīgā. Tur Miškovskis pamazām atguva kontūzijas rezultātā daļēji zaudēto atmiņu un varēja izpildīt savu uzdevumu. Savukārt franču pilots ārkārtīgi smagā stāvoklī tika nogādāts uz vienu  no Rīgas tuvumā esošajiem franču kara kuģiem.

Varonīgā franču pilota vārds ļoti ilgi palika nezināms. Tikai pēc ilgiem meklējumiem vairāk nekā 80 gadus pēc notikušā šī raksta autoram Polijas Centrālajā militārajā arhīvā izdevās to atrast. Pilotu sauca Marks Denins. Diemžēl viņa tālākais liktenis nav zināms. 1920.gados noteikti bija vērts ierosināt viņa apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni, kuru daudzi ārzemnieki saņēma vienīgi diplomātisku apsvērumu dēļ.

Lāčplēša Kara ordenis franču karavīriem

Jāuzsver, ka franči, līdzīgi poļiem un igauņiem, piederēja pie nācijas, kuras karavīriem piešķīra šo augstāko Latvijas apbalvojumu ne tikai diplomātiskās etiķetes pildīšanas nolūkos, bet tāpēc ka daudzi no tiem bija piedalījušies kaujās par Latvijas zemi vai politiskiem līdzekļiem sekmējuši Baltijas valstu neatkarības nostiprināšanu.

Ar Lāčplēša ordeņa I šķiru bija apbalvoti maršals Fošs un ģenerālis Debenejs, ar II šķiru – pavisam 14 franču karavīri, starp tiem ģenerāļi Veigands un Žanēns (viņiem 1918.-1920.gadā bija pakļauts Imantas pulks un 1.Latvijas bataljons Sibīrijā un Tālajos Austrumos), pulkvežleitnants di Parkē, admirālis Brisons u.c.  Ar III šķiru tika apbalvoti 33 franču karavīri, viņu vidū daudzi Francijas militārās misijas locekļi, Francijas Baltijas jūras eskadras kara kuģu komandieri un virsnieki, kā arī Verdenas cietoksnis.

Ar Lāčplēša Kara ordeni bija apbalvots arī vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Jānis Gobnieks, kas no 1918.gada februāra kā virsnieks dienēja Francijas armijā, bet 1919.gadā atgriezās Latvijā kā Francijas militārās misijas loceklis, paliekot tās sastāvā līdz 1920.gada jūnijam. Augsto apbalvojumu viņš saņēma par to, ka bermontiešu uzbrukuma laikā Rīgai uzturēja sakarus starp Latvijas armijas virspavēlnieka štābu un Francijas misiju, kā arī kara kuģiem. Kopā ar citiem misijas locekļiem viņš, "neraugoties uz briesmām, kaujas laukā apmeklēja pirmās līnijas, tā uzturēdams garu mūsu [latviešu – aut.] karavīros". Savukārt Latvijas pilsonis un Francijas Kara flotes leitnants Iršu pagastā dzimušais vācietis K.Dekkerts ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvots par to, ka Francijas militārās misijas uzdevumā 1919.gada rudenī iestājās Bermonta karaspēkā, lai izzinātu tā nodomus un informētu par tiem Latvijas Pagaidu valdību.

Sadarbība pēckara gados

Neatkarības kara laikā nodibinātās abu armiju labās attiecības saglabājās un attīstījās arī vēlākajos gados. Francija bija viena no tām valstīm, kura sniedza Latvijai atbalstu militārās izglītības (daudzi latviešu virsnieki mācījās Francijas Ģenerālštāba akadēmijā un citās kara skolās), kā arī bruņojuma jomā (piemēram, 1920.gados Francijā tika pasūtītas un iepirktas tam laikam modernās zemūdenes "Ronis" un "Spīdola", kā arī divi mīnu traleri). Zināma informācijas apmaiņa pastāvēja starp Latvijas un Francijas armijas štābiem.

Šo kopējo vēstures lappušu izpēte ļauj stiprināt abu valstu draudzīgās attiecības arī šodien. Turklāt, atklājot sen aizmirstus pagātnes notikumus, veidojas pilnīgāks priekšstats par Latvijas attiecībām ar Franciju un vietu Eiropas kartē.  

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU