1918.gada 18.novemrī Latvijas neatkarība tika proklamēta ārkārtīgi neskaidras nākotnes apstākļos. Līdz faktiskas un juridiskas atzīšanas brīdim bija jāpavada vēl divi gadi militārās un diplomātiskās cīņās.
No 1918.gada beigām līdz 1920.gada sākumam
Šajā laikā, noslēdzoties I Pasaules karam un sabrūkot gan Vācijas, gan cariskās Krievijas impērijai, situācija Baltijas reģionā bija vairāk kā neskaidra. Lai gan Antantes valstis, tajā skaitā ASV, formāli atzina un pat uzsvēra mazo tautu pašnoteikšanās principu, patiesībā kara uzvarētāji sākotnēji rēķinājās ar lielinieku režīma krišanu un cariskās Krievijas atjaunošanos. Tādējādi tautu neatkarības centieni impērijas rietumu provincēs tika uzlūkoti visai piesardzīgi. Ne Vācija, ne vācbaltieši, ne Krievija demokrātiskas un neatkarīgas valsts izveidošanos neuzlūkoja kā reālu iespējamību. Topošajām Baltijas valstīm draudēja drīza iespējamība no jauna nonākt Krievijas vai Vācijas jūgā. Taču, ņemot vērā, ka Krievijā pie varas atradās boļševiki, bet Vācijas izplešanās uz austrumiem neietilpa kara uzvarētāju plānos, sabiedrotie bija gatavi atbalstīt jaunās valsts vadību un atzīt to de facto, kā to jau 1918.gada 11.novembrī mutiski izdarīja Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Belfūrs.
1918. un 1919.gada mija pienāca diezgan bezcerīgā situācijā – nākamās Latvijas teritoriju joprojām kontrolēja Vācija, kuras karaspēkam saskaņā ar sabiedroto noteikumiem bija jāatvaira strauji ienākošie boļševiki. Latvijas valdībai nebija nedz ieroču, nedz savu bruņoto spēku. Jau janvārī Sarkanā armija, latvieši strēlnieku atbalstīta, ieņēma Latvijas teritorijas lielāko daļu. Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā patvērās Liepājā, taču 16.aprīlī vācu landesvērs to gāza, izveidojot Andrieva Niedras valdību. Tādējādi 1919.gadā Latvijas teritorijā faktiski vienlaikus pastāvēja trīs valdības – A.Niedras provāciskā, boļševiku atbalstītā Pētera Stučkas un sabiedroto joprojām atzītā K.Ulmaņa valdība, kura kopš gāšanas bija patvērusies uz kuģa „Saratov”.
Latvijas valdība ar kuģi „Saratov” Rīgā atgriežas tikai 1919.gada 8. jūlijā pēc vācu Dzelzs divīzijas un landesvēra sakāves Cēsu kaujās. Vienlaikus šis notikums paver iespēju Latvijai izveidot savu armiju. Tomēr pilnīgi iznīcināt vācu spēkus neizdodas, jo saskaņā ar Antantes lielvalstu vēlmēm tiem bija jāturpina cīna ar Sarkano armiju. Latvieši 3.jūlijā ir spiesti noslēgt Strazdumuižas pamieru, saskaņā ar kuru vācu militārajiem formējumiem tuvākajā laikā ir jāpamet Latvijas teritorija. Taču tas netiek darīts, pat gluži pretēji – tie tiek papildināti. Jaunās Latvijas valsts pozīcijas nostiprinās tikai 11.novembrī, atsitot no Rīgas Krievijas Pāvila Bermonta armiju, kas atbalsta Krievijas monarhijas atjaunošanu un kuras sastāvā ietilpa gan cariskās Krievijas armijas, gan vācu karavīri. 1920.gada sākumā Latvijas un Polijas spēki no Latgales padzen Sarkano armiju un beidz pastāvēt Padomju Latvijas valdība. Brīvības cīņas beidzas. Taču Latvijas valstiskās neatkarības starptautiskās atzīšanas cīņas tikai sākas.
Grūtais ceļš līdz atzīšanai de iure
1920.gada 10.jūnijā pēc britu ārlietu ministra Džordža Kērzona ierosinājuma Baltijas valstu starptautiskā atzīšana tiek apspriesta Antantes valstu starpā. Par to atzīšanu de iure izteicās Itālija un Japāna, Francija ieņēma nenoteiktu nostāju, bet ASV pilnībā bija pret. Saglabājoties šādam stāvoklim, noraidošu attieksmi pret uzņemšanu tās sastāvā pauž arī Tautu Savienība. Starptautiskās de iure atzīšanas trūkuma dēļ Latvijai nākas samierināties ar nepilntiesīgas dalībvalsts statusu šajā organizācijā.
Lūzuma punkts Latvijas starptautiskajā atzīšanā tiek panākts 1920.gadā, kad pēc gadu ilgām smagām sarunām 11.augustā tika parakstīts Latvijas un Krievijas miera līgums. Saprotot, ka boļševiku vara Krievijā saglabāsies un tā ir ar mieru atzīt bijušās impērijas rietumu pierobežas valstis, skeptiķu balsis pierimst. Tikai 1920.gada nogalē Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica diplomātisko pūliņu dēļ Francijas valdība izsūta citām valstīm notas ar ierosinājumu atzīt Baltijas valstis de iure. Svārstīgu nostāju šajā jautājumā ieņēma Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs, jo iebildumus pret Baltijas valstu juridisko atzīšanu uzturēja britu ārlietu ministrs Dž.Kērzons.
Tikai 1921.gada 26.janvārī, Lielbritānijai tomēr nosveroties par labu Baltijas valstu de iure atzīšanai, Antantes Augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija, vienbalsīgi nolemj juridiski atzīt Latviju un Igauniju (Lietuvu de iure lielvalstis atzina 1922.gada 20.decembrī). Šajā datumā to izdara arī Somija. Februārī šim piemēram seko arī pārējās Skandināvijas valstis, Vācija, Austrija, Portugāle, Rumānija, Persija. Tautu Savienībā, 38 valstīm balsojot par, bet atturoties vai neesot klāt 10 valstīm, Latviju uzņem 1921.gada 22 septembrī līdz ar Igauniju un Lietuvu. ASV Latviju de iure atzīst tikai 1922.gada 28.jūlijā.
Uzziņa:
De facto ir latīņu valodas termins, kas nozīmē “patiesībā” vai “praksē”. Tas attiecināms uz kādas lietas pastāvēšanu praksē, pat ja tā nav fiksēta ar likumu. Šo terminu bieži lieto pretstatā terminam de iure, kas nozīmē “pēc likuma”. Tiesiskā izpratnē de iure apzīmē likumā aprakstīto, kamēr de facto apzīmē darbību, kas notiek praksē.
Latvijas atzīšana de facto – sākotnējā Latvijas valsts vai tās Pagaidu valdības kā juridiska fakta atzīšana.
Latvijas atzīšana de iure - pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.
