Labdien.
Mana mamma rūpējas par savu mammu (manu vecmammu), kurai jau ir tuvu 90 gadiem.
Mammai tas sagādā ļoti lielas grūtības, jo viņai pašai ir smagas veselības problēmas, līdz ar to nav arī darba un pastāvīgu ienākumu.
Mamma lūdza pašvaldības sociālajam dienestam nodrošināt vecmāmiņai pansionātu, jo viņai (manai mammai) nav līdzekļu, nav darba, un viņas veselības stāvoklis neļauj strādāt. Turklāt nav arī piemērotu dzīves apstākļu – mammai nav piemērota dzīvesvieta. Mammai arī ir trūcīgās personas statuss.
Sociāliais dienests šo procesu novilcina. Kā šāds process tiek regulēts? Vai pansionāts ir jānodrošina, kādos apstākļos, un vai man kā mazbērnam ir likumiskas saistības par vecmāmiņas aprūpi? Vai man to var uzlikt par pienākumu likuma ietvaros?
Es pats personīgi palīdzu mammai, bet man nav tik daudz finansiālo resursu, lai šo visu nokārtotu un apmaksātu pansionātu, kas tagad maksā ļoti dārgi, un vienam cilvēkam gandrīz nav iespējams to segt pie vidējas algas. Paņemt pie sevis vecmammu es nevaru, jo nav vietas, kā arī esmu strādājošs cilvēks pilnas slodzes darbā (40 stundu nedēļa). Vai sociālais dienests šādā gadījumā var atteikt pansionāta nodrošināšanu?