Medības civilizācijas pirmsākumos bija tās izdzīvošanai nepieciešams pasākums. Tomēr pamazām medības ir kļuvušas par individuālu nodarbi un neatņemamu vides apsaimniekošanas pasākumu. 

Mūsdienās medības ir nepieciešams platību un populāciju apsaimniekošanas instruments, ar kura palīdzību tiek veicināta ekoloģiskā stabilitāte un bioloģiskā daudzveidība. Medību saimniecībai jānodrošina pastāvīgs līdzsvars starp saimnieciskajām, sociālajām un vides interesēm. 

Intensīvā lauksaimniecība un mežsaimniecība mūsdienās rada savvaļas dzīvniekiem viegli pieejamu barības bāzi, kā rezultātā dzīvnieku populācijas ir strauji pieaugušas. Dabiskie dzīvnieku populāciju regulācijas mehānismi (pašregulēšanās un plēsēju ietekme) uz to reaģē pārāk lēni un nepilnīgi. Savukārt plēsēju savairošanās rada potenciālus draudus sabiedrībai, it īpaši lauku apvidos. 

Līdz ar to medniekiem jāpilda dzīvnieku populāciju regulēšanas funkcija, lai nepieļautu to pārmērīgu savairošanos. Pārāk liels dzīvnieku skaits izspiež no dzīves telpas citas sugas (iznīcinot tās tiešā veidā, likvidējot sugu barības bāzi vai izmainot to dzīves vidi), nodara postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, apdraud satiksmes drošību uz ceļiem un veicina dzīvnieku slimību izplatīšanos, kuras var ietekmēt arī mājdzīvniekus.