Bērns negrib ģērbties, atsakās tīrīt zobus vai uz aizliegumu atbild ar kliegšanu. Pieaugušais steidzas, atkārto prasīto un jūt, ka pacietība izsīkst. Kā saglabāt skaidras prasības, bērnu neiebiedējot un nepazemojot? Šādām ikdienas situācijām Bērnu aizsardzības centrs pievērsās caur praktiskajiem semināriem Rīgā un Liepājā, izstrādātājiem ekspertu video, infografikām un īstenotajām sarunām televīzijā un radio. Visas aktivitātes vienoja atziņa: audzināšana bez vardarbības nenozīmē visatļautību – robežas var noteikt, saglabājot cieņu pret bērnu.
“Bērns drīkst dusmoties par to, ka spēlēties ir jābeidz, un vienlaikus arī vecāks var turpināt ievērot ģimenes “iekšējos kārtības noteikumus”. Uzklausīt bērna neapmierinātību nenozīmē atcelt noteikumus, taču nogurums, steiga vai bērna protests neattaisno kliegšanu, pazemošanu vai fizisku sodu. Mūsu uzdevums ir gan atgādināt par šo robežu, gan palīdzēt vecākiem saprast, ko sarežģītā brīdī darīt citādi. Savaldība ir apgūstama prasme, un padomu labāk meklēt laikus – pirms attiecības ar bērniem kļuvušas sarežģītas,” uzsver Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska.
No tūlītējas paklausības līdz prasmei rīkoties citādi
Semināros vecāki un citi bērnu aprūpētāji kopā ar speciālistiem pārrunāja pazīstamas konfliktsituācijas, mācījās atpazīt pieaugošu spriedzi un izmēģināja vienkāršus ķermeņa un elpošanas paņēmienus tās mazināšanai. Vērtējot padomu lietderību, vecāki norādīja, ka uzzinājuši konkrētus paņēmienus, ko izmēģināt sarežģītā audzināšanas situācijā, un labāk izprot atšķirību starp robežu noteikšanu un vardarbīgu rīcību. Izskanēja arī ierosinājums pēc laika satikties vēlreiz, lai pārrunātu, kas no izmēģinātā ģimenes ikdienā palīdzējis.
Viens no semināros aplūkotajiem principiem – vērtēt rīcību, nevis bērnu pašu. Piemēram, vērtējošo vārdu “tu esi slikts” vietā teikt faktos izteiktas frāzes un skaidrus noteikumus: “Tu pagrūdi brāli. Es neļaušu tev viņu grūst.” Šādi pieaugušais skaidri pasaka, ko nedrīkst darīt, tai pat laikā nepazemojot bērnu un saglabājot pret viņu cieņu.
Taču ar nevēlamās rīcības apturēšanu vien nepietiek. Bērns var pārstāt grūst brāli, bet joprojām nezināt, ko darīt nākamreiz, kad brālis paņem viņa mantu. Kā skaidroja klīniskā psiholoģe Laila Pāpe, audzināšanas mērķis ir palīdzēt bērnam iemācīties rīkoties cieņpilni un regulēt savus impulsus un emocijas arī tad, kad pieaugušais nav klāt. Tāpēc, kad emocijas norimušas, svarīgi pārrunāt arī to, ko līdzīgā situācijā bērns varētu pateikt vai izdarīt citādi.
Padomu var meklēt, pirms situācija kļūst par krīzi
Par nogurumu, ikdienas strīdiem un brīžiem, kad pašiem nav izdevies saglabāt mieru, atklāti stāstīja arī tādi sabiedrībā zināmi vecāki kā Ieva Florence-Vīksne, Kaspars Dvinskis, Kristīne Beitika, Jānis Vanks, Sibilla Bille un citi. Viņu pieredzē izskanēja daudziem vecākiem pazīstamās šaubas: vai manas grūtības ir pietiekami nopietnas, lai lūgtu palīdzību, un vai tomēr nevajadzētu spēt tikt galā pašiem?
Bērnu aizsardzības centrs uzsver – ja viena un tā pati situācija mājās atkārtoti beidzas ar kliegšanu vai savaldību saglabāt kļūst arvien grūtāk, tas jau ir nopietns iemesls meklēt palīdzību. Nav jāgaida krīze. Lai vecākiem būtu vieglāk atrast savai situācijai piemērotu atbalstu, Bērnu aizsardzības centra vietnes atbalstsberniem.lv sadaļā “Vecākiem” apkopota informācija par atbalsta iespējām, praktiskiem ieteikumiem un citiem noderīgiem resursiem.



