Mazsalacas muzeja un Vijas stāsta sākums meklējams pirms 26 gadiem, kad tā laika pilsētas pašvaldībai bija vēlme izveidot piemiņas istabu par godu talantīgā Valtera Hirtes koka skulptūru darbiem, ko viņš bija novēlējis savai dzimtajai pilsētai. Koktēlnieks Valters Hirte savos darbos atspoguļoja dzīves laikā novērotos, lasītos, dzirdētos un arī izfantazētos notikumus un personības, tos pārvēršot dažādos koka figūriņu tēlos, piemēram, velniņos jeb, kā viņš tos dēvēja, kloņģīšos. Līdz ar lēmumu par piemiņas istabas veidošanu tika meklēts tās vadītājs, un Vija, draudzenes pamudināta, pieteicās šim izaicinājumam. Pirmā muzeja ēka atradās Rīgas ielā 1. Vija kavējas atmiņās par apjomīgi paveikto darbu, lai muzeja telpas iekārtotu. Ar enerģisku iniciatīvu un entuziasmu nekas neesot bijis neiespējams. Pirmā piemiņas istabas darba diena bijusi 4. maijā, jau tā paša gada nogalē pēc Vijas iniciatīvas uzsākta muzeja paplašināšana. Vija piebilst, ka nevarot darīt lietas kā uzsildītas, tās esot jādara uguns karstas – tad plānotais izdodas un iedvesmot sanāk arī citus. Redzot Vijas entuziastisko darbību, vietējā iedzīvotāja Larisa Gerasimova savulaik pat uzdāvinājusi muzejam savu guļbūves klēti, lai tas iegūtu vēl interesantākas aprises. Pēc vairāk nekā dekādes muzeja pārvaldībā nonāca tagadējā Mazsalacas Amatu māja, papildinot krājumu ar vēl jaunām kolekcijām, bet kopš 2015. gada viss muzeja piedāvājums ir sastopams Valtenberģu muižas namā, kas ir klasicisma liecība no barona Vilhelma Georga fon Falkenberga dzimtas laikiem (16.-17.gs. vidus).
Šodien, viesojoties Mazsalacas muzejā, ir sastopama ne vien Valtera Hirtes koka skulptūru kolekcija, bet arī zvanu kolekcija, medību trofejas, seno dzimtkoku, represēto un Ērenpreisa stāsts, kā arī 1300 suvenīrpelīšu privātkolekcija. Viss muzejā aplūkojamais ir saistīts ar Mazsalacu vai arī lielākoties gūts kā dāvinājums mazsalaciešiem kādā viņu dzīves posmā. Ēku apjož baroka laika dārzi, koku aleja un nedaudz tālāk stiepjas Salacas upe ar dabas bagāto Salacas ieleju. Vasaras laikā teritoriju nereti izvēlas kāzu ceremoniju svinēšanai.
Muzeja darbības laikā pieredzēts ir daudz – īpaši tā darbības sākumā, bet izaicinājumus Vija drīzāk sauktu par piedzīvojumiem. Viens no tiem ir bijusi suvenīrpeļu vešana no Kanādas, kur dzīvojusi kāda izbijusi mazsalaciete. Vēl kāds piedzīvojums – aktierspēles avantūras velna tēlā Skaņākalna Dabas parkā un sadraudzēšanās ar muižas spoku.
Muzeja tapšanā un darbībā liels Vijas atbalsts bijusi ģimene, īpaši dēli, kuri, var teikt, izauguši ar muzeju sirdī. Viju iedvesmo tikšanās ar apmeklētājiem, sarunas, muzeja kolēģi, viesošanās un pieredzes apmaiņa citos objektos, kā arī kultūras pasākumu baudīšana. Lielu prieku ikdienā sagādā ikviens muzeja apmeklētājs, bet īpaši vietējie, kas ar lepnumu uz muzeju atved savus viesus. Nereti kādas idejas Vija izdomājot naktī.
Mazsalacas muzeju visbiežāk apmeklē ģimenes ar bērniem, arī bērnudārzu, skolēnu un pensionāru grupas. Ierodas arī ārzemju viesi no Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas, Vācijas, Francijas, Itālijas un citām valstīm. Pagājušajā vasarā sirsnīga tikšanās bija ar kādu pēdējā muižas barona Fītinghofa radinieci no Amerikas, kura priecājusies par rosību muižā. Lielākoties viesi par objektu uzzina no interneta vides, kādiem drukātajiem izdevumiem vai no cilvēku ieteikumiem. Īpašs viesu pieplūdums izjusts pēc televīzijas raidījumu filmēšanas. Muzeja direktore dalās, ka nenoliedzami muzeja apmeklētājos ir jūtama paaudžu maiņa un nereti jādomā par jauniem risinājumiem, kā ar muzeja kolekcijām uzrunāt auditoriju. Vija uzskata, ka muzeja piedāvājumam ir jābūt gana daudzveidīgam, lai uzrunātu dažādas mērķauditorijas. Sezonalitāte katru gadu lielā mērā ietekmē muzeja apmeklētāju skaitu, bet arī ziemas periodā rosība neapstājas, jo tiek veikti dažādi organizatoriskie darbi, kam vasaras periodā nesanāk pieķerties.
Vijasprāt, lai veiksmīgi darbotos tūrismā, visa pamatā ir labas komunikācijas prasmes un sadarbošanās ar citiem tūrisma uzņēmējiem. Nozīmīga ir arī apkārtējās teritorijas pārzināšana, jo katrs objekts darbojas kā tūrisma vēstnesis savā apvidū. Ja arī nezina atbildi uz kādu jautājumu, tad pareizā pieeja esot teikt – noskaidrošu. Ja visu varētu sākt no sākuma, muzeja direktore dalās, ka neko nemainītu, jo viss, kas darīts, ir bijis pēc labākās sirdsapziņas un ar lielu aizrautību. Teiktajam ticam, jo arī pēc 26 gadiem, runājot par Mazsalacas muzeju, mēs redzam mirdzumu Vijas acīs. Šis noteikti ir tas gadījums, kad darbs ir sirdslieta un otrādi.
Tuvākos muzeja nākotnes plānos ir dažādu pētniecisko darbu īstenošana un esošo ekspozīciju papildināšana, toties sapņu līmenī un tālākā nākotnē – muižas pagraba telpu apgūšana un jauna piedāvājuma izveide, iespējams, kādreiz arī ēkas augšējo stāvu attīstīšana. Muzeja direktore vēl ir apņēmības pilna turpināt sniegt savu artavu muzejam un Mazsalacai, bet kad pienāks laiks, nebaidās no vadības grožu nodošanas arī kādam citam censonim, kurš turpinās iesākto, nāks ar savām idejām un jaunu entuziasmu.
Sarunas noslēgumā Vija iedrošina lasītājus jebkurā dzīves situācijā ticēt sev un saviem darbiem, iet un darīt, ja arī sanāk aplauzties, tad pēc tam piecelties! Tāpat viņa iesaka būt godīgiem, atsaucīgiem un sadarboties ar citiem. Visbeidzot galvenais – sapņot lielus sapņus, jo tikai tā tie piepildīsies.
Nākamajā gadā tiksimies jaunos un tikpat iedvesmojošos stāstos ar citiem Valmieras novada tūrisma uzņēmējiem un vēstnešiem.
