Augsti godātais Veismaņa kungs un visa Latvijas politiski represēto saime!
Augsti godātais Levita kungs!
Augsti godātais Vējoņa kungs!
Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāti!
Augsti godātais Helmaņa kungs!
Dārgie draugi!
Ir pagājis gads kopš mēs šeit, Ikšķiles estrādē, tikāmies iepriekšējo reizi. Mēs daudz runājām par lietām, kas bija svarīgas tad un kas ir svarīgas tagad: pieminēt visus tos, kuri gāja bojā represijās padomju okupācijas laikā izsūtījumā Sibīrijā, atgādināt par mūsu valsts vēstures lapaspusēm.
Šis ir īpašs gads, jo martā mēs atzīmējām 75 gadus kopš 1949. gada represijām. Daudzi no mums bija kopā Īlē, atzīmējot arī nacionālās pretošanās kustības cīnītājus, kuri izcīnīja savu pēdējo kauju pret čekistiem un viņu pārspēku. Mēs tikāmies 14. jūnijā. Un šodien mēs atkal esam šeit, lai runātu par mūsu valstij un mūsu represēto kopienai būtiskām lietām.
Nekas jau nav pa šo gadu mainījies. Svarīgākais uzdevums un darbs mums visiem ir nosargāt mūsu valsts neatkarību. Pa šo gadu mēs esam daudz darījuši, lai stiprinātu mūsu valsts drošību un aizsardzību. Bet tas ir process, kas turpināsies. Mēs esam daudz darījuši, lai atbalstītu Ukrainu, un mēs redzam, ka par spīti skeptiķiem un pesimistiem, Ukraina ne tikai turas, bet šobrīd ir spējusi dot ļoti spēcīgu prettriecienu Krievijas impērijai. Mēs saprotam, ka šis darbs – gan atbalsts mūsu ukraiņu draugiem un brāļiem, gan mūsu pašu drošības stiprināšana – ir tas, kas būs jādara arī nākotnē.
Es tiešām esmu gandarīts par to, ka ir daudzas padarītas lietas mūsu valsts aizsardzības stiprināšanā. Mūsu Valsts aizsardzības dienesta 1. iesaukuma karavīri savu dienestu ir jau beiguši. Viņi ir parādījuši un pierādījuši, ka visi skeptiķi, kuri uzskata, ka jaunatne nekam nav derīga, patiesību sakot, ir kļūdījušies. Bet – tas nenozīmē, ka mēs drīkstam apstāties. Mums ir jāturpina viņus motivēt, mums ir jāturpina visādos veidos viņus iedvesmot.
Mums ir daudz darbi, kas tiek darīti kopā ar sabiedrotajiem. Mēs jau šobrīd redzam, ka mūsu sabiedrotie Kanādas vadībā sāk izvērst brigādes līmeņa vienību. Mūsu draugu šeit kļūst vairāk, bet arī mums ir daudz uzdevumu un mājasdarbu, kas ir darāmi.
Mums ir arī lietas, par kurām mēs nevaram lepoties un būt apmierināti. Mūsu iekšējās drošības spējas nav pietiekamas. Diemžēl mūsu tiesas vēl joprojām ir ļoti pielaidīgas pret tiem noziedzniekiem, kuri būtu tiesājami stingrāk, bargāk, sevišķi par noziegumiem, kas ir pastrādāti pret valsts drošību un neatkarību. Mums vēl daudz jādara, lai stiprinātu mūsu informatīvo telpu, lai cīnītos pret dažāda veida provokācijām un propagandu.
Bet ir jāsaka arī labas lietas. Mēs kopā esam panākuši to, ka vēsture no 1. septembra atgriežas mūsu skolās kā atsevišķs priekšmets. Tas bija tas, kas vēl pagājušogad daudzus satrauca. Un šeit es varu tiešām teikt paldies Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ieklausījās. Bet ar to vēl nevar apstāties, jo vēstures pētniecība joprojām nav tādā līmenī, kā mēs gribētu. Un šeit mums būs vēl daudz darba darāma. Es gribu jūs visus aicināt dalīties atmiņās, būt aktīviem ar savu pieredzi un stāstu, daloties ar pārdzīvoto ar jauniešiem un motivēt viņus. Varbūt biežāk ierasties skolās un universitātēs, runāt ar cilvēkiem un atgādināt par to baiso laiku, lai tas nekad neatkārtotos.
Visubeidzot, mēs jau laikam esam tādi tipiski latvieši, kad bieži vien iegrimstam strīdos par sīkumiem, aizmirstot lielās lietas. Tāpēc es gribētu mūs visus aicināt varbūt dažreiz saprast, ka ne viss, par ko mēs strīdamies ikdienā, ir būtisks. Būtiskais ir mūsu valsts neatkarība un mūsu tautas stiprums!
“Sibīrijas bērnos” ir tāda epizode, kur mamma bērniem saka: “Turieties kopā, un viss būs labi!” Tas, ko es vēlu mums visiem – turēties kopā, un tad viss būs labi!
Paldies jums visiem par izturību. Paldies, ka esat šeit. Vēlu arī nākamo gadu tikpat spēcīgu gan Latvijas politiski represētajiem, gan visai mūsu valstij un tautai.
Uz tikšanos nākamgad!
