Es nezinu, vai tauta šobrīd jau iedzīta stūrī tik tālu, lai ķertos pie izkaptīm un dakšām. Ceru, ka pagaidām tas tā nav. Tomēr jābūt aklam, lai neredzētu, kā cilvēkiem pamazām nolaižas rokas un zūd pēdējās cerības. Turklāt pie tā nav vainīga krīze, bet gan cinisms, ar kādu valdošā elite šo krīzi izmanto, lai izsistu sev politisku kapitālu vai materiālu labumu. Un, ja ne izsist, tad vismaz nezaudēt to, kas jau iegūts. Tāpēc dažbrīd šķiet, ka valdošā elite tiešām ir akla un nesaprot, kas patiesībā valstī notiek. Vai arī izliekas akla un izliekas, ka neko nesaprot? Turklāt grūti pateikt, kurš no abiem variantiem ir sliktāks.
Piemēram, pašlaik, kad sociālais budžets var zaudēt vairāk nekā 90 miljonus latu un, iespējams, atkal būs jāmazina pensijas, Saeimas deputātiem un ministriem algas paliks šā gada līmenī. Tas arī saprotams. Vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, strādāts ir dūšīgi un sastrādāts tik daudz, ka nākamās paaudzes, ja vien tādas Latvijā vēl būs, ilgi maksās mūsu parādus. Kā nekā esam viena no trijām valstīm pasaulē, kuru krīze skārusi vissmagāk un kura no tās ķepurosies ārā visilgāk. Tātad teorētiski vēl tikai divās valstīs ir saimniekots sliktāk, tāpēc vismaz godpilnā trešā vieta mums 100% garantēta.
Otrkārt, nākamgad tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kurš gan šādā brīdī sev samazinās algu? No algas taču būs atkarīgas arī kompensācijas, godpilnos amatus pametot. Tas gan tā – starp citu.
Bet, lai sabiedrība neuzdotu muļķīgus jautājumus, kāpēc valdošā elite dzīvo citā pasaulē un tauta - citā, ik pa laikam tiek izspēlēta kāda fikcija, aiz kuras paslēpt īstās problēmas. Visbiežāk tā ir nebūtiska un muļķīga. Toties tiek pacelta principiālos, lai neteiktu - dievišķos augstumos. Un parasti tauta uz šīm fikcijām uzķeras.
Tagad kārtējais ''sviests sakults'', strīdoties par alkohola tirdzniecības pagarināšu no desmitiem līdz vienpadsmitiem vakarā. Vieni saka – to nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā! Jaunieši nodzersies kā likts. It kā jaunieši nodzertos tieši starp desmitiem un vienpadsmitiem vakarā. It kā vispār kāds nodzertos tāpēc, ka alkoholu tirgo no tikiem līdz tikiem, nevis tāpēc, ka tam ir konkrēti sociālekonomiski cēloņi. Ja vadās no šīs loģikas, tad slavenajā Andropova laikā, kad alkoholu tirgoja tikai sešas stundas dienā, PSRS dzīvoja vieni vienīgi atturībnieki. Bet, kamēr vieni noliedz, citi tikpat kvēli šo ideju aizstāv. Viņi saka - tas ir vienīgais veids, kā dabūt valsts kasē nodokļus, kurus pašlaik nosmeļ nelegālā alkohola tirgotāji. Ko jūs - gribat, viņi prasa, lai to naudu, ko varētu paņemt no dzērājiem, maksātu pensionāri, skolotāji un mediķi?
Gribas iebilst, ka vienkāršāk gan būtu bijis censties panākt, lai nodokļi valsts kasē ieplūstu, pateicoties ražošanai. Diemžēl latvieši kā sena tirgotāju tauta ar ražošanu ir uz JŪS un tālāk par to, ka ražošanu vajadzētu veicināt visiem spēkiem, netiek jau 20 gadus. Tiesa, pa šo laiku valsts uzņēmējiem radījusi tādus pinekļus, ka tagad, pati tajos sapinusies, slīkst.
Bet, kamēr politiķi strīdas tirgot no desmitiem vai vienpadsmietiem, kāds Birzgales pastnieks, kā vakar varēja redzēt televizorā, uz šo muļķīgo retoriku atbildējis ar konkrētiem darbiem. Viņš ar pasta mašīnu izvadājis ne tikai avīzes un žurnālus, bet piegādājis vietējiem arī krutku.
Ai, ai! Vai, vai! Tas gan nebija labi darīts. Jo, vadoties no loģikas, pēc kuras darbojas mūsu likumdevēji, tagad viņiem nāksies slēgt Latvijas Pastu. Kas tad lauku cilvēkiem, kuri dzīvo tādās vietās un tādos apstākļos, par kādiem mūsu valstsvīriem nav ne mazākās nojēgas, piegādās alkoholu? Jo latvietim nenoliedzami ir viena laba īpašība. Kamēr ir šņabis, ko dzert, viņš, pat stūrī iedzīts, par revolūciju nedomā. Par revolūciju viņš sāk domāt no rīta, kad pamostas ar sāpošu galvu. Tāpēc slēgt pastu vai sodīt pastnieku nebūtu prāta darbs. Drīzāk Ministru prezidentam valdības vārdā vajadzētu viņam izteikt pateicību un nominēt balvai „Gada cilvēks”.
Piemēram, pašlaik, kad sociālais budžets var zaudēt vairāk nekā 90 miljonus latu un, iespējams, atkal būs jāmazina pensijas, Saeimas deputātiem un ministriem algas paliks šā gada līmenī. Tas arī saprotams. Vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, strādāts ir dūšīgi un sastrādāts tik daudz, ka nākamās paaudzes, ja vien tādas Latvijā vēl būs, ilgi maksās mūsu parādus. Kā nekā esam viena no trijām valstīm pasaulē, kuru krīze skārusi vissmagāk un kura no tās ķepurosies ārā visilgāk. Tātad teorētiski vēl tikai divās valstīs ir saimniekots sliktāk, tāpēc vismaz godpilnā trešā vieta mums 100% garantēta.
Otrkārt, nākamgad tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kurš gan šādā brīdī sev samazinās algu? No algas taču būs atkarīgas arī kompensācijas, godpilnos amatus pametot. Tas gan tā – starp citu.
Bet, lai sabiedrība neuzdotu muļķīgus jautājumus, kāpēc valdošā elite dzīvo citā pasaulē un tauta - citā, ik pa laikam tiek izspēlēta kāda fikcija, aiz kuras paslēpt īstās problēmas. Visbiežāk tā ir nebūtiska un muļķīga. Toties tiek pacelta principiālos, lai neteiktu - dievišķos augstumos. Un parasti tauta uz šīm fikcijām uzķeras.
Tagad kārtējais ''sviests sakults'', strīdoties par alkohola tirdzniecības pagarināšu no desmitiem līdz vienpadsmitiem vakarā. Vieni saka – to nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā! Jaunieši nodzersies kā likts. It kā jaunieši nodzertos tieši starp desmitiem un vienpadsmitiem vakarā. It kā vispār kāds nodzertos tāpēc, ka alkoholu tirgo no tikiem līdz tikiem, nevis tāpēc, ka tam ir konkrēti sociālekonomiski cēloņi. Ja vadās no šīs loģikas, tad slavenajā Andropova laikā, kad alkoholu tirgoja tikai sešas stundas dienā, PSRS dzīvoja vieni vienīgi atturībnieki. Bet, kamēr vieni noliedz, citi tikpat kvēli šo ideju aizstāv. Viņi saka - tas ir vienīgais veids, kā dabūt valsts kasē nodokļus, kurus pašlaik nosmeļ nelegālā alkohola tirgotāji. Ko jūs - gribat, viņi prasa, lai to naudu, ko varētu paņemt no dzērājiem, maksātu pensionāri, skolotāji un mediķi?
Gribas iebilst, ka vienkāršāk gan būtu bijis censties panākt, lai nodokļi valsts kasē ieplūstu, pateicoties ražošanai. Diemžēl latvieši kā sena tirgotāju tauta ar ražošanu ir uz JŪS un tālāk par to, ka ražošanu vajadzētu veicināt visiem spēkiem, netiek jau 20 gadus. Tiesa, pa šo laiku valsts uzņēmējiem radījusi tādus pinekļus, ka tagad, pati tajos sapinusies, slīkst.
Bet, kamēr politiķi strīdas tirgot no desmitiem vai vienpadsmietiem, kāds Birzgales pastnieks, kā vakar varēja redzēt televizorā, uz šo muļķīgo retoriku atbildējis ar konkrētiem darbiem. Viņš ar pasta mašīnu izvadājis ne tikai avīzes un žurnālus, bet piegādājis vietējiem arī krutku.
Ai, ai! Vai, vai! Tas gan nebija labi darīts. Jo, vadoties no loģikas, pēc kuras darbojas mūsu likumdevēji, tagad viņiem nāksies slēgt Latvijas Pastu. Kas tad lauku cilvēkiem, kuri dzīvo tādās vietās un tādos apstākļos, par kādiem mūsu valstsvīriem nav ne mazākās nojēgas, piegādās alkoholu? Jo latvietim nenoliedzami ir viena laba īpašība. Kamēr ir šņabis, ko dzert, viņš, pat stūrī iedzīts, par revolūciju nedomā. Par revolūciju viņš sāk domāt no rīta, kad pamostas ar sāpošu galvu. Tāpēc slēgt pastu vai sodīt pastnieku nebūtu prāta darbs. Drīzāk Ministru prezidentam valdības vārdā vajadzētu viņam izteikt pateicību un nominēt balvai „Gada cilvēks”.
