Vidū starp kultūras gaismu un naudas tērēšanu
Cik cilvēku strādāja jūsu vadītajā aģentūrā aizvadītā gada nogalē? Kāda bija aģentūras darbinieku vidējā darba samaksa mēnesī?
Pēc reorganizācijas, kas tika veikta rudenī, 2008. gada nogalē aģentūrā bija 28 darbinieki, kas nodarbojās ar trim būvniecības projektiem Rīgā, pakāpeniski pārņēma arī Kultūras ministrijas programmu par daudzfunkcionālu kultūras centru izveidi Latvijas reģionos, tai skaitā Liepājā un Ventspilī, kā arī nodrošināja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumu veidošanu.
Vidējā darba alga aģentūras darbiniekiem bija zem 1000 latiem mēnesī, kas ir adekvāti būvniecības nozarei, kurā aģentūrai speciālistu atlasē bija jākonkurē ar algām privātajā sektorā. 2009. gadā bija plānots turpināt štatu pārskatīšanu, darbinieku skaitu samazinot līdz 25.
Kā domājat, kāds reāls labums bija valstij un tās iedzīvotāju nākotnei no jūsu vadītās aģentūras?
Valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi””, kas ir kultūras ministra pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, tika izveidota 2005. gada aprīlī. Aģentūra bija nepieciešama (tā nav ne mūsu, ne kultūras ministres izdoma, tā ir pasaules prakse), lai stingri sekotu projektiem paredzēto finanšu līdzekļu izlietojumam. Lai izbēgtu no spekulācijām par būvdarbu izmaksu izmaiņām, līgumā ar būvnieku par LNB būvniecību esam iekļāvuši speciālu formulu, pēc kuras reizi ceturksnī tiek indeksētas cenas, par pamatu ņemot Centrālās statistikas pārvaldes datus.
Piemēram, pagājušā gada trešajā ceturksnī izmaksas inflācijas dēļ bija palielinājušās par 1,8% (kas ir samērā neliels palielinājums) un naudas izteiksmē bija 19 tūkstoši latu. Tagad, pēc 20. janvāra, kad saņemsim datus, atkal indeksēsim cenas un, summējot samazinājumu izmaksās par algām un būvmateriāliem ar palielinājumu izmaksās par mehānismiem un iekārtām, plānojam, ka nebūs pamata runāt par sadārdzinājumu. Citiem vārdiem sakot, aģentūras darbinieki diendienā seko līdzi tam, kas notiek būvlaukumā, un mūs nevar „apvest ap stūri”, nosūtot lielākus rēķinus.
"Vai celtnieki un projektētāji pieder pie mūsu sabiedrības, un vai viņiem ir jādod iespēja pelnīt savu dienišķo maizi?"
Ņemot vērā pieredzi lielajos projektos, bija arī vēlme radīt izmaiņas normatīvajos aktos.. Tika izveidota Sabiedriskā uzraudzības padome, kurā iesaistītas visas būvniecības jomā nodarbinātās sabiedriskās organizācijas, jo gadiem tiek runāts, ka vajadzētu sakārtot būvniecības sektoru. Mana dziļa pārliecība ir tāda, ka būtu jāsāk ar iepirkuma noteikumiem būvniecības pakalpojumiem valsts un pašvaldības vajadzībām.
Cerīgi tas viss ir iesācies, bet nu arī izbeidzies. Ja ekonomikas apstākļos to vajag darīt... Tas nav mūsu lēmums, tas ir valdības lēmums.
Jūs esat piekritis?
Jā, es esmu piekritis.
Nav žēl?
Ir nedaudz žēl. Bet, ja jau mēs ar savu 600 tūkstošu budžetu esam tie, kas gremdē valsti...
Precizējiet, lūdzu, aģentūras 2009. gada budžetu un salīdziniet to ar iepriekšējiem gadiem!
Šogad aģentūras budžets ar visiem taupības procentiem ir 688 tūkstoši latu, no kuriem faktiski pieejamie resursi ir nepilni 620 tūkstoši latu, tā ka 10% jeb nepilni 60 tūkstoši, ir finanšu nodrošinājuma rezerve, kuru varēs izmantot pēc atsevišķa Ministru kabineta rīkojuma.
2007. gadā budžets bija 700 tūkstoši latu, 2008. gadā – 750 tūkstoši (minētie skaitļi ir reāli iztērētā nauda, kas parādās aģentūras atskaitēs). Kopumā 2008. gadā aģentūrai bija piešķirti 811 tūkstoši (šāda ziņa iepriekš izsūtīta arī medijiem), taču visu naudu aģentūra 2008. gadā neiztērēja.
Apvienojoties ar „Valsts nekustamajiem īpašumiem”, es tā rēķinu, kādus 150 tūkstošus droši vien ieekonomēsim, bet, vai tas ir glābšanas riņķis valstij, – neesmu pārliecināts. Es neesmu tas, kas pieņem lēmumus.
„Es izpildu to, kas parakstīts”
Vai jūs esat kādas partijas biedrs?
Patiesībā es esmu Tautas partijas biedrs, bet es nekad neesmu bijis politikā, tas ir, neesmu bijis aktīvs. Jā, man ir Tautas partijas biedra karte.
Kuros gadījumos jūs pats pieņēmāt lēmumus saistībā ar triju lielo kultūras būvju celtniecību Rīgā un kuros – izpildījāt to, kas bija politiķu parakstīts?
Mēs bijām pakļautības organizācija, kas izpildīja tikai tos lēmumus, ko citi bija pieņēmuši. Katram gadam mums bija noteikti uzdevumi un budžets. Mūsu pienākums – administrēt šos līdzekļus. Ja budžets ir akceptēts un parakstīts, tad diskusijas var būt tikai par to, vai mēs izpildām vai neizpildām uzdevumu.
Kā domājat – kāds ir jūsu kā valsts amatpersonas pienākums pret sabiedrību?
Ja valsts ir pieņēmusi lēmumu šādus objektus būvēt, tad valsts ir pasūtītājs, un man ir deleģētas tiesības valsti pārstāvēt kā profesionālim ar savu komandu un vadīt tā, lai nenodarītu nekādu ļaunumu valstij. Tagad valsts ir izdomājusi, ka mēs esam par „trekniem”, kā mūs pēdējās dienās sauc. Taču aģentūra nav mūsu izdomājums – visur, kur tiek realizēti tik nopietni projekti, tiek veidotas šādas aģentūras.
Vai atklātums un godīgums komunikācijā ar sabiedrību ietilpst šais pienākumos?
Es domāju, ka mēs to ļoti konkrēti esam apliecinājuši, 2005. gadā noslēdzot Līdzdarbības līgumu ar sabiedrību par atklātību „Delna”, kura apņēmusies uzraudzīt visu trīs objektu īstenošanu, tai skaitā iepirkumus. Un tas nav noticis valstī nevienā citā apjomīgā projektā.
Līgums sastāv no divām daļām: noteikumiem, kas regulē Kultūras ministrijas, aģentūras un „Delnas” sadarbību, un Pretkorupcijas deklarācijas. Tā ir neatņemama līguma sastāvdaļa un ir jāparaksta visiem, kas vēlas būt līgumattiecībās ar aģentūru un piedalīties projektu īstenošanā.
Puspaēdusi, pusapģērbta tauta izdzīvos, pusizglītota ne
Šobrīd sabiedrības noskaņojums nav par labu lielajiem kultūras projektiem. Daļa sabiedrības ir neizpratnē un sašutusi: kā, tūkstošiem cilvēku Latvijā nav darba un naudas, bet pie mums cels koncertzāli par 70 miljoniem latu!? Ko jūs atbildētu?
Pirmkārt, es daru savu darbu, un tas nav mans lēmums, ka ir jābūvē bibliotēka vai koncertzāle. No otras puses, vai tad projektētāji un būvnieki, un viņu ģimenes nav mūsu sabiedrības locekļi, kas pelna algu un uztur savas ģimenes? Vai ar viņiem nebūtu jārēķinās? Man ir jautājums – vai celtnieki un projektētāji pieder pie mūsu sabiedrības, un vai viņiem ir jādod iespēja pelnīt savu dienišķo maizi?
Varbūt runa ir par sabiedrības vērtībām? Ko sabiedrība uzskata par primāro – maizi un izpriecas kā Senajā Romā vai kādas augstākas vērtības?
Mēs gadiem esam skaidrojuši un veikuši dažādus ekonomiskos aprēķinus, kādu pievienoto vērtību Latvijas tautsaimniecībai nākotnē dos lielie kultūras objekti.
"Protams, sabiedrība zina, kas kopumā notiek būvniecības nozarē valstī. Šīs lietas ir jāsakārto, un uz šo lielo projektu bāzes mēs varētu mēģināt to darīt, bet ir sajūta, ka tā pa īstam nevienam to negribas."
Vai šis ir piemērots laiks koncertzāles celtniecībai? Domāju, ka nē, tāpēc būvniecību esam pārcēluši uz 2011. gadu. Faktiski aģentūra bija dibināta uz pieciem gadiem, un pirmais noteikums bija tāds: 2008. gada beigās jaunajā koncertzālē ir jāspēlē pirmie koncerti. Protams, tas ir nereāli, un es to jau pateicu, stājoties šajā amatā.
Politiskās spēlītes ar Latvijas valsts likteni
Aizvadītā gada pēdējā darba dienā steidzami tika parakstīts Rīgas akustiskās koncertzāles projektēšanas līgums. Pēc demisionēšanas kultūras ministre nav skaidrojusi līguma parakstīšanas apstākļus. Ko varat pastāstīt jūs?
Es jums varu ļoti konkrēti pateikt: līgums pēc mūsu plāna (ministres apstiprināts, tas stāv manā priekšā) bija jāparaksta līdz 1. jūlijam. Iepirkums par koncertzāles projektēšanu tika uzsākts februārī, februāra pirmajā nedēļā es parakstīju rīkojumu, bet, ņemot vērā, ka ieilga detālplānojuma izstrādes un apstiprināšanas process, iepirkums uz brīdi tika apturēts.
Detālplānojumu Rīgas dome apstiprināja 21. jūlijā, bet 17. decembrī aģentūra Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) paziņoja par iepirkuma sarunu procedūras slēgšanu. 19. decembrī IUB interneta mājaslapā publicēja aģentūras paziņojumu. Saskaņā ar likumu pēc paziņojuma IUB mājaslapā aģentūra 11 dienas nedrīkstēja slēgt līgumu, lai jebkurš, kam ir kādi iebildumi, varētu plānoto līgumu apstrīdēt.
Jā, Iepirkumu komisija man nolika uz galda piedāvājumu par to, ka pilns būvprojekts maksā 6,7 miljonus, bet man projekta budžetā nebija tādas naudas, un es nevarēju parakstīt šādu līgumu. Bet, tā kā mūsu tehniskā projektēšana ir sadalīta daļās, mēs varējām par to naudu – 3,1 miljonu, kas mums ieskaitīti no privatizācijas, sagādāt koncertzāles skiču projektu.
30. decembrī ar arhitektu biroju „AB.SZK” tika parakstīts 6 768 897,80 latu vērts līgums. Bez tam jau 2005. gadā mums bija uzdots informēt valdību, cik gadā izmaksās koncertzāle. Bet, lai es varētu iet pie valdības ar konkrētiem cipariem, vajadzēja ķerties pie projektēšanas, sagatavot kontroltāmes. Kamēr nav vismaz skiču projekta, tikmēr mēs šādus skaitļus sagatavot nevaram.
Vēlāk izrādījās, ka par iecerēto līguma parakstīšanu neko nav zinājis ne ministru prezidents, ne finanšu ministrs. Kāpēc?
Viņiem principā arī tas nebija jāzina, jo līdzekļi ir piešķirti, tā ir Kultūras ministrijas kompetence. Un, ja man nauda ir kontā, tad es pats pieņemu lēmumus, kādā veidā ar to rīkoties. Starp citu, arī februārī apstiprinātajā valdības rīcības plānā ir ierakstīts, ka līdz 31. decembrim jānoslēdz koncertzāles projekta izstrādes līgums, un mēs centāmies to izpildīt. Izpildījām un saņēmām to, kas mums ir – sabiedrības nepatiku.
Formāli jau viss bija, kā nākas - par koncertzāli lēmusi valdība, nauda nākusi no privatizācijā iegūtiem līdzekļiem, tomēr tagad ekonomiskā situācija nav tāda kā „treknajos” gados, kad tika lemts par koncertzāli. Kā saprast, ka valdība nezināja, kam un kad tērējami piešķirtie privatizācijas līdzekļi?
Ar valdības rīkojumu „Ventspils naftas” privatizācijas nauda tika piešķirta koncertzāles projekta izstrādei. Šis rīkojums vēl līdz šai dienai nav atcelts un nav mainījies, tā ka citiem mērķiem šo naudu faktiski tērēt nedrīkst. Man grūti komentēt, katrā ziņā mēs rīkojamies saskaņā ar valdības lēmumu.
"Simtiem gadu stāvēs šie lielie objekti, un tie nav nekādi lielveikali vai kaut kas tamlīdzīgs!"
Ja valstī ir tik traģiska situācija, tad jāuzdod jautājums, kāpēc neviens nevarēja izdomāt, kam šie trīs miljoni ir visvairāk vajadzīgi – investīcijām, ko plāno Kultūras ministrija, vai varbūt tie ir „jānoēd”?
Līguma slēgšanai piemīt nelāgs fons. Ja viss bija pareizi, likumīgi un neapstrīdami, kāpēc par to nezināja mediji? Pēc līguma noslēgšanas „J3B” paziņoja, ka precīzu līguma summu vēl nosaukt nevar, ka tā kopumā varētu būt ap sešiem miljoniem latu... Vēlāk, jaunā gada sākumā, summa pieauga līdz gandrīz septiņiem miljoniem.
Tie ir 6,7 miljoni (bez PVN). Gan 29., gan 30. decembrī juristi strādāja pie līguma, pieslīpēja līguma nianses un detaļas, precizēja summu, un darbs beidzās pēcpusdienā. Kad līgums bija gatavs, mēs to parakstījām.
30. decembrī žurnālisti bija uzzinājuši, ka līgums tiks parakstīts, un sākās spekulācijas. Līguma summu bijām plānojuši paziņot pēc jaunā gada, bet mūsu komunikācijas speciālisti jau bija reaģējuši uz mediju pieprasījumu un, nezinot precīzo ciparu, pasteigušies nosaukt aptuveno līguma summu. Tā radās šis pārpratums.
Publiskajā telpā izskanējis arī viedoklis, ka bijis “kāds” vai “kādi”, kuriem nevarēja atteikt un kuru dēļ kultūras ministrei Helēnai Demakovai bija jāpacieš gan apgalvojumi par savu nekompetenci, gan jāziedo savs amats partijas sponsoru interešu dēļ.
Man par to nekas nav zināms. Mani neviens nav ietekmējis. Protams, kultūras ministre zināja, ka slēgšu šo līgumu: vai tas būs 30. decembrī, vai 5. janvārī – tas ir dažu dienu jautājums.
Ja ir ietekmēta kultūras ministre, tas jājautā viņai.
Krīzes savaldīšanas pasākumi kultūras nozari plosa kā lode ar novirzītu smaguma centru – tēlaini izsakās Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja Ieva Kolmane. Kultūras ministre H. Demakova ir pirmais Latvijas politiķis, kurš kritis, šīs lodes ievainots. Vai piekrītat, ka aiz lielas naudas stāv kādas politiskās intereses?
Kas attiecas uz bibliotēkas projektu, es varu apgalvot, ka nē. Šī pat varbūt ir viena no problēmām, kāpēc mūs labprāt redzētu kā likvidētus. Mēs diezgan stingri stāvam pozīcijās.
Es gribētu redzēt, kurš pateiks, ka amerikāņu firma „Hill International” ir paņēmusi kaut kādu „kukuli”, lai pieļautu kādus pierakstījumus. Tas ir neiespējami. Protams, sabiedrība zina, kas kopumā notiek būvniecības nozarē valstī. Šīs lietas ir jāsakārto, un uz šo lielo projektu bāzes mēs varētu mēģināt to darīt, bet ir sajūta, ka tā pa īstam nevienam to negribas.
Kādu prognozējat Latvijas kultūras nākotni?
Jautājums ir tāds, no kā tad mēs augam: vai no normālas, kulturālas izglītības? Un kas būs tie, kas paliks aiz mums? Investīcijām kultūrā vajadzētu atmaksāties.
Es ļoti ceru, ka visas tās kultūras vadlīnijas un programmas, ko H. Demakova ir panākusi, tai skaitā vairākkārtīgo algu palielinājumu kultūras nozarē strādājošajiem, turpināsies. Simtiem gadu stāvēs šie lielie objekti, un tie nav nekādi lielveikali vai kaut kas tamlīdzīgs!
Protams, šādi kultūras objekti ir jāvirza politiski, bet, galu galā, kaut kādai konsekvencei ir jābūt: ja jau valdība 2002. gadā pieņēmusi lēmumu par koncertzāli, visu valdību deklarācijās un gada plānos tas bijis ierakstīts, tad par ko mēs runājam? Mēs esam tie paši „malējie”, kas dara reālu darbu, un esam pavirzījuši uz priekšu šos projektus. Runājot par bibliotēku, pēc desmit gadu tukšas runāšanas mēs tagad esam ieguvuši būvniecību.
