Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Janvārī turpinājās pērnā gada tendence: daudz ceļu satiksmes negadījumu, daudz bojāgājušo.
LV portāla infografika
Satiksmes drošības jomā 2014.gads izvērsās draudīgs, un nepatīkamo ainu vairs nespēj (un nedrīkst) aizplīvurot samērā nesenie lauri: iepriekš Latvija starp Eiropas Savienības (ES) valstīm bijusi pirmrindniece bojāgājušo skaita samazināšanā. Eiropas Satiksmes drošības padomes (European Transport Safety Council) 2013.gada Ceļu satiksmes drošības ziņojumā uzsvērts, ka Latvija un vēl sešas valstis 2010.gadā sasniegušas pirms 10 gadiem izvirzīto mērķi – samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu uz pusi (mūsu valstī tas izdevās pat par 68%). Par šo sasniegumu 2009.gadā saņēmām ETSC Ceļu satiksmes drošības balvu.
Kaut kas ir jāuzsāk
Pērnais gads glīti lejupejošo (pēdējos gados gan stagnējošo) līkni pārrāvis, ar 211 zaudētām dzīvībām mūs atsviežot atpakaļ teju 2010.gada līmenī un atkal pēdējā (vai traģiskā pirmajā vietā) bojāgājušo skaita ziņā uz vienu miljonu iedzīvotāju: Latvijā - 105, bet vidēji ES - 51 cilvēks.
Pavisam nelāgi sācies šis gads, kad trīs nedēļu laikā dzīvību uz ceļiem zaudēja 21 cilvēks - vidēji pa vienam ik dienu, tādējādi janvārim kļūstot par traģisko gada sākumu pēdējos trijos gados. Kaut kas krasi ir jāuzsāk ceļu satiksmes drošības uzlabošanā. Par to tika lemts Ceļu satiksmes drošības padomes (CSDP) ārkārtas sēdē 26.janvārī.
Analizējot satiksmes negadījumu (CSNg) statistiku un to kontekstā – cēloņus un sekas, padome (konkrētāk un asāk kā citkārt) nonāca pie secinājumiem par neatliekamiem un tuvākā nākotnē darāmiem darbiem. Jācer, ka nolemtais notiks iespējami operatīvi, jo, kā zināms, ar mūžīgo naudas badu sitoties, ceļu drošības sektorā problēmas mēdz apaugt ar garu asti un pieņemties spēkā.
Taču vispirms par to, kas vismaz pašlaik neprasa valsts maku tukšot, bet atkarīgs vairāk no pašiem – par šoferiem, viņu prasmēm, pasažieriem un joprojām neredzamajiem gājējiem, bet par pārējo – turpmāk.
"Pērn uz ceļiem bojāgājušo skaits salīdzinājumā ar 2013.gadu pieaudzis par 17,3%."
Domājot par valsts līdzekļiem, nāk prātā Valsts policijas (VP) Satiksmes un drošības pārvaldes priekšnieka Normunda Krapša padomes sēdē sacītais: "Ja ir aplēsts, ka viena cilvēka dzīvība valstij izmaksā aptuveni 500 tūkstošus eiro, tad pērn, kad uz ceļiem gāja bojā 211 cilvēku, zaudējums iznāk aptuveni 105 miljoni. Tad laikam gan ir vērts aizdomāties un tomēr atrast līdzekļus, lai situāciju uzlabotu un šādas ārkārtas sēdes nebūtu vajadzīgas. Lai paaugstinātu drošību, ir jāatrod risinājumi un finansējums."
Šķiet, nevar rēķināt, ka pilnīgi visi valstij šādi zaudētie cilvēki bijuši tautsaimniecības sildīšanas censoņi, tomēr skaidrs, ka zaudējumi ir lieli. Izteikt cilvēka dzīvības vērtību naudas izteiksmē, protams, var šķist pārāk racionāli un pat ciniski, it sevišķi no to tuvinieku skatupunkta, kurus šī nelaime skārusi. To nedziedēs ne ziedi, ne sveces ceļmalās, jo dzīvēm ir nocirsts turpinājums, ģimenēm zuduši apgādnieki, nākotne. Kādēļ?
Jauna tendence - daudz bojāgājušu pasažieru
Skaitļiem nav emociju, bet tie pasaka daudz. Pērn uz ceļiem bojāgājušo skaits salīdzinājumā ar 2013.gadu pieaudzis par 17,3%, savukārt to negadījumu, kuros ir cietušie, – par 6,7 procentiem. Protams, pērn ir bijis vairāk pašu CSNg – 16 904 pret 16464 aizpērn, bet 2012.gadā to bija par 1259 mazāk.
Kā uzsvēra N.Krapsis, dubultojies avāriju upuru skaits tieši pasažieru kategorijā. CSDD valdes priekšsēdētājs Andris Lukstiņš šo tendenci aplūkoja tālāk: 42,7% no bojāgājušajiem ir vieglo auto vadītāji un pasažieri. Pieaugums ir gandrīz 27% salīdzinājumā ar 2013.gadu. "Ir viena jauna problēma - 53,3% no bojāgājušajiem vadītājiem un pasažieriem ir viena transportlīdzekļa negadījumos. 2012.gadā bija 26 šādi CSNg, 2013.gadā – 34, bet pērn – 48; tā nekad nav bijis, pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad bojāgājušo skaits tuvojās tūkstotim. Šajos smagajos negadījumos parasti cietuši jauni cilvēki vecumā no 20 līdz 30 gadiem, lielākoties reibuma stāvoklī, kuri ar savu neapdomīgo rīcību aizrāvuši līdzi arī pārējos pasažierus."
"Traģiskākajos negadījumus uz Zaubes-Taurupes ceļa, Asaru prospektā, Mangaļos, uz Rīgas-Tallinas apvedceļa dzīvību zaudēja 18 cilvēku," informēja N.Krapsis un vaicāja – kā runāt ar sabiedrību, ar potenciālajiem pasažieriem, lai viņi saprastu riskus un neļautu piedzērušam, pārgalvīgam šoferim apdraudēt savu un citu dzīvības?
"Transportlīdzekļu braukšanas ātrums ziemā un vasarā neatšķiras."
No malas skatoties, šķiet, darīts nav maz – kampaņas ar zārkiem un sēru vainagiem, par bīstamību braukt dzērumā un pārmēru ātri, pārrunas par satiksmes drošību bērnudārzos un skolās, nu jā – un tad paliek ģimene...
Pēc šādām "kolektīvajām" traģēdijām parasti izskan nožēla, ka dzīvību zaudējuši tik labi un perspektīvi (lielākoties) jaunieši (varbūt pēc principa – par nelaiķiem tikai labu?), tas nekas, ka sasistajā mašīnā atradās alkohola pudeles, visiem nelaimes upuriem bija lielākas vai mazākas promiles un – beigu beigās – dažkārt pat nebijis zināms, pa kādām rokām klīdusi grāvī, upē, kokā ietriekusies mašīna. It kā apkārt būtu vakuums, kurā nav neviena atbildīga cilvēka, kurš pirms liktenīgā brīža varētu mainīt notikumu gaitu.
"Alkohola reibumā izraisīto CSNg skaits, kurā ir bojāgājušie, palielinājies 2,6 reizes, problēma tikai pieaug. Tas attiecas arī uz salīdzinoši jauniem autovadītājiem, galvenokārt sākot ar četru piecu gadu stāžu, jo pirmajos pāris gados viņi ir samērā piesardzīgi, bet vēlāk kļūst pašpārliecināti un pārgalvīgi un auto vadīšanu uztver kā pašapliecināšanās veidu," sacīja A.Lukstiņš.
No bojāgājušajiem autovadītājiem ceturtā daļa bija vecumā no 20 līdz 30 gadiem, bet 20% - no 31 līdz 40 gadiem. Tālākajās vecuma grupās skaits ievērojami sarūk.
Pa sliktiem ceļiem brauc uzmanīgāk un lēnāk
Kā liecina CSNg analīze, viens no negadījumu veidiem traģiskajos notikumos ir transportlīdzekļu apgāšanās. "Tie lielākoties notiek gaišajā diennakts laikā, kad vadītājs labāk uztver ceļu, jūtas pārliecinātāks, neievēro satiksmes noteikumus. Bet šeit izgaismojas kāds svarīgs apstāklis: šādos negadījumos zaudētas 33 dzīvības (14 pasažieri un 19 šoferi)," stāsta N.Krapsis. "Secinājums ir tāds, ka daudzi joprojām stūrgalvīgi nelieto drošības jostas. Sabiedrībā nostiprinājusies pārliecība, ka tās lieto teju vai katrs, nu vismaz katrs otrais, taču realitāte diemžēl ir atšķirīga, turklāt netiek domāts par to, ka jostas jālieto arī aizmugurē sēdošajiem pasažieriem. Ja to darītu, upuru skaits būtu ievērojami mazāks.
Nākamais traģisko negadījumu veids ir sadursmes. Tās lielākoties (76%) notiek ārpus apdzīvotām vietām, dienā (63%) un ir saistītas ar nepareizi izvēlētu ātrumu vai atļautā ātruma pārsniegšanu. Visas frontālās sadursmes lielā mērā saistītas ar nepareiziem manevriem – apdzīšanu vietās, kur tas ir bīstami, vai nepārdomātu manevru. Šajā kontekstā diezgan traģiski izskatās jaunā šoseja – Tīnūžu-Kokneses ceļš. Pērn uz tā bojā gāja četri, šogad jau divi cilvēki. Tātad, iespējams, jāmeklē risinājums, kā atsevišķos ceļa posmos vai nu ierobežot apdzīšanu, vai veikt papildu izmaiņas ceļa infrastruktūrā."
Ceļu infrastruktūra gadu gadiem ir Latvijas vājā vieta, to visi zinām. Zīmīgajā 13.janvārī sociālie tīkli vārījās no komentētāju dusmām par laikus nekaisītajiem ceļiem un ceļu uzturētāju bezatbildību. Skaidrs, ka ar to viss nebija kārtībā (par to turpmāk), bet tikpat labi jāapzinās arī tas, ka tik untumainos laikapstākļos kā šoziem melno ledu visur un vienmēr iznīdēt nebūs iespējams. Tad noteicošā loma ir šoferu spējai novērtēt ceļa apstākļus, prasmēm un – riepām.
Satiksmes ministrs Anrijs Matīss norādīja uz raksturīgu iezīmi: "Uz rekonstruētiem ceļiem atļautais braukšanas ātrums netiek ne palielināts, ne samazināts, bet attiecīgi mainās vadītāju braukšanas maniere. Protams, drošības elementi ir jāiestrādā arī jaunbūvētos ceļos, bet jāteic arī tas, ka Latvijas iedzīvotājiem ir diezgan problemātiski braukt pa sakārtotiem ceļiem. Uz bedrainiem ceļiem, kur tomēr vajadzīga uzmanība, vai vietās, kur ir "gulošie policisti", avārijas notiek mazāk."
Viņš arī norādīja: "Esam analizējuši braukšanas ātrumu un autovadītāju manieres. Pirmām kārtām jāteic, ka VAS "Latvijas valsts ceļi" (LVC) laika apstākļu staciju dati liecina, ka transportlīdzekļu braukšanas ātrums ziemā un vasarā neatšķiras. Tas liecina par autovadītāju atbildības trūkumu attieksmē pret satiksmes drošību. Arī šodien (26.janvārī – red.), kad ceļi gan nokaisīti, bet ir diezgan liela migla un vietām var būt arī slidens, vidējais braukšanas ātrums Pierīgā bija 94 kilometri stundā. Tas pilnīgi noteikti nav atbilstošs šādiem laika apstākļiem. Vienīgā iespēja samazināt reālo braukšanas ātrumu ir pastiprināta uzraudzība un kontrole."
Pa Jelgavas šoseju ar 200 kilometriem stundā
Lielais avāriju skaits un sliktie ceļa apstākļi šoziem radījuši vērtīgu pasākumu - CSDD sadarbībā ar Drošas braukšanas skolu (DBS) Biķernieku kompleksā rīko bezmaksas drošas ziemas braukšanas konsultācijas, pēc kurām ir liels pieprasījums. Nedēļas laikā, tam veltot vienu stundu, savas iemaņas var pilnveidot un derīgus padomus saņemt ap četriem simtiem autovadītāju. Taču drošas braukšanas eksperts Normunds Lagzdiņš TV nesen dalījās ar saviem novērojumiem – starp daudzajiem klientiem vēl nav bijis neviena, kas prastu perfekti braukt slidenos apstākļos, un arī daudzām mašīnām ir vai nu nodiluši riepu protektori, vai tās ir pārāk vecas un vairs nepilda savas funkcijas.
Varbūt uz Biķerniekiem dodas vien prātīgie, kuri apzinās savas vājās vietas, vai bailīgie, kuri piedzīvojuši nekontrolējamu sānslīdi un nevēlas to pieredzēt atkārtoti? Diez vai. Diez vai uz turieni brauks pašpārliecinātie un agresīvie, kam "jūra (ledus) līdz ceļiem".
Lielākā problēma ir tieši ātrums, kas negadījumu sekas padara traģiskākas, padomes sēdē secināja N.Krapsis. "Diemžēl ātrums ir palielinājies, un vadītāju attieksme nemainās – pērn fiksēti gandrīz par 8,5 tūkstošiem pārkāpumu vairāk nekā 2013.gadā. Ar četriem VP fotoradariem, kas ir galīgi nolietoti un bieži atrodas remontā, no maija līdz gada beigām fiksēti 6477 šādi pārkāpumi, tostarp pāris antirekordu – kas liecina par šoferu ignoranci pret CSN ievērošanu un savu un citu satiksmes dalībnieku drošību: pa Jelgavas šoseju divi BMW markas auto traucās ar ātrumu 209 un 169 kilometru stundā.
Par braukšanas kultūru runājot, pa laikam izskan, ka tā ir uzlabojusies. Man šķiet, ka notiek pretēji. Krustojumu šķērsošana pie sarkanās gaismas kļuvusi par ierastu lietu (2013.gadā par to sodīti 5635 šoferi, 2014.gadā – 6157). Tas nozīmē, ka mums jāturpina strādāt, jādomā arī par tehnisko līdzekļu attīstīšanu krustojumos. Izplatīta ir mobilo tālruņu lietošana braucot (2836 protokoli). Taču tieši tā bieži vien noved pie traģiskām sekām. Protams, policijai ir grūti noteikt, vai tieši avārijas brīdī telefons ticis lietots, bet, ikdienā piedaloties ceļa satiksmē, uzskatāmi redzams, ka vadītāja uzmanību no ceļa novērš pati saruna (izmantojot "brīvās rokas" sistēmu), nevis tas, ka ir aizņemta viena roka.
"Jostas jālieto arī aizmugurē sēdošajiem pasažieriem."
Sliktāka kļuvusi situācija ar agresīvo braukšanu: kopš 2012.gada šajā pārkāpumā pieķerts arvien vairāk šoferu. Salīdzinājumam: 2012.gadā – 645, pērn par diviem simtiem vairāk. Tā ir ļoti negatīva izpausme, kad viens satiksmes dalībnieks savas intereses uzskata par pārākām, ignorējot citus satiksmes dalībniekus un drošību: bieži vien apbrauc kolonas; it sevišķi tas redzams vai nu ceļā uz publiskiem pasākumiem, vai atgriežoties no tiem.
Par braukšanas kultūru liecina arī ziemas riepu esamība un riepu protektoru dziļums. To tehnisko stāvokli mēs kontrolēsim aktīvāk, jo rādītāji pasliktinās un riepas bieži neatbilst CSN prasībām, nemaz nerunājot par drošu braukšanu uz slidena ceļa."
Vēl nav pateikts par neredzamajiem gājējiem. Daudz arī nav ko teikt: viņi joprojām ir neredzami un joprojām pakļūst zem auto riteņiem. Pērn dzīvību uz ceļiem zaudējis 71 gājējs (70% tumšajā diennakts laikā). N.Krapsis teica – kampaņas laikā, kad tiek dalītas atstarojošās vestes un skaidrots par bīstamību, situācija uzlabojas. Tiklīdz aktivitātes pieklust, neredzamie gājēji atkal iznirst vairāk un atkal iet bojā. Protams, ja nav atsevišķas joslas, pa kuru pārvietoties, un Latvijā diemžēl tādu ir daudz (piemēram, Maltā atjaunots jauns starptautiskas nozīmes ceļš, nepadomājot par vietu gājējiem apdzīvotā vietā!), šī bīstamība būtu jāapzinās.
