Tobins un Robins Huds
Nodoms par Robina Huda nodokli parādījās aptuveni 90.gados, bet tā aizsākumi meklējami vēl senāk, ar dažādiem iniciatoriem un dažādiem vārdiem. Angliski nodokļa apzīmēšanai ir lietoti vairāki termini: "Tobin Tax", "Robin Hood Tax", "Tax on Currency Transactions" un "Financial Transactions Tax". Latviski tas tulkojams kā finanšu darījuma nodoklis.
Par vienu no senākajiem piemēriem finanšu darījuma nodoklim tiek minēta 17.gadsimtā Anglijā ieviestā zīmognodeva ("Stamp Duty") Londonas akciju biržā. Akciju pircējs nomaksāja nodokli, tādējādi iegūstot zīmogu uz dokumenta, kas apstiprina pirkumu. Šobrīd tas ir arī senākais nodoklis, kas joprojām pastāv Lielbritānijā.
Pirmais, kas ierosināja ieviest vērtspapīru darījuma nodokli jaunāko laiku vēsturē, bija britu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes). 1936.gadā Lielās Depresijas laikā viņš ierosināja aplikt ar nelielu nodokli darījumus Volstrītā, kur, pēc Dž.Keinsa uzskatiem, pārmērīgās nekompetento biržas mākleru spekulācijas radīja nestabilitāti tirgū. 1972.gadā Nobela balvu saņēmušais ekonomists Džeimss Tobins (James Tobin), iespaidojies no Keinsa, ierosināja ieviest valūtu darījumu nodokli, lai samazinātu īstermiņa darījumu skaitu.1 Šis nodoklis valūtas maiņas spekulācijām netika ieviests, pateicoties spēcīgam finanšu institūciju lobijam. Savu versiju finanšu darījuma nodoklim, kas balstījās uz Tobina nodokļa ideju, 90.gados piedāvāja arī vācu izcelsmes ekonomists Pauls Spāns (Paul Bernd Spahn).2
Finanšu krīzes, kas pasauli skāra 2007.-2010.gadā, ietekmē daudzi ekonomisti, valdības un organizācijas visā pasaulē vēlreiz pārskatīja vai arī tika aicināti pārskatīt ieceri par finanšu darījuma nodokli un tā dažādās formas. Viens no piemēriem ir arī Eiropas Savienības ierosinātais finanšu darījuma nodoklis (turpmāk tekstā - FDN).
No kā ņems un kam dos?
2011.gadā Eiropas Savienības ierosinātais FDN tiktu attiecināts uz noteiktiem finanšu darījumiem un galvenokārt skartu finanšu iestādes. Nodoklis attiektos uz visiem finanšu darījumiem starp bankām vai citām finanšu iestādēm - finanšu instrumentu pirkšanu un pārdošanu, atvasinājumu līgumu noslēgšanu vai pārjaunošanu, ja vismaz viens no darījuma dalībniekiem ir reģistrēts ES dalībvalstī un ja finanšu iestāde, kas reģistrēta dalībvalstī, piedalītos darījumā uz sava rēķina vai uz citas personas rēķina, vai darījuma puses vārdā.3
Finanšu instrumenti ietver vērtspapīrus, obligācijas, akcijas un atvasinājumus. Tie neietver darījumus, ko parasti veic privātklientu bankas darījumos ar privātām mājsaimniecībām vai uzņēmumiem, izņemot attiecībā uz obligāciju vai akciju pārdošanu vai pirkšanu.4
Noteiktā minimālā likme šim nodoklim būtu 0,1% no visiem finanšu darījumiem, kas nav saistīti ar atvasinājumu līgumiem (piemēram, darījumi ar akcijām un obligācijām). Savukārt visiem finanšu darījumiem, kas saistīti ar atvasinājumu līgumiem (piemēram, valūtas maiņa, derības), minimālā likme būtu 0,01% no darījuma vērtības.3 Nodokļi būs jāmaksā abām darījumā iesaistītajām pusēm, katrai savai rezidences valstij vai valstij, par kuru tiek uzskatīts, ka tajā ir darījumā iesaistītās finanšu iestādes reģistrācijas vieta.4
"Ar nodokli netiktu aplikts Eiropas Finanšu stabilitātes instruments un starptautiskās finanšu iestādes, arī mājsaimniecības."
Komisijas priekšlikumā ar finanšu iestādēm domātas ne tikai bankas. Ir aptverts plašs iestāžu loks, lai izvairītos no nodokļa apiešanas.4 Tiek paredzēti arī izņēmumi, kam nodoklis netiks piemērots. Ar šo nodokli, piemēram, netiktu aplikts Eiropas Finanšu stabilitātes instruments un starptautiskās finanšu iestādes.4 Tāpat ar nodokli netiks apliktas mājsaimniecības.4
Ir izskanējušas vairākas versijas, kam iegūtie līdzekļi tiktu novirzīti. Šī nodokļa sākotnējā iecere paredz daļu no banku peļņas novirzīt globālo klimata izmaiņu seku novēršanai, nabadzības izskaušanai, izglītībai un trešās pasaules valstu attīstībai. To joprojām savās Robina Huda nodokļa kampaņās uzsver pilsoniskā sabiedrība. Savukārt vēlāk ES politikas veidotāju retorikā arvien biežāk parādījās runas par atbalstu ES vai nacionālo valstu budžetiem. Eiropas nodokļu komisārs Aļģirds Šemeta (Algirdas Šemeta) minējis, ka iesaistītās dalībvalstis varēs rīkoties ar iegūto naudu pēc saviem ieskatiem, ierosinot, ka oficiālās attīstības palīdzības saistības varētu būt viens no variantiem. Daļa naudas varētu tikt novirzīta arī ES budžetā, tādējādi samazinot valsts iemaksas apjomu, ko aprēķina no nacionālā kopienākuma.5
Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī 2012.gada sākumā pauda nostāju, ka iekasētos līdzekļus katra valsts izlietotu pēc saviem ieskatiem, nevis iemaksātu tos Eiropas Komisijas budžetā.7 Pilsoniskās sabiedrības organizācijas paliek pie sākotnējās ieceres un atbalsta iekasēto līdzekļu izmantošanu svarīgākajām iedzīvotāju pamatvajadzībām, kas saistītas ar ilgtspējīgu tautas attīstību, norāda spāņu organizācijas "Coordinadora de ONGD-España", kas vada atbalsta kampaņu par finanšu darījuma nodokli, direktore Maite Serrano (Maite Serrano).8
Argumenti PAR
Finanšu darījuma nodokļa iecerei ir gan atbalstītāji, gan kritiķi. Katrai no pusēm ir savi argumenti. Pēc Maites Serrano domām, šis nodoklis ir ne tikai laba, bet arī ļoti vajadzīga lieta. Ir nepieciešams izlīdzināt turības līmeni. Finanšu darījumu spekulantiem esot jāmaksā nodokļi tāpat kā visiem citiem iedzīvotājiem, norāda M.Serrano.8 Tāds ir viens no FDN atbalstītāju viedokļiem – tirgus spekulācijām esot jāpiemēro nodokļi, tāpat kā citām lietām: precēm, pakalpojumiem utt.
Vairumā gadījumu ir grūti noteikt finanšu pakalpojumu apliekamo bāzi, tāpēc tiem ir atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa. Tiek arī uzsvērta nepieciešamība finanšu sektoram iesaistīties ekonomiskās krīzes izmaksu segšanā, ņemot vērā valdību ievērojamu finansiālo atbalstu bankām. [4] Kā pozitīva blakusparādība nodoklim varētu būt intensīvas tirgošanās (high frequecy trading), kas rada nestabilitāti tirgū, samazināšanās. Par pēdējo minēto argumentu gan pastāv arī pretējs viedoklis - ka retāki finanšu darījumi veido lielāku nepastāvību tirgū.
Argumentācijā par FND ieviešanu tiek minēti to valstu veiksmīgie piemēri, kurās ir ieviests līdzīgs nodoklis. Piemēram, tiek minēta Brazīlija, Indija, Dienvidkoreja, Honkonga, Šveice, ASV, kā arī Lielbritānija, kas šobrīd ir pret FDN ieviešanu Eiropas Savienībā. No ES valstīm līdzīgs finanšu darījuma nodokļa veids pastāv arī Beļģijā, Francijā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Kiprā, Rumānijā, Polijā un Somijā.9
"Daļa naudas varētu tikt novirzīta ES budžetā, tādējādi samazinot valsts iemaksas apjomu."
Finanšu darījumu nodokli atbalsta aptuveni 65% ES iedzīvotāju, kā arī Eiropas Parlaments un EK. Tādējādi tiek uzskatīts, ka šī nodokļa ieviešanai pietiktu sabiedrības atbalsts. No 17 eirozonas valstīm atbalstu FDN ieviešanai izteikušas vienpadsmit valstis: Francija, Vācija, Austrija, Beļģija, Grieķija, Itālija, Portugāle, Spānija, Slovākija, Slovēnija, Igaunija. Francija šādu nodokli valstī jau ir ieviesusi kopš š.g. augusta.10
Ideju par FDN atbalsta arī vairāku valstu valdības ārpus Eiropas, kā arī ekonomisti, starp tiem Nobela balvas laureāti Džozefs Stiglits (Joseph Stiglitz) un Pols Krugmans (Paul Krugman), tāpat tādas zināmas personības kā Bils Geits, Džordžs Soross, Bans Kimūns un Kofi Annans. Ja nodoklis Eiropas Savienībā tiktu ieviest veiksmīgi, tas varētu būt labs piemērs šāda nodokļa ieviešanai pasaulē. Ieviešot finanšu darījuma nodokli visās attīstītajās valstīs, ieņēmumi būtu ap 300 miljardiem gadā.9
Argumenti PRET
Stingrā opozīcijā pret FDN ieviešanu Eiropas Savienībā ir Lielbritānija. Tai publiski piebalsojušas arī Zviedrija un Dānija, kas atbalsta šādu nodokli tikai globālā līmenī. Zviedrija kā argumentu min savu slikto pieredzi ar līdzīgu nodokli 80.gados. Pret šāda nodokļa ieviešanu pasaules mērogā iebilst Starptautiskais Valūtas fonds, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un Pasaules Banka.1
Opozīcijas divi galvenie argumenti - nodoklis var tikt pārnests uz iedzīvotāju pleciem (īpaši tiek izcelti pensionāri saistībā ar pensiju fondiem), kā arī tas varētu veicināt lielas daļas finanšu institūciju aiziešanu no Eiropas. Tam sekas būtu darbavietu zudums un finanšu zaudējumi lielā apmērā. Visvairāk par to uztraucas Lielbritānija, ņemot vērā Londonas kā finanšu centra lomu. Tiek minēts arī, ka nodoklis nenesīs tik ievērojamus ienākumus, kā tiek aplēsts (līdz 57 miljardiem eiro gadā). Kā atspēkojums argumentam par finanšu institūciju aiziešanu no ES tiek minēts, ka pārcelšanās uz citu valsti uzņēmumam visticamāk gan izmaksātu dārgāk nekā FDN nomaksa.
"Finanšu darījumu spekulantiem esot jāmaksā nodokļi tāpat kā visiem citiem iedzīvotājiem."
Maite Serrano
Tiek izteiktas bažas arī par nodokļa iekasēšanas kārtību un izmaksām. Pilsoniskā sabiedrība izsaka kritiku par to, ka netiek runāts par sākotnējo nodokļa mērķi – ieņēmumus izlietot attīstības politikai, bet nodokļa ieņēmumus novirzīt nacionālo budžeta deficītu mazināšanai. Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons uzskata, ka FDN varētu tikt izmantots kā iegansts, lai neturētu savus solījumus par oficiālās attīstības palīdzības apjomu.11 Vairāk par kritiku, mītiem un to atspēkojumu var lasīt kampaņas "Stamp Out Poverty" mājaslapā.9
Latvijas nostāja
Lai arī kopumā Latvija diskusijas par finanšu sektora iesaisti finanšu krīzes seku pārvarēšanā un nodokļu sloga līdzsvarošanu vērtē pozitīvi, Latvijas oficiālā nostāja par FDN direktīvas projektu pagaidām ir piesardzīga, nenostājoties ne aizstāvju, ne noliedzēju pusē. Esot nepieciešamas papildu diskusijas par FDN ietekmi uz ekonomisko izaugsmi ES un reģiona finanšu sektora konkurētspēju. FDN ieviešana esot jāvērtē kontekstā ar citiem jau īstenotajiem un plānotajiem pasākumiem finanšu tirgus regulācijas jomā. Piemēram, Latvijas gadījumā - jau ieviestā finanšu stabilitātes nodeva bankām.
LR Finanšu ministrija norāda, ka jautājumu par finanšu darījuma nodokļa ieviešanu ir nepieciešams koordinēt starptautiskā līmenī, tādējādi samazinot risku par kapitāla aizplūšanu no ES.5
Prognozes
Lai arī EK direktīva par FDN paredz tā ieviešanu līdz 2014.gada beigām, domas dalās, vai tas Savienībā tiks ieviests. Opozīcijā esošie atbalsta vien nodokļa ieviešanu globālā mērogā. EK līdztekus idejai par FDN ieviešanu ES meklē iespējas rosināt tā ieviešanu arī pasaules mērogā.4 Taču arī šim nodomam ir gana daudz pretinieku.
Šobrīd svarīgākais lēmums – pieņemt vai nepieņemt EK piedāvāto FDN direktīvas projektu – ir uz ES Padomes pleciem. Tas atkarīgs no visu valstu spējas vienoties. M.Serrano uzskata, ka ātrāk vai vēlāk, bet FDN gūs pietiekamu sabiedrības atbalstu un politiķu uzmanību un tiks ieviests. Gadījumā ja tiktu sniegts atbalsts nodokļa ieviešanai, paliek vēl neatbildēts jautājums – vai tas palīdzēs sasniegt sākotnējos mērķus un to varēs saukt par Robina Huda nodokli?
Avoti
1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (15.07.2010). ECO/275 "Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli". Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu "Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli" (pašiniciatīvas atzinums). Pieejams: Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis - http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2011:044:SOM:LV:HTML Atzinums: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2011:044:0081:0089:LV:PDF
2 Financial Policy Forum Derivatives Study Center home page. Dodd, R. (2002). Transactions Taxes, or The Tobin Tax. Pieejams: http://www.financialpolicy.org/DSCPrimerTT.htm
3 Europa – ES tiesību aktu kopsavilkumi. Finanšu darījumu nodoklis. Kopsavilkums. (2011). Pieejams: http://europa.eu/legislation_summaries/internal_market/single_market_services/financial_services_general_framework/mi0087_lv.htm
